Latvija autā...

31. augusts – cīņa ar sevi, tiesnešiem un hronometru
Nez kāpēc šogad sacensību organizētāji izdomājuši, ka vienā – piektajā sacensību dienā vajadzētu aizvadīt tikai vienas sacensības – 20 kilometru soļojumu sievietēm? Tas lika 31. augustā uz starta stāties arī Latvijas soļotājai Agnesei Pastarei, kura visu distanci aizvadīja gandrīz vienādā tempā un, konkurentēm pamazām izstājoties vai tiekot diskvalificētām, savu pozīciju uzlaboja. Pēc pieciem kilometriem 39. vieta no 50 dalībniecēm, pēc 10 – 40. vieta, pēc 15 kilometriem – 32., bet finišā – 28. pozīcija. Kaut arī no personīgā rekorda atpalika sešas minūtes un no šīs sezonas labākā sasnieguma – divas ar pusi, pats galvenais bija finišēt. Turklāt soļošana Baltijas jūras krastā būtiski atšķiras no karstajiem un mitrajiem Dienvidaustrumāzijas klimatiskajiem apstākļiem. Nav slikti lielo sacensību debitantei.

1. septembris – Zinību diena. Uzzinājām, ka līdz šķēpa mešanas lielvalstij mums vēl (atkal) tālu...
Madara Palameika
Bet diena sākās tik labi... Varbūt Madarai Palameikai būtu gribējies vēl labāk, tas ir, pāris metrus tālāk, taču, ja izdodas iekļūt pamatsacensībās, rezultātam nav nozīmes. 59,78 metri nav sapņu kalngals, taču arī ne slikts rezultāts. Turklāt divi rezultāti 59–60 metru robežās liecina, ka ar stabilitāti Madarai viss kārtībā. Ja pieliks pāris metrus klāt, var cīnīties par labāko astotnieku.

Sinta Ozoliņa – Kovala
Sintas varējums Tegu ir tikai metru un 63 centimetrus tuvāks kā Palameikai. Ņemot vērā, ka Madara visu sezonu metusi tālāk par Ozoliņu – Kovalu, arī šis rezultāts ir loģisks. Nostartēja ļoti tuvu šā brīža varēšanai, ja ne savas varēšanas robežās. Līdz iekļūšanai finālsacensībās pietrūka 1,50 metru. Lai tur nokļūtu, bija jāmet tālāk, kā tas jau darīts šosezon. Laikam precīzāk būtu teikt, ka nevis palika 18. vietā, bet to izcīnīja.

Ēriks Rags
Arī vīriešu sacensības sākās labāk, kā tās beidzās. Pirmajā grupā savu astoto pasaules čempionātu aizvadošais ventspilnieks sasniedza tikai sešus metrus tuvāku rezultātu kā tālākā metiena autors (77,34 m pirmajā mēģinājumā), kas grupā deva 11. vietu un sajūtu, ka šīs sacensības viņam ir beigušās. Maz prieka no tā, ka Tero Pitkameki iespēja par nepilnu metru vairāk un ar 9. rezultātu grupā arī balansēja uz naža robežas. Pēc savainojuma sezonas pirmajā pusē starts uzskatāms par labu, īpaši, ņemot vērā vēlākos notikumus, kad Rags izrādījās labākā rezultāta īpašnieks no latviešiem.

Zigismunds Sirmais
Droši vien brauca uz Tegu pēc kā vairāk nekā pieredzes, piemēram, iekļūšanas pamatsacensībās. No otras puses, pasaules junioru rekords, Eiropas junioru čempiona tituls un kvalificēšanās triju valsts labāko šķēpraižu skaitā pasaules pieaugušo čempionātam jau vien ir ievērības vērts fakts. Kā Sirmais pats mīl atgādināt, joprojām tikai 19 gadus vecais sportists varēja pārsteigt un raidīt šķēpu 80 metru tālumā. Nepārsteidza. 73,16 metru ir mazāk, nekā cerējām sagaidīt, taču precē tas, ka labākais raidījums padevies pēdējais. Laikam pārāk ātri nevajag uzkraut jaunietim nastu, ko viņš nevar panest. Iespējams, ka patraucēja kādi pagaidām nezināmi apstākļi, jo arī treniņu biedram Vadimam Vasiļevskim klājās plāni... Līdz ar viņa pēdējo metienu bijām spiesti samierināties ar to, ka pirmo reizi kopš 2003. gada pasaules meistarsacīkstēm Parīzē neviens Latvijas šķēpmetējs neiekļuva labāko divpadsmitniekā, kas dalīs medaļas.

Vadims Vasiļevskis
Īstenībā te varētu likt arī verdiktu „bez komentāriem...”

Cilvēcīgi ir ļoti žēl Vadima. Divas sezonas karojis ar savu štopera kājas potīti, Vasiļevskis šosezon atkal sāka justies pēc cilvēka. Šķēpmetēja, kuram nesāp. Sezonas otra tālākā šķēpraiža pasaulē gods apliecina, ka mest viņš joprojām var tālu.

74,67 m, 75,23 m un neieskaitīts mēģinājums ir Vadima sērija Tegu. Savā grupā 12. vieta, kopā – 25. vieta un zaudēts arī nevīstošajam Ērikam Ragam. Kad tas noticis iepriekšējo reizi, neatceros. Droši vien neatceras arī Vasiļevskis. Rags, iespējams, atceras.

Kas notika Tegu šķēpmešanas sektorā, pagaidām grūti pateikt, kamēr nav aculiecinieku sniegtas informācijas, jo cilvēki gan Dienvidkorejā, gan Latvijā, kas varētu būt informēti par šīs neveiksmes iemesliem kā sarunājuši tēloja partizānus labākajās kara laika tradīcijās. Tas arī saprotams, jo droši vien ne es pirmais zvanīju.

Televizora ekrānā likās, ka redzēju kādu mitrumu uz seguma. It kā nelija, taču varbūt bija lijis iepriekš. Kopš Vadimam ir problēmas ar štopera kāju, un tās viņam ir gandrīz kopš grēku plūdu laikiem, organismam izstrādājusies piesardzības barjera. Tā maina, tas ir, bojā ieskrējiena un metiena tehniku, it kā saudzējot kāju no paslīdēšanas.

Otrs iemesls varētu būt mūsu visu viņam uzkrautā atbildības nasta. Žurnālisti raksta, ka Vadims brauc pēc medaļas, kaimiņš vēl pirms braukšanas uzaicina to atrādīt, Latvijas Olimpiskā vienība pieprasa vismaz astoto vietu čempionātā, citādāk no LOV A sastāva ārā, spiež atbildība, ka ar otro labāko rezultātu pasaulē neko zemāku par otro vietu mājās nebūtu pieklājīgi vest, pirms braukšanas Vasiļevskim pievērsta lielākā masu mediju uzmanība no Latvijas vieglatlētiem, un laiks jāvelta intervijām. Tieši uz Latvijas spēcīgāko šķēpmetēju tika liktas lielākās cerības, ka tieši viņš pēc Daiņa Kūlas būs nākamais, kas izcīnīs Latvijai medaļu pasaules meistarsacīkstēs. It kā Inetas Radevičas sasniegtajai bronzai vismaz šo spriedzi vajadzēja noņemt...

Pieņemu, ka savus sliktākos mačus karjerā Vadims tagad jau ir aizvadījis – pagājušā gada Eiropas un šā gada pasaules čempionātu. Katram gadās kāpumi un kritumi, un mači Tegu bija kritums. Kad sportists atgriezīsies, viņš pastāstīs par neveiksmes iemesliem. Nespārdīsim viņu guļošu, jo mēs taču zinām, ka viņš var piecelties un ka medaļu var mājās atvest citu gadu. Ko tad lai saka Jeļena Isinbajeva un Useins Bolts, no kuriem neviens neko citu kā tikai uzvaru negaidīja? Būs labi, Vadim.