Bronzas cerības gadu secībā, jeb... ?

Japāņu nacionālais cīņas veids, kurš līdztekus pārmetieniem pieļauj arī sāpju un smacējošus paņēmienus, starptautisku popularitāti ieguva 19. gadsimta beigās. Olimpisko spēļu programmā gan iekļuva tikai 1964. gadā, galvenokārt pateicoties tam, ka spēles togad uzņēma Japāna Tokijas pilsētā. Un tūdaļ uz karstām pēdām jāpiemin divas bronzas medaļas, kurām ir saistība ar Latviju...

Visprestižākajā – absolūtajā – kategorijā, kur piedalās labākie atlēti, nešķirojot svara kategorijas, bronzas medaļu izcīnīja Teodors Boronovskis. Uz sporta tērpa Austrālijas simbolika, taču atlēts dzimis Latvijā 1943. gada 27. jūlijā (re – nupat pagāja 69 gadskārta!). Vairākkārtējs Austrālijas čempions, bērna ratiņos vecāku stumts emigrējis no Latvijas boļševiku viļņa priekšā, nav dalījies sīkumos par savu nacionālo izcelsmi. Polis? Lietuvietis? Varbūt tomēr latvietis, ja jau Rīgā dzimis? Nezinām, jo olimpiskais Teodors, policijas ierēdnis būdams, bija arī sevī dziļi noslēdzies.

Savukārt Ārons Bogoļubovs, bronzas medaļas ieguvējs uz Tokijas tatami svara kategorijā līdz 65 kg, tobrīd bija Latvijas PSR iedzīvotājs. Dzimis 1938. gadā Ļeņingradā, viņš Rīgā apmetās jau kā Eiropas čempions. Pats teica: ģimenes apstākļu dēļ, tomēr varēja stipri gadīties, ka Latvijas PSR iekšlietu sistēma (Dinamo) spēja pievilināt punktus nesošo cīkstoni ar kādiem vietējiem labumiem. Katrā ziņā milicis (varbūt vertuhajs?) Ārons pie mums necik ilgi nekavējās – laikam jau ar olimpisko bronzu pietika, lai ģimenes apstākļi Ļeņingradā ātri vien nokārtotos. Bogoļubovs devās uz dzimtajām mājām, bet brīvestībai iestājoties – uz Vāciju. Ar Latviju sakars tik, cik PSRS izlasē sniedza konsultācijas nākamajam olimpiskās bronzas īpašniekam no Latvijas.

Tas bija Aleksandrs Jackevičs, kurš izcīnīja trešo vietu 1980. gada olimpiskajās spēlēs Maskavā, svara kategorijā līdz 86 kg. Zēns, kurš dzimis Dobelē 1958. gadā, par spīti paipuisīša paskatam dvēselē un izpausmē bija īsts cīnītājs. Jau 17 gadu jaunībā guva uzvaras kā PSRS tā kontinenta jaunatnes čempionātos. 20 gadu vecumā – jau Eiropas meistars pieaugušo vidū. 1980. gadā atkal Eiropas čempions un drošs olimpietis. Tikai... ar slēptu kaiti – potītes savainojumu. Trīs pirmās cīņas Saša aizvadīja ar uzvarām, grūti gāja vienīgi pret mongoli Cendajušu. Līdz zeltam bija divu uzvaru tiesa, kad pretī stājās šveicietis Retlīsbergers. Iepriekšējās tikšanās reizēs Jackevičs bija divi lāgi kā vinnējis, taču tajā Maskavas reizē, kad vajadzēja visvairāk, potīte neizturēja, mūsējo uz ģērbtuvēm bija jāaiznes uz rokām. Šveicietis vēlāk kļuva par olimpisko čempionu, savukārt rīdzinieks pret zviedru Strēmu ar apdomu un nogaidīšanu sataupīja bronzas godalgu. Ar cerībām apliecināt sevi pēc četriem gadiem Losandželosā, ar milzu darbu un uzcītību, kas galu galā izrādījās... lielajai politikai zem astes.
Līdz ar brīvības atgūšanu Aleksandrs Jackēvičs strādāja par treneri Beļģijā, gatavoja valsts izlasi, kura olimpiskajā Atlantā izcīnīja četras medaļas – vairāk, kā jebkad. Kad viņa audzēkņi bija guvuši arī 15 panākumus Eiropas čempionātos, Saša atgriezās Latvijā un stājās pie dažādiem pienākumiem uz džudo trenēšanas un rīkošanas tatami...

Bet par to, ka arī neatkarīgajā Latvijā prot un piekopj japāņu cīniņus, 2000. gadā Sidnejā ar kārtējo bronzas medaļu atgādināja Vsevolods Zeļonijs. Dzimis Rīgā 1973. gadā, Seva nevar lepoties ar Laimesmātes labvēlību, visu sasniegto izkapājot paša spēkiem. Uz Sidneju biļeti nodrošināja tikai olimpiskā gada pavasarī. Austrālijā pēc divām uzvarām apstrīdami zaudēja itālim Madaloni (vēlākajam olimpiskajam čempionam) un cauri gandarījuma turnīram trijās cīņās sasniedza maksimālo iespējamo – bronzas medaļu. Atēnu un Pekinas olimpiādes Zeļonijam nebija veiksmīgas – izstāšanās jau pirmajā kārtā. Vēl gan bija divas bronzas Eiropā – 2002. un 2004. gadā. Taču pats galvenais četrkārtīgā (arī 1992. gadā Barselonā) olimpieša ieguldījums ir viņa džudo skola, viņa pilnīgā atdeve iemīļotajam sporta veidam. Protama lieta, ka Vsevolods Zeļonijs piedalās arī Londonā – kā treneris un treniņpartneris – turklāt ir pārliecināts, ka Latvijas džudisti uzskatāmi par mūsu lielākajām cerībām pašreizējās olimpiskajās spēlēs. Savas lietas patriots ir un paliek patriots arī Londonā.

Ovčiņņikovs, Zeļonija audzēknis, tomēr zaudēja jau pirmajā cīņā. Tiesa, sacensību galvenajam favorītam, brazīlietim Leandru Žileiru, kuram jau pieder 2004. un 2008. gada olimpiskās bronzas medaļas. Līdzīgā cīņā, kurā mūsu delegācijas pārstāvji saskatīja tiesnešu neobjektivitāti, kā arī Konstantīna pareizu taktiku un lielu cīņas sparu. Taču – ko gan līdz pēc zaudētas kaujas vairs kulaciņus vicināt. Atbilstoši turnīra reglamentam mūsējais nu ir brīvs un var braukt mājās. Iezīmējies vien kā jau otrais Latvijas sportists, kurš atsakās pēc sacensībām tikties ar žurnālistiem. Tāds splīns ne galda tenisa, nedz džudo popularitātei, atpazīstamībai un atbalstam par labu vis nenāk. Mūsdienās vairs nepietiek tikai ar sportisko sagatavotību, ir jābūt arī komunicēšanās prasmei un atvērtībai. Jeb tomēr ir sportisti, kuriem publikas atbalsts un izpratne – vienaldzīgi?

Bet tomēr – uz ko nu vairs varam cerēt, uz ko paļauties?
Džudo lielais panākums ir dažu cīņu attālumā. Tokijā, piemēram, līdz zeltam bija jāaizvada četras cīņas, bet Teodoram un Āronam līdz viņu bronzai – tikai trīs. Šoreiz zelts ir rēķināms pēc izcīnītām sešām uzvarām. Zaudētājs var braukt mājās kā Ovčiņņikovs – līdz ceturtdaļfinālam. Tad gan paspēlētājiem tiek dota iespēja caur gandarījuma turnīru paspēkoties par bronzu ar pusfināla zaudētājiem. Līdz trešajai vietai man saskaitījās tāpat sešas iespējamās cīņas. Kurš rēķina citādāk?
Jevgeņijs Borodavko nav nekāds zaļknābis – 28 dzīves gadi ir nopietns pieteikums uz pieredzi un stabilitāti. Savu balsi Jevgeņijs ir jau pacēlis: Borodavko izcīnīja bronzu 2011. gada Eiropas čempionātā, un pirms tam to pašu arī 2009. gadā.

Kā lai te nekļūst māņticīgs?