Latvijas volejbolisti labāki par hokejistiem!

Trešā vieta savā apakšgrupā, sacenšoties ar divām iepriekšējo Eiropas meistarsacīkšu finālturnīra dalībniecēm Somiju un Grieķiju, kā arī Lielbritāniju, par kuras volejbolu līdz šim labākajā gadījumā kāds bija dzirdējis bīča sakarā. Izcīnīta 3. vieta, neizpildīts uzdevums – ieņemt vismaz 2. vietu un piedalīties kvalifikācijas 3. kārtā, zaudējumi setu galotnēs – vai tas bija tas, kam bija gatavi volejbolisti un uz ko cerēja Latvijas izlases līdzjutēji?

Sagatavošanās posms
Abiem atlases turnīriem volejbolisti spēkus sāka krāt 26. aprīlī, tiesa, liela daļa no ārzemēs spēlējošajiem pievienojās vēlāk, kā pēdējais ar Spānijas sudrabu mājās pārbrauca Viktors Koržēņevičs. Kā atzīmēja izlases galvenais treneris Raimonds Vilde, normālam treniņdarbam visa kā ir bijis gana. Protams, pēc sezonas katrs no sportistiem, kas bija vai ieradās Rīgā, bija dažādā kondīcijā. Vienība tiešām bija vienība, jo tajā spēlēja tie, kas to patiešām gribēja un varēja. Komandas gars tika stiprināts ar kopīgiem pasākumiem – kartinga un boulinga sacensībām.

No 5 pārbaudes spēlēm izdevās vinnēt tikai vienu – pēdējo pret Kaļiņingradas „Dinamo-Jantarj” (Latvijas volejbola speciālista Vitālija Birjukova vadītajai vienībai uzvarēt izdevās divreiz), divreiz zaudējot arī Igaunijas izlasei viesos. Kā zināms, ne vienmēr uzvaras pārbaudes spēlēs ir derīgas latviešu mentalitātei, tāpēc šoreiz varbūt arī labi, ka tā notika.

Spēlētāju izvēle
No tiem, kas piekrita startēt Latvijas izlasē, kvalifikācijā spēlēja labākie. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt arī libero Ingaram Ivanovam, bet viņam pagaidām pietrūkst pieredzes. Ingaram viss vēl priekšā, jo viņa spēkos ir nokost Austri Štālu, kurš vēl kādus piecus gadus šādā līmenī izlasē laikam tomēr vairs nespēlēs.

Atsevišķas sarunas vērts būtu vēsturisks pētījums par to, kāpēc iepriekšējos gados, durvis aizcirzdami, telefonus neceļoši, traumas uzsveroši vai kā savādāk izlasi ignorējoši spēlētāji līdz izlases spēlēm nemaz nav tikuši vai kā treneris uz viņiem ne tā paskatījies, vai kaut ko ne tā pateicis, vai ne tā viņus laukumā izmantojis. Ir, protams, grūti, ja šķiršanās notiek uzskatu nesaskanēšanas dēļ, tomēr katram sportistam der atcerēties, ka, ja tava spēles kvalitāte ir augsta, vieta pamatsastāvā garantēta. Piemēram, 2009. gada pasaules čempionāta atlases turnīrā nevienam nebija jautājumu, kāpēc spēlē Gundars Celitāns. Atbildi, domāju, zināt paši. Gadās jau arī riebīgi treneri, tomēr tik pašnāvniecisku treneri, kurš laukumā nelaidīs klasi pārāku volejbolistu personīgo ambīciju dēļ, lai piedzīvotu zaudējumu, nepazīstu.

Viņu mums pietrūka
Pietrūka komandas smagās artilērijas - savainotā Gundara Celitāna. Pietrūka Jāņa Šmēdiņa servju uzņemšanā un aizsardzībā, tomēr neceļas balss viņu nosodīt, jo Šmēdiņš ir izdarījis izvēli mērķim spēlēt Londonas olimpiskajās spēlēs pludmales volejbola turnīrā, kur Latvijas izlases iespējas tikt ir mikroskopiskas, un laicīgi par to darīja zināmu izlases vadībai. Pietrūka Itālijas čempiona Jāņa Pēdas, kurš, pēc teiktā LVF ģenerālsekretāram Egīlam Cīrulim, priekšroku devis komerciālam turnīram Katarā. Zinot priekšvēsturi, cerēsim, ka Jāņa gadījums neizvērtīsies par kārtējo, kurā sportists katru pavasari atrod citus iemeslus, lai neiesaistītos izlases darbā, jo Pēda ir labs volejbolists un Latvijas izlase ar viņu savās rindās būtu tikai ieguvēja.

Prognozes
Kad dzirdēju runājam par vismaz 2. vietas izcīnīšanu apakšgrupā, smaidīju, jo bez trim iepriekš minētajiem spēlētājiem, arī Mārtiņa Pļaviņa, iespējams, Ruslana Sorokina, kuri abi šturmē Londonas virsotnes bīčā, loģisks starts būtu ar divām uzvarām pār Azerbaidžānas – Lielbritānijas dueļa uzvarētāju.

Mājas spēļu priekšrocības
Tā nu sagadījās, ka šajā vēstures laikmetā, ko krīze skārusi teju katrā makā, abu turnīru rīkotāju lomā bija jāiejūtas abām visvairāk cietušajām valstīm – Latvijai un Grieķijai. Izloze paliek izloze – citam veicas ar mājas spēlēm, citam – ar līdzekļu ietaupīšanu. Tā kā 20 000 latu turnīra sarīkošanai Latvijai valstsvīri solīja jau gandrīz pusgadu, bet iedeva tikai pusotru nedēļu pirms sarkanā tepiķa atritināšanas „Arēnā Rīga”, devēji būtu pelnījuši rungu iz maisa. Noteikti dzirdēšu, ka volejbola federācija nemāk strādāt, ka nauda jāpelna pašam utt. Tas viss ir pareizi, bet, kamēr neredzēšu, ka valsts, taupot naudu, bez matemātiskas rēķināšanas un griešanas arī domā par to, kā atsevišķas jomas (par tādu sportu un volejbolu daudz svarīgākas) nenolaist uz grunti, neticu, ka pusgadu nebija iespējams izbrīvēt naudas summu, kas ir 3 mēnešu Latvijas Bankas prezidenta alga. Paldies politiķiem, ka nauda tomēr tika piešķirta un saprāts uzvarēja, jo sekas turnīra nerīkošanai būtu Latvijas volejbola izolācija uz nākamo Eiropas čempionāta ciklu visās vecuma grupās gan vīriešiem, gan sievietēm un soda kvīts izrakstīšana. Cerams, nākamajā reizē šāda negribēta force majeure uzkrišanai uz galvas atsaucība no mūsu ievēlēto valsts vadītāju puses ātrāk atspoguļosies arī konta izdrukā.

Volejbola popularitāte
Ja Latvijai nebūtu paveicies sportiskā ziņā – spēlēm savās mājās, diez vai trīs uzvaras sešās spēlēs mūsu izlase sagrabinātu, tomēr turnīrs Rīgā uzrādīja vēl kādu problēmu. Pat, ņemot vērā to, ka skolēniem grupās ieeja sporta arēnā bija par brīvu, vairāk par 1120 cilvēkiem tribīnēs spēlē pret Somiju dabūt neizdevās. Volejbols Latvijā pašlaik nevar mēroties ar Rīgas „Dinamo” vai izlases hokejistu spēlēm, pat sieviešu basketbolu, jo katastrofāli trūkst panākumu. Nav panākumu, nav naudas, līdzjutēju un publicitātes.

Var vaicāt, kāpēc pludmales volejbols var piesaistīt līdzekļus un sportisti tajā var gūt panākumus (Pļaviņa/Samoilova uzvara Pekinā pār nākamajiem olimpiskajiem čempioniem, Samoilova/Sorokina 2. vieta Pasaules kausa posmā, Minusas/Jursones uzvara Eiropas čempionātā)? Elementāri – tie ir tikai divi sportisti! Pamēģiniet starp 2,3 miljoniem iedzīvotāju saganīt kaut vai 10 augstākās klases sportistus vienā sporta veidā! Turklāt divus sportistus ir vieglāk finansiāli atbalstīt kā veselu baru, atvainojos, komandu.

Sportiskie rezultāti
TURNĪRA TABULA
Somija 5 1 16:6 504:458#
Grieķija 4 2 14:9 527:488
Latvija 3 3 12:13 553:564
Lielbritānija 0 6 4:18 469:543
#Uzvaras, zaudējumi, setu attiecība, punktu attiecība

Var teikt, ka no spēles uz spēli Latvijas izlases sniegums priecēja arvien vairāk, tomēr pretinieki arī nestāvēja uz vietas. Arī tas, ka Latvija atdeva britiem pusi no viņu vinnētajiem setiem, ir loģiski, pat, ņemot vērā, ka Lielbritānija, Vildes vārdiem runājot, izrādījās spēcīgāka, kā domāts. Ka izdevās iekost Grieķijai savās mājās, ir loģiski, jo dienvidniekus vinnēt viņu mājās nebija pa spēkam pat Somijai. Tas vēlreiz pierāda, ka panākumu gūšanai ir vērts izdot līdzekļus spēļu rīkošanai savās mājās.

Pa punktam, pa setam, un jau astotajā Eiropas čempionāta ciklā Latvija palika bez finālturnīra. It kā varētu meklēt, kur tie punkti palika, tomēr, veroties tabulā, kurā Grieķijai ir par 2 vinnētiem setiem vairāk un 4 zaudētiem – mazāk, jāatzīst, ka trešā vieta šajā ciklā Latvijas izlasei ir loģiska. Protams, varēja veikties vairāk, Grieķijā arī tiesneši psiholoģiski svarīgos brīžos esot savu roku pielikuši, bet tas nevar būt attaisnojums. Priecē, ka setos, kas beidzās sīvā cīņā ar 2 punktu kādas komandas pārsvaru, Latvijai izdevās uzvarēt astoņos un zaudēt tikai piecos. Tas liecina, ka ne vienmēr mūsējiem trīc rokas izšķirīgajos brīžos.

Ņemot vērā, ka pasaules rangā abas pirmās vietas ieņēmušie pretinieki atrodas aptuveni 20 vietas augstāk, arī rezultāti ir loģiski. Volejbolā vienā gadā brīnumkomandu neizveidot, nepieciešama stabilitāte. Piemēram, no iepriekšējo Eiropas meistarsacīkšu dalībniekiem par finālturnīru pacīnīties izredzes joprojām ir visām komandām. 3. kārtā divi vai trīs no viņiem savstarpējās spēlēs gan atvadīsies no sapņa par braukšanu uz Čehiju un Austriju nākamā gada rudenī. No tiem, kas pirms gada Eiropas čempionāta spēles skatījās mājās televizorā, Portugāle jau var gatavoties finālturnīram, bet Beļģija par šo iespēju ceļus krustos ar Spāniju.

Spēlētāji
Iepriecināja Hermans Egleskalns diagonāles postenī iztrūkušā „komandas motora” Gundara Celitāna vietā. Vēl „jāuzēd” muskuļi un jāpiekrāj pieredze, bet izskatās pēc lietaskoka. Savā līmenī bija cēlāji un libero Štāls. Galvassāpes sagādāja servju uzņemšana un 2. tempa uzbrucēji. Ansim Medenim, pēdējo sezonu spēlējot diagonālā uzbrucēja postenī, servju uzņemšana sagādāja grūtības, ko otrajā spēlē pilnībā izmantoja grieķi, par savu servju upuri izvēloties tieši Ansi. Tomam Šmēdiņam, gluži otrādi, ar servju uzņemšanu problēmu nebija, toties uzbrukumam pietrūka caursišanas spēka. Laurim Iecelniekam, vismaz Rīgas spēlē, ar abiem elementiem izdevās tikt galā, bet savi trumpji ir arī Saušam un Baburovam. Tieši šajā postenī gaidījām ierodamies Pēdu.

Pie spēlēšanas tika visi, kas ir rets gadījums lielajos turnīros, turklāt ne vienmēr nosacītie rezervisti bija sliktāki. Tas dod iespējas treneriem variēt ar taktiku, kaut vai, piemēram, uz servi Armanda Celitāna vietā laižot Andreju Zavorotniju. Patīkami, ka komanda atbalstīja katru komandas biedru, kurš tika laukumā. Ja šī vienotības sajūta saglabāsies, izlasei pievienosies šogad iztrūkušie spēlētāji (visticamāk tikai Pēda un G. Celitāns), tiesneši būs neitrāli un veiksme stāvēs klāt, ir iespējama Latvijas vienības nokļūšana tālāk par 2. kvalifikācijas kārtu.

Kāpēc Latvijas volejbolisti nospēlēja labāk par hokejistiem?
Par spīti tam, ka izlase jau astoņus ciklus pēc kārtas nav iekļuvusi Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā, ka jauniešu izlases, pat par „nākotnes cerībām” nosauktās, ar retiem izņēmumiem savos kvalifikācijas turnīros zaudē visiem pēc kārtas, ka „Schenker” līgā šogad bija uz pusi mazāk Latvijas vienību kā gadu iepriekš (saukt varētu vēl), Latvijas volejbola izlasei maijā izdevās tas, ko nespēja hokeja izlase. Atšķirībā no hokejistiem, kuri uzvarēja tikai par sevi nosacīti vājākas vienības (pasaules rangā zemāk stāvošas – Itālija pirms čempionāta bija 15., Norvēģija – 11. vietā, kamēr Latvija – desmitajā), volejbolisti (pēdējā pasaules rangā piecdesmit piektie) vienā spēlē nozāģēja grieķus, kas tajā pašā rangu tabulā uzrāpušies līdz 34. vietai!