Ķīlis Latvijas sportā?

Latvijas sporta pirmā persona Roberts Ķīlis bija nepilnus divus gadus, pie apvāršņa parādoties uzreiz pēc ārkārtas Saeimas vēlēšanām. Jau ierasts, ka visi izglītības un zinātnes ministri nav sevišķos draugos ar sportu, pat vēl vairāk – nekad neviens, izvirzot vienu vai otru kandidātu, nav tam pievērsis uzmanību. Tā tas allaž ir noticis, un tā principā vairāk ir sistēmas un attieksmes, nevis kandidātu (ne)kompetences problēma.

Sākotnēji ministrs vismaz sporta lauciņā bija ļoti nemanāms, kaut gan biežāk apspriesta ministra Latvijā nebija. Ar laiku gan ministrs kļuva redzamāks arī sporta aprindās. Nu, piemēram, tieši viņa laikā lielā sporta pedagogu saime izgāja ielās uz piketu, lai protestētu par zemo atalgojumu, kas bija (ir) nesamērīgs padarītajam darbam, izglītības līmenim un tam, cik liela nozīme ir sportam, gatavojot cilvēkus dzīvei. Pat vēl tālāk – ja ne bļaušanas, tas tiktu vēl samazināts. Kad gājiens sasniedza IZM ēku, ministrs iznāca, pamāja, dažus izredzētos ieaicināja iekšā, solot pēc tam visu paskaidrot un uz jautājumiem atbildēt teju 200 cilvēku lielajam pūlim, taču ar savu prominento klātbūtni tā arī vienkāršos ļaudis nepagodināja. Esot bijis aizņemts, pie reizes arī apslimis – tāds vēlāk bija skaidrojums. Ar laiku viņš solīja ieviest kārtību, atjaunot taisnību, jo, redz, viņš esot tas, pie kura nākot un to lūdzot paveikt, taču diez cik tālu tikt neizdevās – mazāk nepalika, vairāk ar ne.

Vēl viena lieta, ko Ķīlis nepapūlējās nepilnu divu gadu laikā novērst, ir mūžsenā izcilo sportistu prēmēšana, visus izcilo sasniegumu autorus un viņu trenerus rakstot uz 10 lapām. Lai arī reformists pēc aicinājuma, šo praksi viņš necentās ne mainīt, ne skaidrot, un tā bija vienīgā tēma, par kuru viņš nevēlējās runāt arī intervijā „Sporta Avīzei”.
Te nu gan jāpiebilst: vispār Ķīli intervēt bija ārkārtīgi interesanti, viņš pēc vārdiem pa kabatām nerakājās, nebaidījās pateikt arī ko nepopulāru. Vismaz vārdiski viņš bija gatavs reformēt arī Latvijas sporta dzīvi. Bija gatavs noteikt gan prioritātes sportā, gan prioritāros sporta veidus. Par to, lūk, tauta ir cepusies visu ministru laikos, bet nekas nekad nav mainījies, esam skrējuši pēc visa. Varēja Ķīļa idejas sporta nozarē atbalstīt, varēja neatbalstīt, taču arī sporta vidi viņš sabikstīja, raisot diskusijas par savu soļu virziena pareizumu.

Diskusijas – tas ir vārds, ar ko Ķīlis vismaz man paliks atmiņā vislabāk. Vārdu „diskusijas” viņš, runājot par sportu, lietoja itin bieži. Šīm diskusijām, pēc ministra vārdiem, bija tendence nepārtraukti notikt. Par visu – tiem pašiem prioritārajiem sporta veidiem, par vēl šo to. Bet, kontaktējoties ar cilvēkiem, bez kuriem nekādas šāda mēroga diskusijas vienkārši nevar notikt, regulāri atklājās kāda ļoti nepatīkama aina: nekas nenotiek, nav noticis un nav pat bijis plānots. Žēl, bet tā laikam runā un (ne)dara visi valstsvīri. Viena lieta gan – Ķīļa laikā uzņemtais kurss, ka valstī galvenā sporta prioritāte ir bērnu un tautas sports, nevis augstu sasniegumu sports, tiešām ir novedis pie diskusijām. Par to vēl līdz pat pagājušai nedēļai bija kārtīga šūmēšanās sporta funkcionāru aprindās.

Tomēr tā nu gluži nebija, ka Ķīlis neko nedarīja. Viens viņa darbības virziens bija ļoti mērķtiecīgs, un nav pārliecības vai informācijas, ka viņa priekšteči bija darījuši ko līdzīgu. Proti, viņš ik pa laikam uz neoficiālām sarunām aicināja atsevišķus Latvijas sporta sabiedrības darboņus, kuru viedoklis viņam šķita nozīmīgs, kuru palīdzība – nepieciešama. Lielākā daļa sarunu bija par vienu tēmu – Latvijas Olimpisko komiteju, tās tiešo un netiešo līdzdalību Latvijas sporta procesos. Šādu sarunu mērķis laikam jau bija izstrādāt kaujas plānu karam, ko uzsākt tā pa īstam neizdevās, un nav pārliecības, ka pēctecim tas liksies saistoši un nepieciešami. Ķīlim ļoti nepatika tas, cik liela nozīme Latvijas sporta procesos ir LOK, cik niecīga – viņa ministrijai, līdz ar to, viņaprāt, svaru kausi būtu jāpārdala.

Tomēr vēl ministra darbības laikā varēja no dažiem sporta funkcionāriem dzirdēt, ka lietas ir nopietni pamainījušās, IZM aktivitāte ir daudz lielāka, ieinteresētība tāpat. Tieši Ķīļa laikā tika nolemts glābt Murjāņu sporta ģimnāziju, iepludinot tur nepilnus 7 miljonus latu, kas vēl joprojām ir diskusiju tēma sporta aprindās. Cik lietderīgs bija šāds lēmums, īstas pārliecības nav. Tieši viņa laikā kārtējo reizi tika cilāts „Daugavas” stadiona jautājums, tika pat uz papīra uzmesti skaitļi un laiks, kad Latvijai būs jauna, mūsdienīga sporta bāze. Vai būs, arī īstas pārliecības nav. Tieši Ķīļa laikā, viņa padoto daudz lielākās ieinteresētības rezultātā nekā ierasts, gaismā ir nākuši jau veseli divi noziedzīgi nodarījumi Latvijas sportā, kuros patiesību šobrīd skaidro varas iestādes.

Grūti gan no Roberta Ķīļa ir prasīt kādus paveiktus revolucionārus darbus, jo viņš ārkārtīgi, ārkārtīgi bieži nebija darbā. Pēc rīcībā esošās informācijas, patiesībā šim cilvēkam bija un ir daudz nopietnāks veselības stāvoklis, nekā tas tiek atspoguļots medijos. Par pašaizliedzību, tik ilgi turoties amatā, viņu var gan uzteikt, gan nopelt. Uzteikt par cīņas gribu. Nopelt par to, ka ilgu jo ilgu laiku viņš atradās amatā, kuram ne tuvu neveltīja pienācīgi daudz laika resursu, jo vienkārši fiziski nebija spējīgs to darīt. Ļoti lielu daļu papīru Ķīļa vietā ir parakstījuši citi ministri. Vēl viena lieta, ar ko Ķīlis ieies vēsturē – tieši viņa laikā Nacionālās sporta padomes vadību uzņēmās premjers Valdis Dombrovskis, lai gan ierasti tas bija darbiņš IZM vadītājam.

Ātri galvā pārskrienot pāri Roberta Ķīļa laikam Latvijas sporta pirmās personas statusā, nekādi milzīgi panākumi prātā nenāk. Taču vispār ir žēl, ka Ķīlis savu darbu neturpinās, jo viņš parādīja dažas cerīgas pazīmes. Viņa raksturs, nerespektējot autoritātes un stagnātus, bija tas, kas Latvijas sportam ir nepieciešams. Jo neviens rāmais, ne ceptais, ne vārītais neko nekad nepanāks. Ķīlī bija saskatāmas pozitīvas iezīmes, taču – vai viņš būtu paspējis sasniegt tos mērķus, par ko viņš runāja, mēs laikam vairs neuzzināsim. Tiesa, atceros kādu viņa intervija PBK, kur viņš teica, ka ministra krēslā sēdēs vien līdz nākamajām vēlēšanām, pēc tam rakstot grāmatu par piedzīvoto. Tik īsā laikā kaut ko vērā ņemamu sasniegt ir grūti. Tas nozīmē, ka viņš bija kārtējais garāmgājējs. Varam papildināt sarakstu ar vēl vienu vārdu...