Biju susliks, tagad – surikāts

Motorolers2 rakstīja: „Varu iedomāties, kā ir jauniešiem, tiem pat Vētra ir nezināms spēlētājs, par Valdi Valteru nerunājot.” Kas negrib palikt nezinītis, tas meklē rakstos. Patlaban palīdzu gādāt basketbola literatūru piecpadsmitgadīgam basketmīlim – kad redzi acis aizrautībā spīdam, tad gribas to aizrautību piepildīt un attaisnot. Un tāpēc: visu iepazīst salīdzinot.
Vecākā Latvijas basketbola paaudze (pirms kara) kļuva par pirmajiem Eiropas čempioniem 1935. gadā, izcīnīja otro vietu trešajās Eiropas meistarsacīkstēs, par uzvarām Vispasaules Universiādēs nemaz nerunājot.
Vidējā paaudze piecdesmitajos gados ieguva kopskaitā 11 olimpiskās sudraba medaļas, trīsreiz izcīnīja Eiropas kausu, četras reizes kļuva par PSRS čempioniem.
Jaunākā paaudze vienu reizi tika pie PSRS bronzas medaļām, Barons nesen guva uzvaru Eiropas kausā (kurā vairs nepiedalās kontinenta basketbola grandi – kā sendienās), bet Latvijas izlase paliek vēstures piemiņā ar 16. (pēdējo) vietu Eiropas meistarsacīkšu finālcīņās 1997. gadā un, neapšaubāmi, ar „tagad vai nekad” pārplīsušo pūsli pirms nepilniem pāris gadiem.
Šķiet, ka salīdzināt augšminēto paaudžu sasniegumus ir gandrīz vai nepieklājīgi...

Labi. Tad izrunāsim to „kā būtu, ja būtu”. Par to, kā tagad trenējas un gatavojas (ja gatavojas) mūsdienu basketbolisti, laipnie lasītāji gan būs lietas kursā. Divi treniņi dienā. Pirmskara paaudzei (līdz 1937. gadam) parasti notika... divi treniņi nedēļā. Galvenokārt telpu trūkuma dēļ. Secinājumi par gatavību un iespējām – jūsu ziņā!
Astoņdesmitajos gados, strādājot pie Andra Slapiņa filmas par Latvijas basketbolu, bija iespēja pārlūkot itin daudz uzfilmēta materiāla gan par trīsdesmito, gan piecdesmito gadu notikumiem zem groziem. Ja godīgi, tad šis un tas izskatījās pat komiski. Bet tādi tajos gados bija noteikumi un apstākļi: soda laukums metru plats, bumbu turi, cik vien ilgi vari noturēt, trejačus nepazīst, Latvijas izlases centra uzbrucēja augums ir 185 centimetri...
Tagad noliksim līdzās mūsdienu CD plazmas televizoru un pirmo piecdesmito gadu (mūsu basketbola slavas gadu!) tālrādi KVN ar pastkartes lieluma ekrānu un destilēta ūdens linzu attēla kroplīgai palielināšanai. Abi pārraida attēlu, tikai dažādās, laika gaitā mainītās kvalitātēs. Tāpat ar basketbolu: kā vecā, tā jaunā paaudze lūko iedabūt bumbu grozā – katra savam laikam attīstītā prasmē un iespējās. Plazmas televizors taču laikam ir pārāks par KVN – tur nekāda pārliecināšana un strīdiņi vairs nav nepieciešami, fakts acīmredzams. Laiki mainās: biju kungs, tad biedrs, nu atkal – kungs.

Bet! Pavaicāsim tam, kam ir. Valdis Muižnieks basketbolā izcīnījis trīs olimpiskos sudrabus, trīs Eirokausus un četrus PSRS zeltus.
--Valdi—cik korekti, cik godīgi ir salīdzināt vecus laikus ar šodienu?
--Salīdzināt var vienmēr. Tikai... kāds iznāk secinājums? Ja kāds saka, ka mūsdienu sports līdzinās piecdesmitajiem gadiem, tad tas nav īsti gudrs. Jebkurā sporta veidā: ja noliec blakus piecdesmit gadus vecus rezultātus šodienas sasniegumiem, tad skaidrs, ka salīdzināšana nav iespējama. Jo salīdzināt, lai izsecinātu labāko, var vienīgi ko līdzvērtīgu. Sporta spēlēs tagad ir pavisam citi ātrumi, tehnika, izpildījums, pat domāšana. Varbūt var mēģināt salīdzināt vienīgi sportistu morālo stāju, kā šodien saka: motivāciju. Manas domas ir nemainīgas: manai paaudzei tā bija skaidrāka un stabilāka, nekā šodienas jauniešiem. Pastāvēja, protams, arī sociālisma ievazātā liekulība, taču attiecībā pret basketbolu izturējāmies godīgi.
--Labi, tad lai salīdzina tie, kas grib un var to darīt. Dosim viņiem izejmateriālu iz tavas jaunības...
--Sāku basketbolu spēlēt pavēlu, tikai 16 gadu vecumā. Tehniski necik labs nerādījos, bet pusaudža gados dažādos sportos iegūtais rūdījums ļāva samērā īsā laikā apgūt groza bumbas pamatus. Mums, sporta biedrības “Dinamo” puišiem (Valda pirmā komanda – I.O.), par elku tūdaļ pēc 1952. gada olimpiskajām spēlēm kļuva Valdmanis. Ne jau es viens par viņu jūsmoju! 18 gadu vecumā iekļūt tādas milzu valsts kā PSRS izlasē spēj tikai retais. Tā kā arī viņš toreiz bija “Dinamo”, tad mums bija, pēc kā līdzināties. Arī mazliet vēlāk, jau ASK. Un radās ticība: ja jau Maigais var, tad kāpēc gan mēs ne? Vajag tik rakt – ik treniņā ar pilnu klapi. No aizraušanās basketbols pamazām pārvērtās par dzīvesveidu.
Tolaik ieguvumus un privilēģijas, kuras var dot sports, nerēķināja. ASK komandā bija iespēja visu savu laiku, visu sevi atdot mīļotajam basketbolam. Apģērbts biji, paēdis biji, bumbu un laukumu deva – ko tad vēl vairāk bēdāt? Uz salāpīto bikšdibenu nebija laika paskatīties – un cik tad arī tās garās bikses bija kājās? Vairāk īsajās pa laukumu skraidīja.
--Jau tolaik dažs ņirdza par latviešu basketbolistiem, kuri pārdevušies krievu armijai. Tagad pienākušas jau pāris paaudzes, kuras redzējušas nav, nezina, ko domāt. Jo tā komanda – saki, ko sacīdams – tomēr bija padarmijas komanda.
--Zini, man dažubrīd šķiet, ka tādas pļāpas tiek izplatītas tīšuprāt, un ne tikai ar muļķu prātu vien. Padomju armijas komanda, gandrīz vai čekas filiāle, latvieši tur – augstu pakāpju krievu dienesta virsnieki – tas ir pilnīgs stulbums un galīgi aplama informācija. Varbūt tīša dezinformācija? Šajā komandā tikmēr, kamēr guvām augstākos panākumus, bija tikai latvieši, obligātā dienesta zaldāti, pēc dienesta laika armijas kalpotāji. Vienīgais virsnieks skaitījās treneris Gomeļskis, nelatvietis.
--Bet man acu priekšā mālējas bilde: Valdmanis, Krūmiņš, Muižnieks un visi citi ierindā, miera stājā, padomju virsnieku formām mugurā stāv kā brieži Teherānas lidostā…
--Tas bija brauciens, kurā mūs viesos uzaicināja Irānas armija. Bija jāievēro etiķete, tiešām tikām ietērpti armijas formās. Ne jau parastajās zaldātiņu, bet gan virsnieku parādes diagonālaudumā šūtās. Ja ieskatīsies, nekādus “ģenerāļu” uzplečus uz mūsu pleciem nesaskatīsi.
--Gadus piecus biji arī vefietis. Vari salīdzināt to un šito Vefu?
--Ko tu mani vajā ar to salīdzināšanu?! Toreiz komandā bijām savākti veterāni ar domu atgūt Latvijas vīru basketbola gaistošo slavu. Kā jau viss, kas sportā mākslīgs, arī tas eksperiments neizdevās. Varu vienīgi novēlēt, lai šodienas komandā būtu cik iespējams daudz sporta prieka un cik tik var izturēt – maz savtīguma, pašlabuma, amatnieciskuma...
--Tagad nu atzīsties: vai tu ar savu kādreizējo Eiropas kausa ieguvēja meistarību varētu ietikt šodienas kausa komandā?
--Tā atkal nedrīkst salīdzināt. Ja man būtu jātiek šodienas komandā, tad man arī tiktu iepriekš uztrenēta šodienas prasībām atbilstoša basketbola prasme. Aizgājušos 50 gados cilvēku fiziskās iespējas, pamatbāze, nav tik krasi izmainījusies, lai uz tās nevarētu izkopt to, kas atbilst katra laika garam un prasībām. Jā, treniņprocess, pat zinātnes iesaistīšana sportā ir ievērojami progresējuši. Izmainījušies basketbola noteikumi, uzņemti lielāki ātrumi, spēle kļuvusi atlētiskāka. Vienalga – es domāju, ka mana paaudze tāpat spētu pieņemt arī šādus noteikumus un vidi – tiktu ar to galā!
--Jaunā paaudze mums uzrūc, ka esot palikuši sešdesmito – astoņdesmito gadu spriešanas un vērtēšanas līmenī, šodienas būtību nevaram un negribam saprast. Tā ir?
--Par visiem, protams, nezinu, vecuma marasms ir pasaulē izplatīta kaite. Par sevi... Negribu zīmēties baigi iedomīgais, tomēr jūtos drošs par saviem loģiskiem un objektīviem spriedumiem apkārtējos notikumos. Ja jau mēs še runājam, tad ir, par ko runāt un spējam ko pateikt. Jebkurš kaut cik domājošs un objektīvs cilvēks taču nesāks klāstīt, ka tikai tad, kad viņš auga, viss bija pareizi, savukārt pašlaik viss iet šķērsām tikai tāpēc, ka viņam, lūk, vairs nav pietiekama iespaida uz notiekošo.

Pēdējo punktu šajā daudzpunktē lai pieliek skudrinieks: „Tā diemžēl ir un tā būs, ka jo vairāk laika paiet, jo mazāk sportistus atceras. Pieļauju, ka 21. gadsimta 50 gados tikai smiesies, kad kādam TOPā sauks Bagatski, kambalu, vēl jo vairāk Valteru. Smiesies un teiks, vai tad tas bija basketbols, un vai tad vispār kāds atceras, kā viņi spēlēja? Vot tagad – tas ir basketbols, nevis kaut kādi 40-60 gadi atpakaļ. Nu tāda ir tā realitāte.”