Janvārī gaidāmi brāļu kari

Raksti rāda, ka uz Jaungada sagaidīšanu augšminētās komandas pieteicās, būdamas visai atšķirīgās pozīcijās. B grupas VTB tabulā Žalgiris kopā ar Himki ir līderi – 4 uzvaras 5 spēlēs. Kalev bez panākumiem savukārt pārliecinoši pēdējais. VEF atrodas viducī ar divu uzvaru iekrājumu – ceturtā vieta sešu komandu konkurencē. Tā kā lieki atgādināt Vefam tik vēlamo uzvaru nozīmīgumu. Tomēr – kā jau teikts – ne vietas, bet ilggadīgas attiecības un to sarežģījumi allaž nosaka toni pie latviešu basketbolistu spēkošanās ar brāļiem igauņiem un leišiem. Tas, ka viena mēneša ietvērumā mums būs iespēja Rīgā baudīt pilnu kaimiņu programmu, priecē un intriģē.
Vērts atcerēties, kā mēs esam viņus vinnējuši, un kad šie mums ir iezāģējuši...

Bijām paši naskākie Eiropā

Tieši tā – pati pirmā oficiālā basketbola sacensība starp valstu nacionālajām izlasēm Vecajā pasaulē notika starp Latvijas un Igaunijas valstskomandām viens tūkstotis deviņi simti divdesmit un ceturtā gada 29. aprīlī Tallinā. Pēc sīva cīniņa Latvijas izlase guva savu pirmo starptautisko uzvaru – 20:16. (Nu gan ir cipari! – nosmīkņās šodienīgs basketbola draugs, taču... Tolaik par katru punktu plēsās zobiem un nagiem, un priecīgs bija ikviens, kurš kaut pa stīpu trāpīja! Uzbrukuma laika ierobežojumus vēl nepavisam nezināja.)
Izlašu līmenī pirms kara ar igauņiem sacentāmies 21 reizi, gūstot 11 uzvaras un 9 reizes zaudējot, bet vienreiz, kā tolaik bija pieļaujams, cīnoties neizšķirti. (Klubu savstarpējo sacensību skaits ir tik liels, ka bīstos skaitot misēties, tādēļ lai cipars izpaliek.) Skaidra lieta: ik mačs starp letiņiem un estiņiem – vienalga, Rīgā vai Tallinā – bija notikums, uz kuru lauzās ikviens groza bumbas cienītājs. Ne katrs tika iekšā un priekšā – aizejiet, apskatiet Konservatorijas sporta zāli, kurā pat vēl trīsdesmitajos gados spēlēja valstsacīkstes. Skatītāji drūzmējās laukumā krietnu sprīdi pāri sānu un gala līnijām. Bet basketbols, vienalga – notika!
Visnetīkamākais zāģis pret igauņiem tika piedzīvots Latvijai tik neveiksmīgajās otrajās Eiropas meistarsacīkstēs Rīgā, 1937. gadā. Turnīra pēdējā dienā laukuma saimnieki, pirmie Eiropas čempioni latvieši, ar igauņiem sacentās par necilo piekto vietu. Arī tā mums aizgāja secen, sašļukumā zaudējām Igaunijai ar 19:41, ko tolaik varēja uzskatīt par sagrāvi. Publika svilpa kā traka...
Igaunijai mēs taču zaudējām arī tad, kad 1939. gada Eiropā tikām otrie – pagarinājumā ar 25:26.
Klubu komandu sacensībās ievērojamākā bija laikraksta Chicago Tribune dāvātā kausa izcīņa starp attiecīgo gadu Latvijas un Igaunijas čempionvienībām. Tā risinājās no 1930. līdz 1937. gadam, kad ar trešo izcīnīšanas reizi balvu mūžīgā glabāšanā ieguva Rīgas Starts. (Igauņi no astoņiem piegājieniem bija labākie tikai divreiz.) Sudraba biķeris šodien gaida savu atradēju, jo startists Alfrēds Krauklis to kara gados noraka slēptā vietā.
Pēckara padomju gados Igaunijas basketbola spožā virsotne bija un palika Tallinas Kalev komanda. Cīnījāmies sīvi, pretojāmies nikni, taču laikā, kad Kalev līderi bija Tammiste, Tomsons, Krikuns, visbiežāk pārākumu izcīnīja ziemeļnieki. Baltijas kausa izcīņā Igaunija (tikai tas pats Kalev) desmit gadus pēc kārtas guva panākumus, līdz Latvijas izlase (sastādīta no VEF un ASK) beidzot sasniedza kāroto. Esam regulāri plēsušies PSRS tautu spartakiādēs un meistarsacīkstēs, līdz visbeidzot nesen, VTB līgā, uzvarētāju starp VEF un Kalev noteica nieka tiesa. Kas tik nu būs piektajā janvārī?

Nabagais brālis – bagātais brālis

Atvainojiet par pļāpību, taču epitetu „leišu nabags” attiecībā uz kaimiņu seno basketbolu varējām lietot visai pamatoti. Pašā pirmajā valstskomandu tikšanās reizē 1925. gada 19. decembrī uzvarējām ar drošo 41:20, taču izmisumā nāburgus iedzinām 1935. gada 19. janvārī Rīgā – 123:10 (!!!). Kaut kas tāds ne pirms, ne pēc tam vairs nav piedzīvots. (Un arī nekad vairs netiks piedzīvots – ja ne, apēdīšu savas ievalkātās vilnas zeķītes!) Latviešu zaudējums1993. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā Kauņā ar 65:108 tam tomēr nestāv līdzās. Jo vairāk tāpēc, ka toreiz mūsu izlases vadītājs, deklarējis „Tā nav mana izlase, tā ir Latvijas izlase”, bija savācis labākos spēlētājus un aizbraucis komerctūrē uz Ameriku.
Taču nabagi kļuva par zelta ieguvējiem tad, kad talkā aizvien vairāk nāca tautas brāļi no ASV. Lietuvieši jau 1937. gadā mums atņēma Eiropas meistartitulu, bet 1939. gadā, kad pirmie (Latvija) un otrie (Lietuva) Eiropas čempioni tikās Kauņā, norisinājās vispār neiedomājamas lietas – mums par skādi un nerimstošām sirdssāpēm. Notikumi un skatītāju līdzdalība Kauņas Zaļajā kalnā nav atstāstāmi, tie pieder tādiem brīžiem, kuros vienkārši ir jābūt klāt – lai sajust un saprastu. Lietuvieši spēles galotnē vilka laiku tikmēr, līdz viņu amerikānis Prans Ļubins (ar saviem 206 auguma centimetriem tam laikam milzu milzenis) zem groza tomēr iebakstīja bumbu iekšā un sasniedza 37:36 par labu lietuviešu uzvarai trešajā Eiropas čempionātā. Tā nu bija vislielākā latvju basketbola piedzīvotā cūcība, kuru pat šodien nevar un nevar aizmirst. Un ne jau pilnīgi mēs atmaksājām pāridarītājiem tad, kad pēc neatkarības atgūšanas 2001. gada Eiropas meistarsacīkstēs likām Lietuvai raudāt dēļ zaudējuma pret Latviju...
Mūsu basketbolisko attiecību kulminācija padomju laikos bija VEF un Žalgira pretstāve. Tajā pašā Zaļajā kalnā esam gājuši kā cara zaldātiņi caur stroju no autobusa līdz ģērbtuvēm – kad dūres (gan bez rīkstēm) tā vien vicinās pār galvām, bet no mutēm birst nievas. Kad skatītāju rēciens šķiet plēšam pušu sporta halles sienas. Tāpat Daugavas sporta namā jumts savā vietā saglabājies vien tāpēc, ka latviešu basketbola līdzjutēji arī turpmāk gribēja piedzīvot vēl kādu sacensību.

Taču! Ir arī mūsu ielā skanējušas svētku dziesmas. 1987. gadā Žalgiris jau trešo gadu pēc kārtas izcīnīja PSRS čempiona nosaukumu. Panākt ko tādu pret sastāvā un lobēšanā stiprināto Maskavas CSKA nebija joka lieta – bet tolaik lietuviešus godā cēla tādi spēka zari, kā Arvīds Sabonis, Sergejus Jovaiša, Rims Kurtinaitis, Voldemārs Homičs. Tad lūk – togad VEF ar Valteru, Jēkabsonu, Muižnieku, Bagatski, Zeidaku, R.Miglinieku nolika nākamos čempiņus pie vietas abas iespējamās reizes – 106:83 (!) un 99:88.
Tagad, kopš abi esam neatkarīgi, brāļi lietuvieši šķiet aizgājuši netveramos tālumos, gūstot regulārus, medaļām iezīmētus panākumus itin visos turnīros – no Baltijas basketbola līgas līdz pat olimpiskajām spēlēm. Vienalga, mēs atceramies 1939. gadu, un taču pamanīsimies uzmīt kaimiņiem uz spoži nospodrinātajiem apaviem...
Bet iepriekšējā Žalgira un VEF tikšanās Kauņas Zaļajā kalnā VTB Vienotās līgas turnīrā bija, manuprāt, viena no slābākajām visā abu komandu sāncensības vēsturē – skatītāju atsaucības ziņā. Laikam jau leišiem tas turnīrs necik neiet pie dūšas...
Nekas, mēs Rīgā neesam tik izlepuši, vefiešu izlutināti. Tāpēc ar interesi un mazo basketbola trīcekli gaidām 13. janvāri Arēnā Rīga...