Forma prasa saturu. Saturs prasa laiku

Rīga. Prieks spēlēt tādu skatītāju priekšā

Tāda dīvaina sajūta pārņem tad, kad svētki kļūst par ieradumu. Dinamo hokejistu spēles dzimtajā Arēnā par tādiem patiesi izvērtušās. Un ne jau pašplūsmā – tur pielikts kā darbs, tā izdoma. Kā pagaidām pēdējā skolēnu konkursā „Atbalsti Rīgas Dinamo”. Līdzjutēju grupas tribīnēs ar dažādiem vizuāliem risinājumiem verbāli vienojas jau mazliet piemirstajā sauklī, vecajā labajā: sa – rauj! sa – rauj! Sava vieta arī skanējumam Rī – ga! Rī – ga! Un citām jaunās līdzjutēju paaudzes skatu un dzirdi priecējošām aktivitātēm. Tās jau vairs nav īpaši iekārtotas – organizēts ir tikai pamats, pats konkurss un iespēja tajā piedalīties. Turpmākais – pašu rokās un balsīs. Smeķīgi!

Vai tad tādā gaisotnē, kur zeļ sporta, hokeja mīlestība, maz iespējams vienaldzīgs amatnieka darbs? Ne jau tikai dinamieši, arī tālumnieki no Habarovskas novada apjauš, ka atmosfēra nav tikai gaiss, ko pumpē riepās, un spēle iet pa augstiem plauktiem.
Ko vērts vien Amur hokejistu izmisums, kad tiesneši (patiesi un faktam atbilstoši) neieskaita viņuprāt gūtos vārtus...
Tad nu viesi noskaišas un iemet pa īstam – lai pēc pāris minūtēm dabūtu atpakaļ iekšā. Hartigans taču pārtrauc savu klusēšanas sēriju mēneša ilgumā, bet tribīnēs gaviles par to negrib rimties.
Turpinājumā šķiet, ka rīdziniekiem pietrūkst agresīvas nekaunības uzbrukumu nobeigumā. Reizi pēc reizes skaisti izspēlētas kombinācijas paliek bez trekna beigu punkta, izplūstot daudzpunktos. Ikviena cita publika tik ilgās nesekmīgās minūtēs vispirms izplūstu aizkaitinājumā, līdz beigās sāktu svilpt. Jo ko līdz skaista spēle, ja nav neskaistu vārtu? Arēnā Rīga tā nav pieņemts, tur prot sajust un priecāties arī par labu hokeju kā tādu. Un trīs minūtes pirms beigu signāla viesu lieliskais vārtsargs Danī taču ar savu vienvienīgo kļūdu atalgo Dinamo pārsvaru visā spēlē. Miķelis Rēdlihs pieliek to punktu, savai komandai trešajā spēlē pēc kārtas iegūstot trīs acis, un pēc sacensības pasaka visiem TV skatītājiem tieši acīs: prieks spēlēt mūsu skatītāju priekšā!

Būdams basketbolists līdz pat iekšu iekšām tagad baltā skaudībā reizi no reizes skatos hokeju: kas mums to dos? Cituviet līdzjutējs nav veģetārietis – vajag ne tikai garšīgi gatavot, dodiet mums arī kārtīgu gaļu!

Seviļa. Kur bērnudārzs, kur augstskola?

Jau paši pirmie televīzijas ekrāna kadri no Spānijas nepārprotami lika saprast: Seviļā ir cits, diemžēl stipri zemāks līmenis, nekā Rīgā. Tāds kā bērnudārzā. Sacīt, ka tribīnes pustukšas, būtu liels pārspīlējums – tās ir gandrīz tukšas. (Cajasol pendelējas pa 12. līdz 15. vietu, gan Spānijas treknākajā līgā. Iespējams tāpēc pat pret Eirokausa maču tāda vienaldzība.) Arī sacensības priekšspēlē – nekādu lieku greznību un pārspīlējumu. Pelēka ikdiena. Kas nozīmē vefiešu iespēju spēlēt bez publikas spiediena apgrūtinājuma, tikpat klusu, kā mājās.
Iespējams, ka nebūtu godīgi prasīt no iebraucējas komandas to vislabāko sniegumu – jo VEF ir pamatīgi nomocīts lidostās, knapi paspējis uz maču un palicis bez vietējo grozu piešaušanas. Tomēr spēles gaita uzskatāmi apliecināja: komanda spēlē ne sliktāk un arī ne labāk, kā citās, par vieglām uzskatītās dienās. Vefs bija tāds, kāds pašlaik ir, ne ko pielikt, ne ko atņemt.

Atņemt ļoti gribējās kļūdu skaitu, kas allaž līdz šim iegāzis komandu. Kas tev deva! Pirmo astoņu minūšu laikā sabira jau piecas neveiksmes, cipari uz tablo pauda 13:28 (no 13:14), un šis brīdis arī noteica turpmāko. Pārtraukumā jau 37:54 (kas Vefam par aizsardzību!), ceturtajā ceturtdaļā pienāk pat 60:83, lai beigu daļā rīdzinieki vis nenolūztu (kā to pēc zināmajām ceļa grūtībām cer mājnieki), bet gan skriešanās sacensībās drudžainā spēlē panāktu itin pieklājīgus skaitļus: 83:95. Arī otrā puslaika sākumu VEF nospēlēja kā pārākais ar 8:0, lai tad atkal mestos kļūdu bezdibenī.
Cajasol nebūt neatstāja iespaidu kā komanda, kuru VEF pat šādā sastāvā un spēles manierē nevarētu vinnēt. Tikai... cīņas liesma acīs un valodā dega vien Rimam Kurtinaitim, žēl, ka aiz sānu līnijas, nevis laukumā. Labi, varbūt arī Bertānam, taču par Dairi Kārlis Strēlis spriež tā: viņš aizraujas tiktāl, ka savā lielajā spēles gribēšanā un aizrautībā pēc spožas epizodes zaudē galvu un tūdaļ sastrādā ziepes uz līdzenas vietas.
Bet tas ir labojams – nāks laiks, būs satvars.
Ja nu kāds tiešām, kaut lēni, pieņemas stiprumā, tad tas ir Sandis Valters, atgriežoties savā stabila tālmetienu līdera pozīcijā. Par Janičenoku aizvadītajā mačā grūti spriest – pēc pāris tāltrāpījumiem Kurtinaitis viņu pietaupīja, laikam jau savainojuma dēļ. Citādi – karā, kā jau karā. Nodzīvosim līdz nākamotrdienai, kad drīkstēsim Cajasol uzvarēt Rīgā...

VEF itin secīgi iet Dinamo pēdās: ir sava mājaslapa, ir reklāmklips televīzijā (kuru gan daži apsmej, daži atkal apjūsmo), ir lieliem karogiem bruņots štata līdzjutēju koris, ir tieksme un iespēja veidot imidžu. Ir darbs ar līdzjutējiem, visādas pretīmnācības un atlaides. Balss pie mikrofona pēc katras VEF spēles Arēnā pateicas līdzjutējiem par sniegto atbalstu – kaut gan skatītāju rindas ir klusējušas kā aliņu mutē ieņēmušas. Liela rosība, visādas darbības, pielikta krietna izdoma, tērēta nauda un pūliņi. Diemžēl tas SA+ respondents, kurš nesen man apgalvoja, ka skatītāju rindas Arēnā uz VEF spēlēm pildās un pildās – alojas. Jo jumts tur noceļas nost tikai tad, kad spēlē Dinamo. Kāpēc tā? Ja nav grūti, vēlreiz uzmanīgi izlasiet augšrakstīto...
Būdams VEF labvēlis vairāk nekā pusgadsimta ilgumā tagad nesākšu izmisumā vēl atlikušos matus plēst (savus!) – taču nevaru arī klusēt par to, ka komanda kaut ar kādu sākumburtu vēl nav radīta. Košai formai vajadzīgs jēdzīgs saturs. Tāds, kāds bija septiņdesmito gadu beigās, Valdi...