4000 latu mēnesī. Amats basketbola savienībā.

Kopš Latvija ir neatkarīga, kaut kā tomēr izdevies Latvijas sportā radīt noteiktu kārtību, kas nozarei piesaista finansējumu. Gan valsts, gan ar valsts starpniecību (nodokļu atvieglojumu politika), gan privāto mecenātismu. Nevar teikt, ka sistēma ir ideāla, bet tomēr – kaut kāda kārtība ir nodibināta. Olimpisko centru būvniecība ir svētīgākais no darbiem, ko esam paveikuši un par to mūs apskauž gan igauņi, gan leiši. Bez sporta bāzēm nav vērts iztēloties, ka jaunatne mēģinās palikt pie sporta vai vismaz mēģināt pagaršot šo maizīti. Tāpat ir mērķtiecīgi veidota augstu sasniegumu sporta infrastruktūra, kur esam pratuši Latvijas sportam piesaistīt savus labākos ārstus, fizioterapeitus, sporta zinātniekus. Jā, viņiem tiek maksātas labas algas, bet – pamēģiniet to pašu sporta mediķi Aldi Cīruli noturēt, ja par viņa galvu un rokām ir gatavi labu naudu piedāvāt ikviena pasaules profesionālā riteņbraukšanas komanda. Pieklibo sporta veidu federāciju darbs, jo teiksim godīgi – virknē gadījumu tur ir palikuši tikai cilvēki, kas nekur citur sevi apliecināt nevar. Ja pagadās pa vidu kāds dāsns sponsors, ko automātiski mēģinām ierīvēt federācijas prezidenta krēslā – uzskatiet, uz noteiktu laika sprīdi sports veids savas īslaicīgās problēmas atrisina, bet – ne vairāk. Jāsaprot, ka lielu lomu spēlē tā sauktā pazīšanās un šajā gadījumā runa ir gan par politisko, gan administratīvo kontekstu. Taču ar to mēs neesam unikāli – lobiji ir visā pasaulē un visās valstīs. Slikti, ka daudzos gadījumos tas neveicina pašu federāciju sakārtotību un tad, nu mēs dzirdam dīvainos stāstus no sportistu mutēm par knapo iztikšanu, lai gan tajā pašā laikā attiecīgā sporta veida federācija, teiksim kā ir – nu, nedzīvo slikti...

Līdz ar Valsts kontroles ziņojumu par Izglītības ministrijas spēju vadīt valstī un pārvaldīt sportam atvēlēto finansējumu, daudz ticis gānīts sporta funkcionārs. Pēc tam, kad atklājās dažas dīvainības LOK un LOV amatpersonu prēmēšanas kārtībā, loģiski, ka sabiedrība varēja uzdot jautājumu – johaidī, kas te notiek? Kādā sakarā funkcionārs, kas saņem par savu darbu algu, starp citu, neatkarīgi no sportistu panākumiem, tiek pie papildus materiālā gandarījuma vienas mēneša algas apmērā par... veiksmīgiem Pekinas olimpiādes startiem? Vai gadījumā, ja šie starti nebūtu sekmīgi, viņiem algas tiktu samazinātas. Šaubos... Te neiztur kritiku arī LOK prezidenta taisnošanās, ka tie bijuši treknie gadi. Nu, un? Vai darbs, kas tiek atalgots, tāpēc skaitās kaut kādā mērā mazāk padarīts, ja prēmija paliek neizmaksāta? Par vienu gan tagad varam būt droši – pēc Valsts kontroles atklāsmēm, nekādas sērfošanas prēmiju druvā turpmāk noteikti nesekos. Neticat? Mājiens ir bijis ar mietu un, ja to kāds nesaprot, tad tādam sportā nav ko atrasties – ja pats nepratīsies, gan jau tiks atrasts veids, kā ar kājām pa priekšu iznes no kabineta.

Tagad par pēdējo sūtījumu. Man uz galda stāv kopija no darba līguma, ko parakstījis Ojārs Kehris no vienas puses kā Latvijas basketbola savienības prezidents un – Edgars Šneps no otras, kā tās pašas savienības ģenerālsekretāru. Pirmais vienojies ar Šnepu par algotu darbu LBS struktūrā, par ko mēnesī tiks maksāts 4000 latu (40 darba stundu nedēļā – kā rakstīts dokumentā). Tas – pirms nodokļu nomaksas, bet – ņemot vērā, ka uz papīra ir četri tūkstoši, pašai LBS kā darba devējai un godprātīgai nodokļu maksātājai, ģenerālsekretāra postenis izmaksā vismaz par pusotru tūkstoti vairāk. Neņemos spriest par pelēko darba ikdienu, kas jāpārdzīvo Edgaram, lai gan kompetenci neapšaubu (viņam, starp citu, arī divas augstākās izglītības), taču paliek daži „bet”. Federācija ir sabiedriska organizācija, ko dibina konkrēti dalībnieki – klubi, juridiskas vai fiziskas personas. Tas nozīmē, ka Latvijas basketbola savienības biedri ir akceptējuši šādas izmaksas ģenerālsekretāra amatam. Tas nozīmē, ka LBS savam vadošajam funkcionāram maksā algu, kas ir konkurētspējīga Latvijas komercsabiedrību vidē. Tas nozīmē, ka Edgars Šneps ar savu un savas komandas darbību nodrošina federācijai pilnvērtīgu darbību, tai skaitā – prot piesaistīt finansējumu, kas vairs nerada attiecīgajam sporta veidam eksistenciālus jautājumus. Tas nozīmē, ka valsts nauda LBS kopējā budžetā aizņem labākajā gadījumā krietni mazāk par pusi, bet pārējais ir sponsoru līdzekļu piesaiste. Tas nozīmē, ka LBS ir atmaksājis valsts kases iedoto aizdevumu, kas kā garantijas depozīts bija jāiemaksā starptautiskajai federācijai par mūsu apņemšanos rīkot Latvijā Eiropas čempionātu dāmām (Valsts kontrole gan savā pēdējā ziņojumā to nebija vēl atklājusi, taču varbūt tas ir noticis pēdējo mēnešu laikā). Tas nozīmē, ka LBS nav parādu un saistību... Vārdu sakot – par tādu algu var sagaidīt tikai labas un cerīgas lietas.

Tajā pašā laikā, par tādu algu no Šnepa varētu prasīt mazliet lielāku atbildības devu publiskajā telpā, jo pēdējā gada laikā LBS pārraudzītie projekti ir sarīkojuši vairākus tādus „kokteiļu vakarus”, kurus nez vai vajadzētu rādīt kā paraugu nākamajām paaudzēm. Tāpat vajadzētu par tādu algu radīt sabiedrībā izpratni par Latvijas groza bumbas prioritātēm – vietējais čempionāts, Baltijas, Krievijas... Iespējams, ka esmu piekasīgs, bet, nudien, sen jau ir kā sajucis, kurš klubs, kurā līgā, kāpēc utt. Viens gan ir palicis striktāk kā jebkad agrāk – ar dažu basketbolistu rokām vīriešu basketbola izlases prestižs sabiedrībā šobrīd ir graujoši negatīvs. Starp citu, arī tā ir šīs LBS ģenerālsekretāra algas tiesa, jo ne bez viņa jāvārda izlasei tika noteiktas dienas un darba kārtība, apkārt apliekot konkrētus cilvēkus, kam bija jāatbild par konkrētām lietām. No otras puses – Šneps var sevi tā darba tirgū vērtēt, bet – ne jau viņš pats sev tādu ciparu noteicis. Ja darba līguma nosacījumi neparedz nekādus rezultatīvos rādītājus, kas tiktu piesaistīti šai algai – piemēram, konkrēts procents no piesaistītās sponsoru naudas vai tamlīdzīgi – tad jādomā, LBS zina, kāpēc viņi savai amatpersonai maksā tādu algu. Domāju, vismaz šajā ziņā basketbols tagad patiešām būs populārākais valstī...