Profesionālais restlings – īsto cīkstoņu apkaunojums vai nekaitīga sporta ziepene?

Jau 30 gadus bez šaubām – restlings nav sports

Profesionālā restlinga atpazīstamība Latvijā ir neliela, un jau tas ir dāsns novērtējums. No 90. gadu filmām varbūt ir dzirdēts Halka Hogana vārds, 21. gadsimtā par ļoti populāru aktieri kļuvis Dveins "The Rock" Džonsons, iespējams acu priekšā pazibējis Milzis Andrē, taču viņiem vārds „cīkstonis” tomēr bijis piedēklis. Nopietnākus sociālos pētījumus neveicot, minēšu, ka Džonsona saistība ar profesionālo restlingu arī Latvijas sabiedrībā nav milzīgs noslēpums, taču viņa darbību ringā redzējis vien retais.

Taču profesionālais restlings Latvijā tāpat ir zināms fenomens, proti, apmēram tiek nojausts, kas tas ir. Bet šo apziņu (vēlreiz iztiekot bez sociāliem pētījumiem) bieži vien pavada domas: „Nu, kā tie amerikāņi var fanot par kaut ko tādu?” Šim jautājumam tad arī vēlos pievērsties, bet vispirms jātiek galā ar pāris definīcijas problēmām.

Vai profesionālais restlings ir sports? Šī termina skaidrojums bieži vien piemērojas apstākļiem, un joprojām novērojamas diskusijas par to, vai sports ir arī šahs, dambrete, e-sports vai varbūt pat matemātikas olimpiāde? Taču profesionālais restlings neizpilda svarīgu sporta definīcijas kritēriju – tajā nenotiek sacensības, bet gan vienkārši izrāde. Būtībā vistuvākais salīdzinājums no „normāliem sportiem” ir Hārlemas „Globetrotter” basketbola komanda, kas principā dara tieši to pašu – iestudē spēles, lai maksimāli efektīgi nodemonstrētu savus basketbola talantus un izklaidētu līdzjutējus ar basketbola spēles elementiem, kurus ierastā spēlē nevar izmantot. Reizē gan arī jāpiemin, ka "Globetotter" trupa nekur netiek izcelti kā pasaules čempioni basketbolā.

Attiecīgi nākamais termins – vai profesionālie cīkstoņi ir sportisti? Jau ievadā minēju vārdu aktieri, kas restlinga žargonā figurē reti un varbūt pat tiktu uzskatīts par aizvainojošu, bet būtībā man tas liekas precīzs apzīmējums, jo viņu darbs ir ringā izspēlēt konkrētu cīņas scenāriju sadarbībā ar savu pretinieku. Precīzāks būtu apzīmējums „specializēti cīņu sporta aktieri”.

Tās nav tikai kritiskas spekulācijas, bet gan fakti. Profesionālais restlings savu noslēpumu oficiāli apstiprināja jau 1989. gadā, kad vadošās restlinga organizācijas WWE prezidents Vinss Makmēns stājās Ņūdžersijas štata senāta priekšā un liecināja, ka viņa organizācija rīko izklaidējošus, nevis sporta pasākumus. Kāpēc viņš tā darīja? Naudas dēļ, protams. Viņa liecība noveda pie tā, ka WWE vairs nebija jāsaņem licences no sporta sacensības kontrolējošajām iestādēm, kas bija daudz izdevīgāk.

Visiem zināma noslēpuma sargāšana atgrūž jaunu interesentu piesaisti

Bet arī šis paziņojums nekādu īpašo skādi WWE nenodarīja. Vispār jau gluži pretēji, jo sekoja organizācijas zelta laiks ar Dveinu Džonsonu un Stīvu Ostinu priekšgalā. Halks Hogans tikmēr 1994. gadā pievienojās konkurējošajai organizācijai WCW, un abu kompāniju nežēlīgā sāncensība (raidlaiku pārklāšanās, cīkstoņu pārpirkšana un otras kompānijas cīņu rezultātu izstāstīšana līdzjutējiem) kļuva par īstu naudas kaltuvi. Sāncensība beidzās 2001. gadā, kad WWE bija kļuvusi tik bagāta, ka varēja nopirkt WCW un iedibināt monopolu,bet iepriekšējie trīs četri gadi restlinga pieredzējušākajiem faniem joprojām ir labā atmiņā, un tad arī tika uzstādīti TV reitingu rekordi.

Pagājuši 30 gadi, izaugusi vesela paaudze, kurai ir tiešā veidā pieejams pierādījums, ka WWE ir tikai izrāde, nevis sports, taču restlinga popularitāte Ziemeļamerikā (arī Japānā un Austrālijā, arī mazākā apmērā Rietumeiropā) tāpat ir ļoti augsta. Iespējams, tas tādēļ, ka augstāk minētais pierādījums bija nevajadzīgs – tas bija apmēram tāpat kā tiesas priekšā pierādīt, ka seriāla „Ugunsgrēks” viesnīca nemaz nav valsts nodokļu parādniece. Restlingā tiek lietots tāds jēdziens kā „kayfabe”, kas, primitīvi skaidrojot, nozīmē ilūziju, ka cīņas norisinās pa īstam un ringā patiešām stāv divi nesamierināmi pretinieki, nevis aktieri, kuri pārlidojumā uz nākamo šovu sēž blakus krēslos.

Šī ilūzija ASV restlingā tika piekopta ļoti rūpīgi, it īpaši aizvadītā gadsimta 60.-90. gados. To arī paveikt bija vienkāršāk, jo TV pārraides bija retas, cīkstoņu gaitām un ģimenes bildēm internetā izsekot nebija iespējams, tāpat arī skatītājiem nebija iespēju pašiem filmēt cīņas un vēlāk palēninājumā skatīties, cik tālu apstājas dūre no pretinieka sejas. Arī paši cīkstoņi-aktieri ļoti centās sava biznesa spodrināšanā un bieži vien palika tēlā arī ārpus ringa, radot ilūziju, ka viņš patiešām ir ASV varonīgais patriots Halks Hogans un Misters Amerika, nevis vienkārši Terijs Bolea. Skandalozs izvērtās gadījums 1984. gadā, kad reportieris Ņujorkā pateica cīkstonim Deividam Šulcam, ka restlings nav īsts, uz ko Šulcs atbildēja ar diviem spēcīgiem sitieniem ar plaukstu pa seju, vaicājot, vai tas reportierim nelikās pietiekami īsti.

Daudz mazākos mērogos, bet līdzīga izturēšanās valda WWE arī šobrīd. Restlinga pasaule vairs nenoliedz, ka savas cīņas tikai iestudē, bet pamatīgi apvainojas par šādu atgādinājumu un arī savos šovos cenšas no tā izvairīties. Šovi tiek saukti par „sporta izklaides pasākumiem”, un nezinātājam patiešām no šiem vārdiem grūti uzminēt, kas īsti te domāts un vai ringā notiekošais ir sporta veids. Tāpat arī Ziemeļamerikas vadošie sporta mediji ar ESPN priekšgalā nevairās no WWE notikumu atspoguļošanas savās slejās, liekot to blakus golfa, boksa un MMA sadaļām, savā ziņā piedaloties "spēlē".

Attiecīgi, pirmoreiz iemetot skatienu notiekošajā, raibie kostīmi, acīmredzami nekādas sāpes nenodarošie sitieni un tēlošana var likt pamatīgi pasmieties un lielā daļā gadījumu, manuprāt, arī atgrūst uz neatgriešanos, jo kas gan tas par sportu? Šeit arī slēpjas liela daļa problēmas, kādēļ daudziem ir tik grūti pieņemt profesionālo restlingu kā loģisku sporta biznesa pasaules sastāvdaļu – jo tas spītīgi kaunējas atzīties, ka ir iestudēta sporta ziepju drāma, kurā notikumi un intrigas attīstās vairāku nedēļu un mēnešu garumā līdz beidzot abi cīkstoņi izspēlē drāmas noslēgumu, savstarpējā cīņā noskaidrojot uzvarētāju un/vai iesākot jaunu programmu. Brīdī, kad šis process kļūst skaidrs un vairs nav briesmu to sajaukt ar reālo sportu, to jau var izbaudīt kā kuru katru bezmērķīgu iknedēļas seriālu, kuram pie ieejas vērts nedaudz atslēgt veselo saprātu, tikai šoreiz seriālu par cīņu sportu. Kuram tas liekas interesanti un kuram nē – tas jau katra paša gaumes jautājums.

Japāņu restlera Nakamuras debija ASV

Cīņu iestudēšanas māksla un reizes, kad viss notiek neplānoti

Restlinga ringā ir svarīgi apvienot divas lietas – nodemonstrēt, ka veiktais paņēmiens/sitiens/lēciens izskatās maksimāli efektīgi un sāpīgi, kamēr patiesībā pretiniekam (pareizāk sakot, partnerim šajā izrādē) tiek nodarīts minimāls kaitējums. Dažiem tas izdodas labāk, dažiem sliktāk. Ir vairāki paņēmieni, kā padarīt, piemēram, sitienu pa seju nesāpīgu. Cīkstoņi bieži vien pacelti gaisā un triekti pret zemi, taču ringa segums ir nedaudz mīkstināts un cīkstoņi uzmanās, lai trieciens izlīdzinātos pa visu muguru. Arī šeit iespējami ļoti kontrastējoši viedokļi – var teikt, ka tas ir mīksti un nav pa īsto, un var šos paņēmienus salīdzināt ar specefektiem filmās.

Taču ātrumā šie paņēmieni ne vienmēr izdodas, un, ņemot vērā restlinga šovu biežumu (WWE piedāvā četrus TV pārraidītus šovus ik nedēļu), nav jābrīnās, ka restlinga cīkstoņiem karjeras izskaņā ir līdzīgi draudi veselībai kā bokseriem un MMA cīkstoņiem. Galu galā, lai izsistu sev cieņu līdzjutēju acīs, iespaidīgi triki un lēcieni ir viens no priekšnoteikumiem, un jo lielāka konkurence, jo tālāk jāsoļo pa riska robežu. Zemāk, piemēram, redzams Eidriena Nevila cīņas beigu paņēmiens:

Adrian Neville performing the Red Arrow pic.twitter.com/6CJivHtaXy

— The Human Experience (@thehumanxp) May 23, 2017

Vai šāds iestudēts mača iznākums kādam var likties saistošāks intereses objekts nekā sīvā cīņā sagaidīts nokauts UFC vai boksa ringā? Izrādās, ka var, bet nu šeit atkal atgriešanās pie gaumes jautājuma, ko var pagriezt arī šādi – labāks ir realitātes šovs vai filma? Savukārt tie, kas sauc restlingu par cirku, ir daudz tuvāk patiesībai nekā apzinās.

Restlinga pirmsākumi meklējami 19. gadsimta vidū Francijā ceļojošajos karnevālos, kuros kā atrakcija tika piedāvāts „Pasaules spēcīgākais cilvēks”. Šādi „Pasaules spēcīgākie cilvēki” bija daudzos karnevālos, un katram vietējam puisim tika dota iespēja par to pārliecināties cīņā, reizē sarīkojot šovu vietējiem skatītājiem. Ar laiku karnevāla vadītāji aptvēra, ka izdevīgāk un drošāk ir nevis gaidīt, kamēr cīņai pieteiksies kāds brīvprātīgais, bet gan pūlī iesūtīt savu cilvēku, kurš prot sarīkot izrādi un vajadzīgā brīdī krist nokdaunā.

Restlinga cīkstoņiem mūsdienās ir ļoti dažāda pieeja tam, kā viņi sarīko savus mačus. Daži mēdz izmēģināt katru savu kustību un izrunāt ar pretinieku/partneri visu cīņas gaitu, kamēr daži uz ringu atnāk, zinādami tikai to, kā cīņai jābeidzas. WWE vēsturē ir daudzi gadījumi, kad cīņā uzvarētājs tomēr ir cits, nevis ieplānotais – tā var gadīties savainojuma dēļ, tiesneša vai pašu cīkstoņu kļūdas dēļ vai arī sazvērestības dēļ. Tieši sazvērestība kļuva par restlinga pasaules skaļāko notikumu 1997. gadā, kad kanādietis Brets Hārts bija WWE čempiona godā, bet grasījās pāriet pie labāku līgumu piedāvājošās WCW organizācijas. Viņa pēdējais cīņu šovs bija Monreālā, un Hārts nevēlējās savā pilsētā piedzīvot zaudējumu, tādēļ tika sarunāts variants, ka viņš čempiona jostu atdos vēlāk. Bet WWE vadītājam Makmēnam ienāca prātā „labāka” doma, un cīņas vidū tiesnesis, sagaidījis piemērotu brīdi, fiksēja, ka Hārts padevies un piešķīra uzvaru un titulu viņa patiešām dzīvē nīstajam pretiniekam Šonam Maiklsam, liekot kanādietim palikt ar nepatīkamu šoku sejā. Hārts uz to reaģēja, ringa malā esošajam Makmēnam iespļaujot sejā.

Tas aizsāka jaunu WWE kursu, kurā Vinss Makmēns televīzijā uzņēmās ļaunā bosa lomu, kamēr aizkadros tika galā ar konkurentiem reitingu cīņā un nodibināja monopolu. WWE monopola situācija kopumā restlingam gan nav lieliska lieta – konkurences trūkums acīmredzami mazina WWE vēlmi ieklausīties līdzjutēju vēlmēs un viedokļos, TV līgumu dēļ tiek veidots pārāk daudz satura (cik trakam restlinga vai jebkura sporta veida līdzjutējam jābūt, lai tam nedēļā atvēlētu 6-7 stundas?) un attiecīgi arī paša satura kvalitāte krītas. Lai nodrošinātu, ka parādās jauni sižeti un neatkārtojas vecās intrigas, tiek ieviestas jaunas idejas, no kurām diemžēl daudzas ir klaji idiotiskas. No sižetu veidotāju ideju trūkuma cieš arī WWE zvaigzne Lana jeb Ketrīna Perija, kura īpaši jāpiemin savas saistības ar Latviju dēļ – viņa šeit pavadījusi lielu daļu bērnības tēva misionāra misijas dēļ. Interesanti, ka WWE ekrānos viņa spēlē krievu menedžeres lomu, un tas ir tieši tik sekli un banāli, cik tas izklausās.

Paralēlā konkurence ar UFC

Taču šīs problēmas un lēni pieaugošā restlinga industrija Japānā nav bijis šķērslis WWE bagātības pieaugšanai. Tās TV līgumu apmēri nepaliek kaunā arī uz Ziemeļamerikas lielo profesionālo līgu fona - WWE no 2019. līdz 2024. gadam saņems 2.45 miljardus dolāru par TV raidtiesībām vien. Tagad restlinga sabiedrībā viss iegrozījies tā, ka WWE lielākā konkurente šobrīd ir nosacīti paralēlā industrijā – cīņu sporta organizācija UFC. WWE akciju tirgus vērtība tiek lēsta septiņu miljardu dolāru apjomā, bet WWE tiešsaistes video servisam ir 1.6 miljoni abonementu (tas maksā desmit dolārus mēnesī, tā ka aptuvenus gada ienākumus katrs pats var sarēķināt). Salīdzinājumam – UFC „Fight Pass” video servisa abonementu skaits tiek lēsts ap 450 tūkstošiem (UFC ir privāts uzņēmums, līdz ar to var publiski šos datus neizziņot), bet tirgus vērtību UFC vadītājs Deina Vaits nesen arī lēsa uz septiņiem miljardiem, taču UFC būtiska atšķirība ir koncentrēšanās uz konkrētiem "pay-per-view" pasākumiem, kamēr WWE saturu nodrošina ik nedēļu.

Abas kompānijas, kuras vēl pirms dažiem gadiem bija visnotaļ naidīgās (vismaz publiski) pozīcijās, gan pamazām nonāk arvien ciešāk viena otrai, visticamāk, aptverot, ka kopā var nopelnīt vēl vairāk. WWE neiebilst, ka tās čempions Broks Lesners piedalās UFC pasākumos, un šobrīd tiek runāts, ka Lesners dosies astoņstūrī pret Danielu Kormjē. Savukārt UFC, kuras straujajā attīstībā lielu lomu spēlēja meinstrīma zvaigžņu Konora Makgregora un Rondas Rouzijas izaugšana, devusi savu svētību cīkstones karjerai punktu likušās Rouzijas nonākšanai pretējā nometnē, proti, viņa kopš 2018. gada sākuma piepilda savu bērnības sapni, darbojoties WWE. Un arī Makgregora sakarā tiek runāts, ka brīdī, kad viņš būs piepildījis savas sportiskās ambīcijas, viņam nebūs labākas vietas, kur izpausties savas pirmscīņas uzrunās, kā vien WWE. Un ja WWE kopā ar UFC vai bez tās tuvākajos gados atradīs veidu, kā sev sarīkot Makgregora un, teiksim, "The Rock" cīņu (godīgi gan jāatzīst, ka tas ir mazticams notikums, bet WWE visādus brīnumus dabūjusi cauri), tad diez vai malā spēs palikt arī tie, kas no šīs ziepenes atgrūsti vai nemaz vēl nav to pamanījuši.