Lakučs: "Eiropas čempionāts Valmierā ir mūsu trešā olimpiskā uzvara"

Eiropas čempionāta dalībnieki jau no šodienas aizvada atklātos treniņus Valmieras trasē. Sestdien medaļas sadalīs Elites un Junioru grupas braucēji, bet svētdien finālmači norisināsies jauniešiem un amatieriem. Saspringtā darba dienā ceturtdienu pavadīja BMX treneris Ivo Lakučs, kuram bija jāpaveic daudzi mazie darbiņi, lai sacensības varētu noritēt bez aizķeršanās. Sarunā ar Sportacentrs.com Lakučs pastāstīja par jaunās trases specifiskajām niansēm un ieskicēja sporta veida realitāti gadu pirms Tokijas olimpiskajām spēlēm.

Ivo, cik daudz asiņu, sviedru un asaru izliets, lai Valmierā būtu jaunā trase un šeit notiktu Eiropas BMX čempionāts?
Asiņu nav, bet sviedru ļoti daudz. Asaras, iespējams, drīz būs, kad viss būs palaists un tiks veikta atklāšana. Vakar jau tika veikts atklāšanas ģenerālmēģinājums un teikti tie vārdi. Iekšā ir tāda forša sajūta. Saku, ja esam uzvarējuši olimpiskajās spēlēs divas reizes, tad šī ir mūsu trešā reize. Ja ne sportiskā ziņā, tad infrastruktūrā, izdomā un realizēšanā. Tā, kā tas viss izskatās, tā mums ir pasaules uzvara.

Kas ir galvenie izaicinājumi, lai noorganizētu Eiropas čempionātu?
Pirmkārt, savākt komandu, kas ir spējīga atbildēt par savu darbu. Protams, infrastruktūras ziņā bija svarīgi jau projektēšanas stadijā salikt visu tā, lai pašiem ir ērti un vienkārši veikt tālāko darbu. Jāiet visam līdz un jādarbojas no labākās sirdsapziņas. Nevis darīt tikai tādēļ, ka pienākums prasa, bet redzēt tālāk un plašāk, lai darītu tā, kā gribētu lai dara pašam.

Par pašu trasi ir teikts ka ļoti tehniska. Kas tajā ir tie knifiņi, lai spētu to izbraukt ātri?
Pirmais knifs, ko gribēju iekļaut, ir tas, ka celiņu izvēlē vairs nav nekādas atšķirības. Pirmais celiņš vairs nav nekāda priekšrocība attiecībā pret astoto. Būs ļoti pie tā jādomā un jau pirms starta būs taktiskā spēle no treneru puses, ko gribēju redzēt. Tā ir forša spēle un tā ir forša izvēle, jo nevari zināt, kurš ko ņems. Otrais ir tas, ka ir jāpierod pie ātruma. Trase ir uzbūvēta maksimāli pieļaujamā slīpumā, kas to padara ļoti ātru. Starp pirmo un ceturto taisni ir pusotra metra atšķirība, kas dod vēl lielākus ātrumus, padarot to plūstošāku. Līdz ar to šeit nebūs jāpierod tik daudz pie tramplīniem, kā pie ātruma. Virāžas ir agresīvas un stāvas. Būs jāmāk arī nedaudz nobremzēt pirms otrās taisnes. Mana vēlme bija, lai ir visas tehniskās īpašības iekšā. Jāmāk braukt gan brīžiem mierīgāk, gan brīžiem agresīvāk, gan jāmāk arī pavilkt. Tā kā tā ir liela izaicinājuma trase.

Pagājušajā nedēļā norisinājās Latvijas čempionāts. Kā mūsu braucējiem izdodas tikt ar trasi galā?
Mums vēl ir, ko pielikt. Zinām, ka lielajā trasē ir ļoti daudz kas atkarīgs no laika apstākļiem. Gribam pieturēties pie tā līmeņa un būt viņam tuvumā, bet, ja trasē iepūš vējiņš, tad tev jāpieņem lēmums, ko tu esi spējīgs darīt un kam neesi gatavs fiziskās formas dēļ. Mūsējiem bija problēmas ar vēju, jo tad pūta brāzmains vējš. Tas gaisā veica savas korekcijas un veicināja kritienus. Saku vēlreiz, ka tam ir jāmāk pieskaņoties. Skatoties treniņos uz mūsu "top" braucējiem, kas gatavojās nopietni un ar atbildību - problēmu nebija.

Šobrīd, kad iepriekšējais lielais trijnieks Māris Štrombergs, Edžus Treimanis un Rihards Veide karjeras ir beiguši, kur Latvijas BMX atrodas?
Vienā vārdā, mēs šobrīd atrodamies iedzinējos. Esam nevis nogulējuši, bet mazliet iestiguši. Arī tajā ziņā, ka nebija infrastruktūras kā šī. Tieši tās trūkuma dēļ pietrūka elementu tehniskajā ziņā un pārliecības ziņā. Var teikt, ka ir mazliet tas stāsts, ka kādreiz esi bijis kalnā augšā un tagad ir nobraukts no viņa lejā. Taču neesam baigi tālu, drīzāk jāsaka, ka pārējie ir pieslīpējuši līmeni. Mēs darām, ko varam, un sportisti ir savā maksimālajā pīķī. Viņi joprojām ir, bet pīķis šajā līmenī ir atkarīgs no tā, kāds ir līmenis. No tā kāds sportistam ir talants, līmenis un tehniskais nodrošinājums, kā arī psiholoģiskā sagatavotība. Ir ļoti daudz faktoru un, lai uzvarētu, ir jābūt perfektam. Arī mūsu sportā tagad viss ir izstrādāts līdz perfekcionismam. Mums ir jāiet tālāk un jātaisa kaut kas dullāks kā šis. Man vismaz liekas, ka tagad varēsim uzelpot un iet tālāk.

Pirms kāda laika tika palaista programma "Tokija 2020". Nu jau olimpiskās spēles pienākušas pavisam tuvu un norisināsies jau nākamgad. Uz cik braucējiem objektīvi nākamajās spēlēs varam cerēt, jo pirmajās trijās bija pa trīs pārstāvjiem kungiem un arī dāma?
Jā, tas ir labs jautājums. Zinām, ka tās kvotas tiek noņemtas, bet mūsu starpā būs labs sasniegums, ja aizbrauks viena meitene un viens zēns uz olimpiādi. Mēs būsim "top" 24 pasaulē un zinām, ka visiem ir mērķis olimpiāde. Priekš mūsu apmēriem un mūsu sabiedrības tas būs normāls rezultāts. Tas, ka iepriekš bija trīs braucēji, lielā mērā bija pateicoties tam, ka mums bija viens ļoti liels izcilnieks, kurš palīdzēja punktus savākt arī priekš trešā braucēja. Mums arī ļoti liela veiksme bija tā, ka arī meitene bija olimpiādē. Tagad mums ir infrastruktūra, kas ļaus analizēt un eksperimentēt, mierīgi ierodoties un pieejot darbam zinātniski, nevis slēpjoties pa krūmiem. Cerams, ka tuvākajā laikā varēsim noslīpēt kādu lielāku talantiņu. Tā gan ir tikai medaļas otra puse. Medaļas pirmā puse ir tā, ka viss šis ko redzam ir domāts mūsu bērniem. Lai viņi redz un iedvesmojās, ka dzīvē ir jāstāda augsti mērķi. Māra attēli uz sienas dod iedvesmu un mums no šiem piemēriem ir jāveido izcilības. Man gribētos, lai mēs spētu uztvert un saprast, ka mums ir līderi, mums ir talants un mēs to varam. Mums vajag gribēt, sapņot un strādāt. Tas ir tam būvēts, lai puikas un meitenes novērtē un redz. Tas ir pats galvenais mērķis kādēļ šis objekts šeit ir. Nerunāsim par olimpiešiem. Pirmām kārtām mūsu bērniem jāredz, ka dzīvē ir katram savs ceļš pa kuru aiziet. Tu tiksi novērtēts, pats sevi novērtēsi un apkārtējie novērtēs. Tas ir labs piemērs, kuru Latvijā ir grūti dabūt gatavu. Taču esam to izdarījuši un esam pirmie, kuri ne tikai uzzīmējam uz sienas izcilniekus pēc simts gadiem, bet dodam atpakaļ arī praktiskāku ieguldījumu mūsu nākotnē.