Pļaviņš: "Olimpiādē notiek arī brīnumi"

"Iepriekš tieši runājām, ka nekad neesam viņus vinnējuši - gan jau olimpiādē to izdarīsim," tikko ienācis miksa zonā, nosmaidīja Jānis Šmēdiņš, kura domu uzreiz papildināja Mārtiņš Pļaviņš: "Vienkārši olimpiādē var notikt viss - arī brīnumi. Domāju, mūsu uzvara grupā - tas jau ir mazs brīnums. Mēs paši ticējām, ka varam, taču pārējie - domāju, ka negaidīja. Pasaules kausos taču visu laiku ņemam tikai 9. vietas, grupā virs mums - divas topa komandas. Bet te - vienus nomocījām, otrus apspēlējām tīri. Lieliski! Būs pozitīvas emocijas, gaidot nākamo spēli - nav jāmeklē vainīgie, nav jālauza galva par zaudējumu. Domāju, tas mums būs plusiņš." Mārtiņš nebija gatavs apliecināt, ka šī būtu bijusi viņa individuāli labākā spēle šajā sezonā, toties uzteica pārinieku: "Man pašam grūti analizēt, īpaši sezonas garumā. Taču šodien bija viegli spēlēt, jo Jānim šis noteikti bija labākais mačs blokā. Man bija daudz brīvāk spēlēt. Protams, vēl ir kļūdas gan aizsardzībā, gan uzbrukumā un servēs, taču spēlējam diezgan labi."

Abi atzina, ka taktiskais plāns bijis likt vairāk strādāt gados vecajam Ričam Šuilam, kaut citkārt serve lielākoties tiek tēmēta uz augumā mazāko Nurmedoru, tādējādi izvairoties no teorētiski bīstamākā pretinieku uzbrukuma. "Šeit ir dziļās smiltis un vecam tomēr grūtāk kustēties. Kā nekā, 39 gadi. Tāda šodien bija mūsu taktika, un - šoreiz nostrādāja!" atzina Šmēdiņš. "Treneris pateica - pamēģinām! Spēle neko daudz neizšķir, mēģinam uzservēt uz Šuilu - paskatīsimies, kas notiks, ja viņu visu laiku turēs zem spriedzes. Noturējām, un arī mazais [Numerdors] sāka cepties. Domāju, ka nospēlējām gudri, salikām bumbu pa tukšajām vietām. Viņiem jau nācās riskēt, bet mēs tikām galā," skaidroja Mārtiņš, kuram pievienojās arī Jānis: "Galvenais - tikām galā ar Šuila servi. Citreiz viņam pa spēli sanāk kādi 6-7 eisi, šodien - šķiet, neviens."

Otrajā setā bija sarežģīts brīdis, kad holandieši no 8:15 pievilka līdz 15:16, un pēc Šuila serves mūsējie nesavaldīja bumbu, kas pārlidoja atpakaļ pretinieku laukuma pusē, ļaujot gatavot kārtējo uzbrukumu. Taču atskanēja tiesneša svilpe - viņš saskatīja kļūdu Pļaviņa uzņemšanā, pēc neliela minstināšanās brīža paziņojot, ka punkts jāpārspēlē. Holandieši asi protestēja, taču tiesnesis lēmumu nemainīja, un atkārtotajā izspēlē labāki bija latvieši, kas atguva iniciatīvu un noveda maču līdz uzvarošām beigām. "Uzskatu, ka tā nebija kļūda - vienkārši nospēlēju stingri pirkstos. Taču tiesnesis šodien nebija tik pārliecinošs, tas jāatzīst. Ne par labu kādam, taču - nepārliecinošs. Neredzēja vienu Jāņa bloku, nosvilpa man bumbu, ko tīri pacēlu, tad arī tā epizode pie 16:15. Varbūt vienkārši atdeva mums atpakaļ," lēsa Pļaviņš piekrītot, ka tas bija svarīgs brīdis spēlē. "Jā, viņi sacepās. No viņiem gaida medaļu, un visu laiku būtu jārāda labākā spēle. Mums - tomēr nosacīti. Domāju, mūsu līdzjutēji ir priecīgi arī tad, ja parādam labu spēli un tiekam ārā no grupas. Tālāk jau 50/50 - 1. vieta mūsu grupā vai otrās kādā no četrām vadošajām - tur vairs nav lielas atšķirības."

Uzvara E grupā ierindo Pļaviņu un Šmēdiņu starp sešiem izsētajiem pāriem, kam savā starpā nebūs jāspēlē. Nolikums paredz, ka četru vadošo grupu uzvarētāji astotdaļfinālā tiksies ar komandām, kas būs ieņēmušas trešās vietas, kas nozīmē - Latvijai pretī stāsies kāda no piecām (izņemot savas grupas) otro vietu ieguvējām. Pļaviņš atzina, ka ir pāris komandu, ar kurām spēlēt būtu parocīgāk. "Galvenais, kurus negribēju - Dalhauseru un Alisonu, un viņu mums šobrīd nevar būt. No tiem, kas var - pateicīgākie varētu būt šveicieši. Ševaljērs jauns, Hoiers - jau 39 gadi. Spēlē labi, taču man nebūtu pretenziju, ja ielozētos viņi. Labs variants varētu būt arī spāņi Erera un Gavira."

Pļaviņš apliecināja, ka viens no šodienas pārsteidzošās uzvaras stūrakmeņiem bija tas, ka uz maču komanda iznāca brīvi un nepiespiesti - neizjūtot spiedienu, ka jāuzvar. Vai brīvu galvu izdosies saglabāt arī pirms atsotdaļfināla? "Nē... Būs daudz grūtāk. Protams, nezinu, kā būs, taču - ar brīvu galvu noteikti nevarēs... Tā mums tomēr būs turnīra svarīgākā spēle. Pekinā ar Sašu izgājām uz astotdaļfinālu ar noskaņojumu, ka esam savu izdarījuši un 9. vieta ir laba, taču vienalga zemapziņā palika satraukums, jo zinājām, ka varam apspēlēt arī austriešus. Toreiz it kā pat kontrolējām sākumu, bet kaut kur pa kļūdiņai, neveiksmītei, un viss - izlaidām no rokām... Šobrīd jācer, ka pretī būs kāds, kas būs satraucies vēl vairāk. Jo skaidrs, ka pretinieki būs līdzvērtīgi - nebūs izteikta favorīta, un abas puses to zinās."