Francis: ''Bez finansējuma nevienā sporta veidā neko nevar izdarīt, bet prasmes nopirkt nav iespējams''

Cimda un rokas efektu nodrošina savstarpēja cieņa
2016.gada novembrī Latvijas čempions autorallijā LRC3 klasē un autošosejas čempions “Super 1600” klasē Mārtiņš Sesks nākamajai sezonai sāka meklēt sev jaunu ekipāžas biedru, un 2017.gada decembrī par to kļuva Renārs Francis. Renārs atzīst, ka viņš uzrunāts un piekritis: “Tas ir normāli, ka autosportists veic aptauju un izvēlas sev piemērotāko pārinieku.”

Jautāts, kā izdevies tik labi sastrādāties, ņemot vērā, ka pilota un stūrmaņa vecumu starpība ir ievērojama: Mārtiņam 19, bet Renāram 39 gadi, stūrmanis smaida: “Mēs viens otru pazīstam jau ļoti sen – es Māriņu zinu, kopš vecāki viņu no dzemdību nama pārveda. Galvenais bija atrast kopēju valodu.” Un tā balstās uz savstarpēju cieņu: “Es respektēju viņu, viņš mani. Visticamāk, Mārtiņš mani ciena tādēļ, ka esmu vecāks. Savukārt es pārinieku cienu viņa apņēmības, neatlaidības un paveiktā dēļ. Jo viņš savos gados ir patiesi daudz sasniedzis.”

Ātruma festivāla rīkotājs Uldis Hmieļevskis iepriekš uzsvēra: “Ekipāžas stūrmanis Renārs Francis ar savu pieredzi gan pilota, gan stūrmaņa krēslā ir liela panākumu sastāvdaļa - rallijs ir komandas sports.” Renārs par uzslavu teju mulst, taču piekrīt, ka komanda kopā strādā intensīvi un garas stundas: “Kopā treniņos esam visu laiku, bet vislielākā slodze ir tieši Mārtiņam. Es aizbraucu līdzi uz treniņiem, kopā braucam, lai pilots iepazīst ceļu, uzrakstām trasi. Un tad kopā ar Mārtiņu brauc treneris. Ar treneri Uldi Briedi viņi strādā gan pie tehnikas, gan psiholoģiskās sagatavotības.”

Arī sarunas laikā, tāpat kā iepriekš un vienmēr, Renārs akcentu liek uz Mārtiņu. Tieši jautāts, kāpēc cenšas palikt ēnā, otrajā plānā, viņš samulst vēl vairāk, līdz atteic: “Tie, kas nebrauc autosportā, nesapratīs stūrmaņa nepieciešamību. Viņiem šķiet: kas tad tur ir, tik cipariņi jāsauc. Bet tā nav. Sportisti gan saprot, ka pilots bez stūrmaņa nekur neaizbrauks.

Domāju, ka mani stūrmaņa krēslam izvēlējās tāpēc, ka esmu gan pats braucis, gan vairākiem pilotiem stūrmanis bijis, kā rezultātā redzu labāko, kā Mārtiņam vajadzētu, jūtu viņa braukšanas ātrumu un to, kādu tempu no stūrmaņa viņš vēlas. Tā ir komandas vērtība.

Protams, ir treneris, bez kura arī nevar iztikt. Principā esam trīs, kuri nemitīgi dzīvojam kopā. Un mums trim jābūt kā saliedētai ģimenei, lai izdarītu pašu labāko kopējas lietas labā.”

Augstāk vēl nav būts
Jau rallijs Polijā, kur Mārtiņa un Renāra tandēmu vajāja nelaimes, bija ievērojams sasniegums šai ekipāžai, taču sacīkstes mājās bija vēl rezultatīvākas. Renārs, taujāts, kā viņiem tas izdodas, brīdi domā, līdz teic: “Tikai ar smagu darbu. Autosportā nozīmes nav ne iedzimtībai, ne naudai. Ir jāiegulda milzu darbs, lai autosportists būtu tik ātrs un meistarīgs. Polijā ātrums patiešām bija labs un negadījumi, protams, atstāja savu iespaidu arī uz Liepājas posmu. Domāju, ka Liepājā mēs būtu varējuši būt arī pirmie, bet Polijas mantojums viennozīmīgi bremzēja. Bet “Rally Liepāja” otrajā dienā jau bija viss kārtībā.”

Renārs atzīst, ka autosports nav lēts sporta veids, taču uzsver, ka pagalam aplami domā tie, kuri uzskata, ka nopirkt par naudu var labus rezultātus: “Tas ir smieklīgi, ko daži runā! Protams, finanses ir vajadzīgas, lai varētu trenēties, lai būtu tehniskais nodrošinājums. Un tā ir jebkurā sporta veidā – gan skriešanā, basketbolā un hokejā. Bez finansējuma nevienā sporta veidā neko nevar izdarīt. Bet prasmes nopirkt nav iespējams!”

Visuzskatāmāk to, ka Mārtiņa un Renāra tandēms ir vērā ņemams, apliecina tas, ka pēdējo gadu viņi brauca “Opel” komandā. Turklāt viņiem bijusi pat izvēle – ekipāžu aicinājusi arī “Peugeot” komanda un viņi paši izdarījuši izvēli par labu “Opel”: “Jā, esmu dzirdējis iesmiešanu, ka esam nopirkuši “Opel” komandā vietu. Ņemiet naudu un mēģiniet nopirkt! Neviens jūs tur neņems. Bez rezultāta un zināšanām nevienam tu tur neesi vajadzīgs. Nevienā pasaules komandā! Ir atsevišķas komandas, kas strādā uz cilvēkiem, kam ir daudz naudas un kas nopērk tehniku uz vienām sacensībām.

Bet rūpnīcas komandā neņem cilvēkus, kas nemāk savu lietu! Viņi visu iepriekšējo sezonu bija vērojuši Mārtiņu, runājuši ar viņu.”

Uz jautājumu, kādas viņam ir sajūtas pēc šīs sezonas un sasniegumiem “Rally Liepāja”, vai ir gandarījums Renārs atzīst: “Nu tikai sāku aptvert, ko esam paveikuši. Pirmajā vakarā pēc sacensībām šķita, ka vienkārši nobraukts mājas rallijs un ar to viss beidzies. Kad būs sezonas noslēguma pasākums un tiksim saukti uz skatuves, tad, domāju, būs emocionālākais brīdis un pa īstam aptversim, ko esam izdarījuši. Jo šobrīd vēl īsti neticas.” Renāram viņa autosportista karjerā šis ir augstākais sasniegums, viņš uzkāpis kalnā tik augstu, cik iepriekš nav bijis: “Eiropas līmeņa sacensībās līdz šim nebiju braucis.”

Sasniegta miglas zona
Taču nu sasniegta kalna spice, kas tinas miglā: “Nu jātiek skaidrībā, ko vispār tālāk darīt. Nupat sasniegto esam panākuši ļoti ātrā laikā. Neviens pirms sezonas pat neiedomājās, ka būsim tur, kur tagad esam. Domājām: labākais būtu iekļūt trijniekā. Tas jau skaitītos labi, bet par uzvaru... Protams, cerība ir vienmēr, bet tas nešķita iespējams. Jo ERC3 klasē, kurā esam uzvarējuši, brauc lielākoties valstu čempioni. Bija Somijas čempions, stiprākās ekipāžas no Spānijas un Portugāles. Tas vien pierāda, ka šajā klasē nav viegli. Tāpēc nevarējām iedomāties, ka mēs, no Latvijas, varam būt ātrāki.”

Kas ar liepājnieku ekipāžu notiks tālāk, atkarīgs no pilota, atzīst stūrmanis: “Viņam jātiek skaidrībā, ar ko braukt. Varianti ir divi. Viens – pasaules čempionāts ar priekšpiedziņas mašīnu. Otrs, kas jau augstāks solis, kāpt uz nākošā līmeņa mašīnas – uz R5. Tas noteikti nav iespējams bez kādas komandas pretimnākšanas finansiālā ziņā, jo autosporta nav tikai sacensības. Galvenā autosporta daļa ir ļoti intensīva trenēšanās. Un treniņi ir visdārgākie. Ja sacensības ir desmit, tad treniņos jānobrauc 30 sacensības.”

Diemžēl “Opel” komandas resursi, iespējams, ir izsmelti. Taču rallisti ir apņēmības pilni iet tālāk:

“Apstāties nedrīkst! Protams, visi varianti ir ar citām mašīnām un citām komandām. Un citā līmenī. Tagad galvenais ir noturēties kalna spicē, lai mēs arī turpmāk kādam būtu vajadzīgi. Protams, tas ko esam paveikuši, nenāca viegli, bet nu sākas pats grūtākais – noturēties tik augstu, cik uzkāpts.”

Renārs cer, ka viņi ar Mārtiņu arī turpmāk būs pāris, taču neslēpj: “Kaut tas vēl ir jautājums. Bet ceru.”

Ja nerūc, tad neinteresē
Jautāts, kā nokļuvis rallijā, Renārs atskatās vairāk nekā 30 gadu senā pagātnē: “Rallijs, tāpat kā Mārtiņam, man ir kopš bērnības – Mārtiņa tēvs ar manu tēvu taču kopā brauca. Esmu izaudzis garāžā pie viņiem, līdz ar to ir tikai loģiski, ka man tas asinīs. Sāku aptuveni 11 gadu vecumā ar motosportu, kas man ļoti palīdzējis gan dzīvē, gan sportā. Jo motokross nostiprina cilvēku gan fiziski, gan psiholoģiski. Motokross no tehniskajiem sporta veidiem ir pats grūtākais.”

Ar motosportu nodarbojies līdz pilngadībai, pēc kā pārsēdies uz četriem riteņiem: “Pirmā mašīna, ko paši uztaisījām un ar ko braucām “nulli”, jo man vēl nebija 18 gadu un līdz ar to tiesības, bija piektais žigulis. Ar to Kurzemes rallijā braucām pa nullīti.” Sekojis golfs, “Škoda”: “Tālāk jau braucu kā stūrmanis Mārtiņam Būčiņam. Tie noteikti bija mani ātrākie gadi. Kad beidzās “Perex”, tad beidzās arī mana un Mārtiņa Būčiņa kopbraukšana...” Nespēdams bez autosporta, Renārs atkal sēdies pie stūres pats:

“Pāris gadus nobraucu ar “BMW”, kas man ļoti patika un kur blakus man sēdēja tēvs. Mums bija ģimenes ekipāža. Divus gadus pēc kārtas rallijsprintā bijām otrie Latvijā.”

Varētu teikt gan, ka vēsture atkārtojas, gan, ka aplis noslēdzies, jo Renārs savulaik bija stūrmanis tagadējā pārinieka Mārtiņa tēvam Uldim Seskam: “Kuri gadi tie bija, vairs nepateikšu, bet tas bija pēc sadarbības ar Mārtiņu Būčiņu. Kopā ar Uldi braucām vienu Talsu ralliju, kā arī braucām rallijsprintā. Kalnamuižas rallijsprintā pirmie bijām.” Taujāts, kurš tad bijis ātrāks – Mārtiņš Būčiņš vai Uldis Sesks, Renārs atzīst: “Lai piedod Uldis, bet Mārtiņš bija ātrāks.” Renārs atzīst: kaut arī rallijā viņš ir kopš agras jaunības un autosports ir viņa sirdslieta, nopietnus panākumus gūt šajā sporta veidā nevar vienatnē: “Nebija tādas komandas, lai ietu tālāk. Viens to nevar pavilkt.”

Renārs ir ļoti pateicīgs gan savai ģimenei, gan savam darba devējam – SIA “Otaņķu dzirnavnieks” – par atbalstu, lai viņš šobrīd varētu sevi veltīt autosportam: “Darba devējs mani atbalsta, paturot darbā un piešķirot brīvdienas, lai es varētu doties uz sacensībām. Uzņēmums ir ļoti pretimnākošs, atbalsta mani ļoti sen, tostarp finansiāli.”

Arī ģimene Renāru atbalsta: “Protams, ka ir grūti. Abi ar sievu strādājam, bet es bieži esmu prom. Meita jau liela – studē un strādā Rīgā, bet jaunākajam tikai seši gadiņi, viņu ik dienu jāved uz dārziņu. Nu jau mājinieki neko nesaka, jo zina: nav vērts. Sākumā, kad braucu motokrosā un pāris reizes guvu traumas, teica: nu gan pietiek. Bet es vienmēr atgriežos pie tehniskajiem sporta veidiem. Nevaru bez tā.

Ģimene pieņēmusi, ka es bez tā nevaru, mani neinteresē tas, kas nerūc. Uz sacensībām dodos ar domu uzvarēt, ne ar domu būt piektais. Daru visu, lai būtu vismaz trijniekā.” Un Renārs to novērtē: “Prom esot, sazināmies regulāri. Pateicoties Whatsapam, ir sajūta, ka pat neesi prom.”

Un atzīst, ka, pateicoties autosportam, ir iespēja redzēt citas zemes: “Esot ātrumposmos, protams, neko apkārt neredzi, bet pārbraucienos gan. Azoru salas bija pārsteigums. Ļoti liels mitrums. Izkāpām no lidmašīnas un sajūta kā turku pirtī – 30 grādu karstums un tāds mitrums, ka sviedri līst. Sacensību laikā noteikti kilogramus trīs izsvīdu. Kanāriju salas, protams, ir skaistas, bet tur vienveidība. Arī ceļi. Nav starpība – brauc kalnam pa vienu vai otru pusi. Čehija mums trāpījās slapja. Kaut ar visu to man bija pārsteigums, cik daudz apstrādātu lauku. Katrs stūrītis. Savukārt Polijā jau jutāmies kā mājās.”

Romu nopietni saskatīt gan nav izdevies: “Policijas eskorta pavadībā izbraucām cauri ar ātrumu 120 kilometri stundā.” Tikai vēlāk fotogrāfijās skatījis, cik labi viņu sacīkšu “Opel Adam” skatās uz vēsturisko ēku fona.

Izmantotie resursi:
liepajniekiem.lv