Stupelis: ''Šāda sezona, kad nezini, vai tiksi uz sacīkstēm, pēdējoreiz bija ļoti sen''

Bakss, startējot kopā ar francūzi Nikolā Musē, šogad izcīnīja savu otro čempiona titulu. Tikmēr Stupelis brauca kopā ar Latvijas pilotu Jāni Daideru, kopvērtējumā ieņemot sesto vietu. Novembra sākumā noskaidrojās, ka Baksa stūrmanis nākamajā sezonā būs Stupelis.

Sarunā ar portālu Sportacentrs.com Kaspars atskatās uz aizvadīto sezonu, kas šogad bija diezgan smaga, kā arī atklāj nākamās sezonas plānus.

Kaspar, kā tu vērtē šo sezonu? Vai biji apmierināts ar savu sniegumu?
Vienmēr esmu teicis, ka, ja neesi pirmais, bet esi otrais vai piektais, tu esi zaudētājs. Bet būsim reāli – sezonas sākumā es nepretendēju uz kārtējo titulu vai Top 3. Taču ar veiksmes palīdzību mēs šogad spējām aizcīnīties arī līdz pjedestālam.

Kāds bija mērķis pirms sezonas?
Bijām nosprauduši sev mērķi Top 5, taču mazliet pietrūka (četri punkti). Ja paskatās vēl dziļāk, tad līdz ceturtajai vietai pietrūka tikai astoņi punkti. Tā kā, ja būt kādā posmā nostartējuši nedaudz labāk vai veiksmes būtu mazliet vairāk, situācija varēja būt labāka.

Vai tehniskajā ziņā viss bija kārtībā?
Uzskatu, ka mums vajadzēja nedaudz ātrāk saprast, kāda mums ir tā tehnika un vairāk iedziļināties regulējumos. Kad sapratām, ka šis rāmis ir jāregulē un sapratām, kā to regulēt, tā parādījās pavisam citi rezultāti. Braukšana aizgāja dabīgāk, kas neprasīja lielas pūles. Diemžēl līdz mums tā informācija, kā būtu pareizāk, atnāca pēdējiem. Taču nevienam nepārmetu.

Atšķirība bija liela?
Manā skatījumā – kā diena pret nakti. Brīžiem bija astotā devītā vieta, bet jau nākamajā posmā kāpām uz pjedestāla.

Ja šādas izmaiņas veiktu sezonas sākumā un brauktu visu sezonu ar šādiem regulējumiem, visticamāk, gala rezultāts būtu savādāks.
Jā, iespējams, bet, kā būtu patiesībā, to mēs vairāk nevaram uzzināt.

Vai finansiālajā ziņā viss izdevās tā, kā bija plānots?
Varu godīgi atklāt, ka viss, kas saistīts ar finansēm, nāca ar ļoti lielām grūtībām un stresiem. Bija pat reizes, kad otrdienā vai trešdienā tu nezini, vai aizbrauksi uz sacensībām. Bija jāiegulda liels darbs, lai nokļūtu uz sacensībām. Tas, protams, atņēma arī lielu un nevajadzīgu enerģiju.

Laikam ir ļoti grūti domāt par sacensībām un sportiskiem rezultātiem, ja vēl paralēli jākārto citas lietas…
Jā, tā ir. Tu brauc mājās un zini, ka tev ir cilvēki, kuri ir palīdzējuši vienreiz, otrreiz. Bet man beigās pie viņiem ir jāiet vēl trešo reizi un jālūdz palīdzība. Jāsaka, ka, tikai pateicoties draugiem, tuviem cilvēkiem un atbalstītājiem, mums izdevās nobraukt šo sezonu. Kopā mēs to visu paveicām tādā patriotiskā vārdā.

Ja finanšu jautājumi būtu sakārtoti, iespējams, rezultāti būtu labāki, jo nebūtu jādomā par blakus lietām.
To nevar tā nomērīt. Bet gan jau tas iespaido visu kopā – gan rezultātu, gan noskaņojumu. Domāju, ka viennozīmīgi šīs problēmas atstāja kaut kādu nospiedumu gan uz Jāni, gan uz mani. Saproti pats, ja tu brauc mājās no sacensībām un nezini, vai varēsi nopirkt jaunu riepu un aizbraukt uz nākamo posmu, tad ir smagi. Gribētos, lai tas viss ir nedaudz vieglāk.

Pēc sacensībām mēs skaisti varam lasīt, ka Jūs izcīnāt tādu un tādu vietu, bet tagad saprotu, cik smagi tas tomēr nācis.
Jā, tā ir. Nemelošu, bet ir bijuši brīži, kad, piemēram, braucam uz kādu posmu un dzīvojam antisanitāros apstākļos, kas par labu nenāk. Ēdam aizdomīgās ēstuvēs vai benzīntankos. Braucam trijatā (ar mehāniķi) bez apstājas un, kad nonāc galā, spēks un enerģija ir izsīkusi.

Visu sezonu trijatā?
Ir bijušas reizes, kad izpalīdz kāds draugs vai paziņa. Man ir tāds labs draugs Sentis Kārkliņš, kurš labprātīgi pieteicās un brīžiem upurēja savas intereses un savas brīvdienas, lai palīdzētu mums. Mums katra strādīga roka deva lielu pienesumu.

Sanāk, ka šogad biji ne tikai kantētājs, bet arī tālbraucējs.
Jā, tā var teikt. Protams, bija sacensības, kad varējām aizlidot, jo Etjēns Bakss atļāva savu tehniku uz kādu laiku paturēt pie viņa garāžā. Tad mēs arī trijatā varējām lidot.

Manuprāt, arī ceļošana uz un no sacensībām jums paņēma daudz laika.
Pasaules čempionāta posmi pārsvarā notiek Holandē, Beļģijā, Francijā, Čehijā un Vācija. Šīs valstis ir viena otrai tuvu. Ja kāds no tās valsts sportistiem uz sacensībām izbrauc ceturtdienas vakarā, tad viņi no sava darba laika ziedo tikai piektdienu, jo jau svētdien viņi ir mājās un teiksim pirmdien var iet uz darbu. Mūsu gadījumā mums vienmēr jāizbrauc otrdien vai trešdien. Kad beidzās sacensības, tad mēs mājās, piemēram, esam pirmdienas naktī. Otrdien varam nedaudz pievērsties tehnikas apkopšanai vai maziem treniņiem, bet dažreiz sanāk tā, ka trešdien mums jau atkal jādodas ceļā uz nākamo posmu. Līdz ar to mums braukt mājās nav loģiski, tāpēc, ja paliec tur uz vietas, tu nevari strādāt pilnu darbu. Frančiem, beļģiem tie attālumi ir pieņemami un viņi var papildus strādāt, bet manā gadījumā es tā nevarēju darīt. Tas sadārdzina pasākumu, kā arī tas viss prasa laiku. Kuram darba devējam vajadzīgs strādnieks, kurš strādās divas dienas nedēļā? Mums nav variantu, tāpēc mums ir jābūt profesionāļiem, lai ar to, ko darām, varam nopelnīt līdzekļus, lai varam samaksāt rēķinus un uzpildīt ledusskapi.

Jums šosezon visu laiku bija viens un tas pats mehāniķis?
Līdz Ķegumam jā. Pēc Ķeguma sacensībām mehāniķis man jautāja, vai varēšu nodrošināt darbu nākamajam gadam. Teicu, ka to apsolīt nevaru, bet šim gadam varu nodrošināt. Vēlāk mehāniķis saņēma stabilāku darbu un viņš aizgāja projām, tādējādi mēs palikām bez mehāniķa. Taču tad labprātīgi nāca palīdzēt Jāņa vecais mehāniķis, kurš upurēja savu ģimeni, darbu un laiku, lai mums palīdzētu.

Izklausās, ka sezona Jums bija ļoti smaga.
Jā, ļoti smaga. Šosezon biju ne tikai profesionāls kantētājs, bet arī biju šoferis, kārtoju visas loģistikas un finanšu lietas, kontaktējos ar sponsoriem un ražotājiem. Teikšu tā – tik līdzīga sezona, kāda bija šī, kad tu nezini, vai tiksi uz sacensībām, bija pirms kādiem 15 gadiem manas karjeras sākumā. Protams, tam ir jāiziet cauri. Šogad bija cilvēki, kuri domāja, ka neizturēšu, jo esmu nolaidies līdz līmenim, kad jābrauc uz sacensībām ar mazu busiņu, taču bija otrādi – tas man uzdzina spītību. Gribēju pierādīt, ka mēs brauksim ar mazu auto un ne vienmēr lielais buss un naudas pārbagātība ir tā panākuma atslēga. Izspiedu maksimumu no tā, kas mums bija.

Kāds ir tas vajadzīgais budžets, kas ļautu domāt tikai par sacensībām?
Jāsāk ar to, ka mēs ar Jāni bijām spiesti upurēt savu laiku. Ja Jānim bija iespēja pie tēva vasarā nedaudz pastrādāt, tad man tādu iespēju nebija, tāpēc visu savu laiku un enerģiju veltīju tam, lai varētu braukt sacensībās. Līdz ar to, ja mēs runājam par kaut kādu nelielu atalgojumu un normālu plānošanu, tad sezonai vajadzētu apmēram 100 000 eiro. Tad mēs varētu nolīgt vienu mehāniķi un braukt uz sacensībām ar savu jau esošu transportu. Ja gribam startēt ar diviem mehāniķiem un transports jāiegādājas no jauna, tad budžets, protams, būs lielāks. Par laimi, šogad mums bija iedots labi aprīkots busiņš.

Pirms sezonas laikam nedomāji, ka ies tik smagi.
Man nebija tāda pieredze, tāpēc sākotnēji domāju, ka varēsim izbraukt ar pusi mazāku summu, bet diemžēl tā nebija. Varbūt mūsu klupšanas akmens bija tāds, ka mēs gandrīz visu sākām no nulles – mums nebija vecie motori vai rezerves amortizatori. Viss bija jāiegādājas, arī formas. Tas, protams, sadārdzināja to pasākumu.

Kurā brīdī saprati, ka nākamgad vairs nebrauksi ar Jāni?
Ja godīgi, tad tas notika sezonas beigās, bet tā kņudoņa un vārdu pārmaiņas bija visu laiku, jo pateikšu godīgi – nauda mums bija tikai pirmajam pasaules čempionāta posmam. Pēc tam jau sākās grūtības un līdzekļu meklēšana. Tas abiem bija smagi. Teicu, lai padomā par nākamo gadu, lai varam laicīgi sākt gatavoties nākamajai sezonai. Man nekad nav bijis tā, ka sezonas sākumā ir savākta X summa, lai pietiktu algām un visai sezonai. Līdz ar to es nevarēju viņam apsolīt un mānīt sevi, ka viss būs labi. Viņš man arī godīgi pateica, ka diez vai būtu ar mieru vēl vienu gadu visu laiku ceļot un braukt pa pasauli, jo sākumā plāns bija, ka apstākļi būs cilvēcīgāki, ka vairāk lidosim. Sezonas beigās jau aktīvāk viņam lūdzu dot atbildi, lai varu plānot savu nākotni, jo jutu, ka es vēl gribu braukt pasaules čempionātā. Beigās Jānis pateica, ka nebrauks.

Kad sāki vest pārrunas ar Baksu?
Viņš mani uzrunāja jau augustā. Bet, godīgi sakot, viņš ir tāds cilvēks, kurš nekad apzināti neizjauks kādu ekipāžu, jo to pasaules čempionātā nav daudz. Viņš man jautāja, kādi plāni, ko darīsim u.t.t. Viņš izteica savu piedāvājumu, par kuru arī diskutējām, taču vispirms es gribēju dzirdēt atbildi no Jāņa.

Uz cik ilgu laiku esat vienojušies ar Baksu?
Ir mums tāds maziņš līgums, kas vairāk balstās uz - vīrs un vārds. Šobrīd vienošanās ir uz vienu sezonu.

Viss tavs stāstītais par ceļošanu, dzīvošanu ir kaut kas pretējs tam, kas notiek pasaules autosporta čempionātā.
Domāju, ka autosportistiem to būtu grūti saprast, kā tas ir, kad uz sacensībām lieli attālumi ir jābrauc pašam un tu neguli viesnīcās un neej viesnīcas brokastīs. Taču es nečīkstu, jo tā tas mums ir un es ar to sadzīvoju.

Kāda tagad būs jūsu sadarbība? Ceļošana būs vieglāka.
Esam vienojušies tā, ka šogad pats mēģināšu savākt savu budžetu, lai varu darīt to, kas man ir jādara – trenēties, nokļūt pie viņa uz treniņiem, sacensībām. Visi ārsti un nometnes būs par manu atbalstītāju līdzekļiem, līdz ar to es viņam neizmaksāšu neko. Man viņam vai komandai nav jāpalīdz finansiālajā ziņā, lai nokļūtu uz sacensībām.

Blakusvāģu motokrosa čempionātā vadošās ekipāžas dzīvo viesnīcās?
17 gadu laikā tikai vienu reizi esmu palicis viesnīcā. Baksam ir lielais autofurgons, kur ir viss pietiekošais - guļvietas, duša, atpūtas telpa, ēdamzona. Lai dzīvotu viesnīcās, tad vajag papildus izdevumus un papildus transportu, kas nav vajadzīgs. Tas prasa arī papildus laiku un enerģiju. Jā, tā Padoku dzīve man vairs ļoti neprasās, bet pārsvarā visi sportisti dzīvo uz vietas.

Cik liela ir pasaules čempiona Baksa komanda?
Mēs abi, divi mehāniķi un viens palīgs jeb menedžeris, kurš palīdz ar apkārtējām lietām. Mēs vairāk vai mazāk domājam par braukšanu, taču nav tā, ka sēžam baltos cimdos rokas klēpī salikuši. Tāpat kaut ko palīdzam un darāmies. Jā, es to varētu nedarīt, bet, ja man ir brīvs laiks un man tas patīk, tad vienmēr iesaistos un palīdzu ar visiem darbiem. Varu teikt, ka Bakss ļoti daudz dara to, ko viņš varētu nedarīt.

Vai Blakusvāģu motokrosa čempionātā jūs varat rēķināties ar kaut kādām organizatoru naudām?
Tas viss ir simboliski, bet tāpat kaut kādu naudiņu var nopelnīt. Uzvarošā ekipāža vienā nedēļas nogalē var apmēram nopelnīt 1000 eiro. Tās ekipāžas, kas kvalificējas finālam (30), saņem 500 eiro. Finālā jau maksā par vietām, kur uzvarētāji saņem visvairāk, bet katra nākamā ekipāža mazāk. Un tā līdz 20.vietai.

Vienam tas ir daudz, citam – maz.
Mums ar Jāni šogad bija tā, ka tos 500 eiro, ko dabūjām, uzreiz aiznesām par motora apkopi, jo visu laiku bija uzkrājušies nelieli parādi. Var teikt, ka ar šiem 500 eiro lāpījām robus.

Kā tagad sponsori skatās uz tevi, ka atkal brauksi ar čempionu?
Pagaidām jaunus sponsorus neesmu atradis. Gāju pie visiem saviem atbalstītājiem, kuriem devu ziņu, ka gribu braukt. Pateicu, ka naudiņa ir jāvāc sev un tā nav komandai, tāpēc tas kopējais cipars šogad ir krietni mazāks. Gribu visu sakārtot pēc iespējas ātrāk, lai vasaras vidū nav jākasa pauris ar domu, kur dabūt naudu. Prieks, ka daudzi saprot un ir gatavi palīdzēt, bet, protams, bija arī cilvēki, kuri pauda nožēlu, ka mūsu pasākums ar Jāni apstājās.

Kā šobrīd notiek ar līdzekļu vākšanu?
Lēnam, bet kaut kas jau iet uz priekšu. Esmu noskaņots optimistiski, jo man tie cilvēki, kuri palīdz, ir pārāk labi, lai es tam neticētu. Protams, ja kāds vēlas atbalstīt un palīdzēt, vienmēr esmu gatavs tikties, uzklausīt un apstāstīt savas lietas.

Kāds ir Jūsu mērķis jaunajā sezonā?
Nemelošu, bet, protams, mērķis ir cīnīties par uzvaru. Viņš ir čempions, un domāju, ka zemāk negrib kāpt. Arī es nevienojos un negāju pie sponsoriem, lai cīnītos par pieticīgākām vietām. Jā, varbūt daudzi jau mūs ir pasludinājuši par čempioniem, bet tā noteikti nav. Mēs neko neesam izdarījuši, bet esam tikai vienojušies. Ir tāls un smags ceļš ejams, lai būtu čempioni. Domāju, ka mūs sagaida kārtīgs trilleris nākamgad.
grū

Kāds ir tavs tālākais plāns?
Pirms mēneša izgāju organisma attīrīšanu un sāku gatavoties sezonai. Veselība ir sakārtota un varu ar pilnu atdevi trenēties. Novembra beigās man Zviedrijā ar slēpotājiem sāksies distanču slēpošanas nometne. Otra nometne būs no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam, bet uz moča kāpsim janvāra beigās vai februāra sākumā.

Kaspar, jācer, ka savu smagāko sezonu esi aizvadījis un novēlu tev nākamsezon atkal kļūt par čempionu.
Paldies. Šis tiešām bija viens no smagākajiem gadiem, jo katrā posmā visu laiku ir kaut kas jādomā un jāplāno – kā brauksim, kur labosim, kur paliksim. Tas bija ļoti smagi. Bet, no otras puses, man ir liels gandarījums, ka spēju visu atrisināt, jo nav daudz tādu kantētāju, kuri spēj to visu darīt un atrisināt, paralēli arī braucot. Bija grūti, bet augšā kāds vēro un novērtē, ko tu dari, tāpēc agri vai vēlu tam ir jāatmaksājas.