Medaļu par mūža ieguldījumu saņem motokrosa treneris Andris Kalniņš

Andris Kalniņš
Daudzu motosportistu cienīts, ar milzu pieredzi un nezūdošu degsmi arvien veidot un attīstīt jaunos talantus – tā varētu raksturot liepājnieku, LaMSF medaļas par mūža ieguldījumu saņēmēju, treneri un sportistu - Andri Kalniņu. Motosportā aizvadīti neskaitāmi gadi, taču arī šodien, savos 70 gados, sarunā ar Latvijas Motosporta federācijas pārstāvjiem, jūtama milzu degsme un cieņa pret šo sportu.

Andris Kalniņš ir viens no pieredzes bagātākajiem motosporta treneriem un klubu vadītājiem Latvijā. Savulaik tieši viņa vadītie motoklubi „Atlantika” un „Cīrava” kļuva par daudzu cienītiem līderiem gan Latvijā, gan PSRS. Savā paspārnē Kalniņš izveidojis neskaitāmus leģendārus motosporta meistarus un čempionus, kuri aizsāka Latvija panākumu ķēdi un ielika pamatus šodienai. Laika posmā no 1974.gada viņš vadījis jauniešu izlasi kā vecākais treneris, bet no 1975.gada pildījis Latvijas izlases vecākā trenera amatu. Šos amatu meistarīgi veica līdz pat 1991.gadam, bet vēl šodien nodarbojas ar jauno sportistu apmācību, seko līdzi motosporta attīstībai un palīdz arī dēlam Arnim Kalniņam pildīt trenera amatu.

Gribēja dot iespēju ikvienam:

Andra Kalniņa degsme uz motosportu jūtama arī šodien, ne velti leģendārais treneris vairakkārt uzsver, cik ļoti vēlētos izveidot skolu jauniešiem, kurā ikvienam jaunietim būtu iespēja trenēties un pilnveidoties motosportā. „Kad šo visu sāku, man ļoto gribējās motosportā iesaistīt tieši jaunus puišus, jo manā laikā jau brauca vīri, nevis jaunieši. Pirms tam, lai startētu, vajadzēja tiesības, bet tad 1966.gadā tas viss mainījās un jaunieši varēja braukt arī bez tiesībām,” stāsta treneris. Šobrīd, pēc Kalniņa domām, svarīgi ir sniegt piekļuvi sportam un uzņemt tajā jauniešus, kuri to patiešām vēlas. „Kad kļuvu par PSRS izlases treneri, es izveidoju atlases sistēmu, jo man bija sapnis ļaut jauniešiem no Brocēniem nākt un trenēties, nodarboties ar šo sportu – labprāt uzņēmu jaunus un apņēmības pilnus talantus. Šī atlases sistēma tik labi darbojās, ka mēs būtu apsteiguši Krievijas motosportistus par desmit soļiem, ja turpinātu darboties vel 90.gados. Līdz tam mēs bijām līdzvērtīgi Krievijai, varbūt pat soli priekšā, jo viņi ar savām sporta skolām nestrādāja tā, kā vajadzēja strādāt, bet man vienmēr bija labi sportisti, ko sūtīt uz sacensībām un treniņnometnēm,” atceras Kalniņš, „Mums noteikti vajadzētu bērnu un jauniešu sporta skolas pēc tāda principa, ka tajās uzņemti tiek visi, arī šie neprofesionālie sportisti - ne jau visiem ir naudiņa un ne visi vienmēr tiek iekšā. Domāju, ka šodien daudziem puišiem ir vēlme braukt, bet neviens viņus nepieņem. Noteikti nevajadzētu aizmirst arī par vecajiem braucējiem, piemēram, čempionātos tieši šiem veterāniem vajadzētu pasniegt balvas jaunajiem līderiem. Šobrīd diemžēl daudzi nezina, kas ir kādreizējie starptautiskie motokrosa izcilnieki – Donis, Kalniņš, Angers u.c.”

Aizraušanās sākās līdz ar pirmo mopēdu:

Dzīves lielāko daļu Andris Kalniņš veltījis motosportam un šķiet, ka atteikties no tā arī šodien nebūtu iespējams. Kalniņa aizrautība sākās agrā jaunībā, kad pašam bija iespēja sēsties uz mopēda: „Teikšu tā, motosports var aizraut ikvienu arī šodien, taču kādreiz galvenais jauniešiem bija iegūt mopēdu. Kad jau bija pirmais mopēdiņš, tad braucām skatīties sacensības. Redzot darbību trasē, radās arī pirmie sapņi. Šķiet, man augšā bija tāda zvaigznīte – es vēlējos braukt un man tas arī izdevās. Lielākā vēlme bija jau laikā, kad dzīvoju Kuldīgā un neilgi pēc tam radās arī piedāvājums – štata vienībā bija jāizveido meistarkomanda un mums pus gada laikā tas izdevās.” Andis Kalniņš bija šīs izlases treneris.
No sportista par treneri:
Pirms trenera amata uzsākšanas Andris Kalniņš pats bijis sportists, kurš savas karjeras laikā guva augstus panākumus, konkurējot ar daudziem tā laika līderiem. Pamazām jaunie sportisti sāka sekot Andra piemēram: „Tas notika pēc tam, kad Liepājā man piedāvāja darbu nākt komandā – bija daudzi jauni puiši, bet nebija treneris. Piedāvājums startēt komandā nāca 1966.gadā – ar pirmo reizi nepiekritu, bet nedaudz vēlāk pieņēmu piedāvājumu. Tad man bija vien 21 gads un es biju braucošs sportists. Kolektīvā tolaik bija tikai vēl trīs citi sportisti – divi šoferi, viens elektriķis. Tā pēc pus gada nāca izmaiņas, mums teica: „ko jūs brauksiet, jūs jau tādi vecāki.” Ieteica apmācīt jaunos puišeļus. Es vēl braucu sacensībās, izcīnīju uzvaras, kāpu uz pjedestāliem un šie puikas man „pielipa”. Kopā gājām trenēties - man sieva bija sportiste, no viņas arī apguvu vairākus treniņus, ko pildījām. Vēlāk manā barā radās PSRS čempions daudzienās – Andris Ozols, bet Andri Grīnbergu 1973.gadā paņēma izlasē un tad samācījos visādas gudrības, sadraudzējos ar PSRS vecāko treneri. Vēlāk aizbraucu uz Maskavu – treneru skolu. Protas, ne visiem ir dotības būt līderiem un vadīt - arī tajā laikā bija jāiet un jārunā, lai kaut ko panāktu. Aktīvu sportu pametu 1974.gadā, kad piedzima dēls. Tad jau biju nospriedis – ja piedzims dēls, tad pašam kā sportistam jāmet miers. Pēdējo krosu novinnēju Bieriņos, bet Savienībā biju 7.vietā.”

Klubs „Atlantika” bija nozīmīgs:

Moto klubs „Atlantika” bija viens no savulaik vadošajiem klubiem, kurā startēja panākumiem bagāti sportisti. „Galvenais, kas vērsa uzmanību uz klubu „Atlantika”, bija tas rezultāts un mūsu izveidotā konkursa sistēma,” atklāj tās vadītājs Kalniņš, „šķiet, ka pēc PSRS kausa iegūšanas 1977.gadā, mūsu klubā ienāca 104 sportisti – viņi redzēja sludinājumu un vēlējās pieteikties. Bija izdomāta sistēma pēc kuras atlasījām sportistus. Jau tajā laikā bija PSRS izlases sportisti – Ozols, kandidātos bija Demiters, Grīnbergs. Bija daudzi talantīgi sportisti – medaļnieki PSRS čempionātā – tas arī radīja citiem sportistiem interesi. Mums kādreiz bija ļoti izcili sportisti.”

Vajadzīgi līderi:

Vadoties pēc savas pieredzes karjeras laikā, Kalniņš atzīst, ka viena no panākumu atslēgām ir stabils līderis, kurš pastāvēs par savu ideju un savu sportu: „Katrā sporta veidā ir nepieciešami savi līderi - ir vajadzīgi cilvēki, kuros ir apņēmība un entuziasms iet un kaut ko darīt. Kā jau teicu, daudziem puišiem ir vēlme braukt, bet neviens viņus nepieņem – vajag kādu, kas vēlas izveidot savu trasi, attīstīt motosportu. Ideālā gadījumā šādu cilvēku vajadzētu katrā pagastā. Tā mēs 1976.gadā dabūjām atļauju zemes gabalam, kur tagad ir Laumas mototrase un sākām to celt. Vajadzētu arī šodien tādu entuziasmu, lai viss turpinās. Tikpat nozīmīgs ir kāds paraugs, kas kalpo par iedvesmu. Varu nosaukt piemēru no futbola – Māri Verpakovski – Liepājā viņa vārdā ir skola un jaunie sportisti dara visu, lai tajā iekļūtu, tostarp mans mazdēls. Šiem puikām ir milzu apņemšanās, jo runa taču ir par Verpaovski. Domāju, ka līdzīgi tas būtu arī tad, ja šeit Paula Jonasa vārdā kaut kas parādītos, mazajiem braucējiem būtu apņēmība un mērķis līdzināties viņam.”

Joprojām pilda trenera pienākumus:

Vēl šodien Andris Kalniņš pilda trenera amatu, tiesa, ne tik aktīvi kā kādreiz: Atklāšu, ka trenera prāts un domāšana nemainās – vai esi 30 vai 70 gadus vecs. Arī šobrīd man ir viens aktīvs sportists no Rucavas – Ralfs Vindigs, kurš pērn startēja MX50 klasē, bet šogad plāno braukt jau MX65 klasē. Starp latviešiem viņš ir ļoti perspektīvs. Jāņem vēra, ka, strādājot kā trenerim, jādomā, vai vēlies darboties ar grupu, vai individuāli, tēmējot uz Latvijas, Baltijas un Eiropas čempionātu. Ja tā, tad vienlaikus vari strādāt ar ne vairāk kā 3 sportistiem.”

Kā motivēt jauniešus sportam:

21.gadsimtā, kad tehnoloģijas ņēmušas virsroku, tā vien liekas, ka grūtības varētu sagādāt jauniešu pievēršana sportam. Taču Andris Kalniņš atzīst, ka daudzos sportistos tieksme pilnveidoties ir jau no bērnības – galvenais ir prast jaunieti uzrunāt. „Pēc izveidotās konkursa sistēmas es sapratu, kad motosportā ienāk fanātiķis. Nav gluži tā, ka sportists ir ļoti jāmotivē, lai viņš kaut ko darītu, jo labprātāk sēdētu mājās pie datora un interneta – tā nav. Ir cilvēki, jaunieši, kuri ir „saslimuši” ar šo sportu un viņam atliek tikai pareizi paskaidrot, cik daudz ir iespējams sasniegt un svarīgi arī rast iespējas startēt un pilnveidoties. Protams, ne visi ieklausās, jo esmu strādājis ar sportistiem, kuri uzskata, ka vairāk jāpievēršas tieši braukšanai un fiziskā sagatavotība ir mazsvarīga. Protams, jāņem vērā arī dotības, bet galvenais – jāieskaidro, ka mēs ejam uz priekšu soli pa solim. Bieži vien ir gadījumi, kad sportists vai sportista tēvs grib, lai viss būt uzreiz. Taču mans darbs ir piepildīts tad, kad ienāk sportists, kurš klausās un pilda norādes. Ja tā, tad es zinu – 2-3 gadu laikā viņš būs jau uz goda pjedestāla Latvijas čempionātā. Galvenais, ir jāievēro ļoti nozīmīgi punkti – fiziskā sagatavošana, baseins, rīta kross, pareizs uzturs un pilnīga atdeve. Šodien sportistiem prasa lielu fizisko sagatavotību, bet kādreiz – 30,40,50 gadus atpakaļ jaunieši jau nāca fiziski gatavi – dzīvoja laukos, palīdzēja vecākiem ar lauku darbiem, fiziski smagi strādāja. Arī uztura bija savādāks – ēdiens bija tīrāks – bez visām klāt piejauktajām vielām. Protams, motosportā svarīgi ir ne tikai labi braukt – jābūt arī gudram. Pats esmu stāvējis pie vienas starta barjeras ar 60 sportistiem, kur ir jāpadomā, kā tikt visiem garām, lai uzvarētu.”

Dēls turpina iesākto:

Andra Kalniņa dēls turpina tēva iesākto - līdzīgi kā tēvs, viņš apmācījis profesionālus sportistus tostarp 2015.gada Eiropas čempionu kvadraciklos. „Jā, mans dēls pilda trenera amatu un šobrīd trenē aptuveni 15 sportistus. Ar aptuveni trīs atsevišķiem jaunajiem braucējiem viņš strādā individuāli. Trenējis arī ar Eiropas čempionu kvadraciklu klasē Edgaru Meņģeli un izlases pārstāvi Kārli Boli. Protams, mēs arī pārspriežam rezultātus un to, kā labāk trenēt. Viņš pats šobrīd vairs ar moci nebrauc, tagad pievērsis velosipēdu krosam MTB, kur pērn izcīnīja čempiona titulu. Viss notiek!”

Jūtos novērtēts:

Ņemot vērā leģendārā trenera atdevi sportam, jau pērnā gada izskaņā tika nolemts Andrim Kalniņam piešķirt Latvijas Motosporta federācijas medaļu par mūža ieguldījumu motosportā. „Teikšu godīgi –bija negaidīti, ka mani apbalvoja un uzrunāja arī šeit, Latvijas Motosporta federācijas Vecmeistaru saietā. Taču vismazāk es to gaidīju jau 5.novembrī, kad svinēju savu 70 gadu jubileju, ko bija noorganizējuši mani audzēkņi. Līdz pēdējam brīdim neviens neko neteica, bet, kad ienācu telpā, visi nostājās un pamanīju, ka ieradies arī pats LaMSF prezidents Dzintars Jaundžeikara kungs, kurš nāk mani uzrunāt. Protams, tajā brīdī gāja tirpiņas caur kauliem un domāju – cik tad nesen pats biju jauns un pats startēju sacensībās. Saņemot šo titulu bija ļoti liels gandarījums– ļoti liels iekšējs saviļņojums, taču ne jau es viens to visu sasniedzu – tajos laikos bija cita tehnika, bet mūsu sportisti jau tad turēja labu līmeni gan Eiropā, gan pasaulē,” stāsta Kalniņš.

29.janvārī VEF Kultūras pilī norisinājās Latvijas Motosporta federācijas Vecmeistaru saiets, kurā piedalījās Latvijas motosporta veterāni un vecmeistari. Viņu vidū par mūža ieguldījumu motosportā tika sveikts Latvijas motokrosa vidē pazīstamais treneris Andris Kalniņš.