F1 rekordi, kas varētu nekrist nekad

Uzvara ar lielāko pārsvaru

Nesenajā F1 vēsturē kāda pilota uzvara ar pusminūtes pārsvaru jau ir gandrīz vai graujošs rezultāts, taču tas nav salīdzināms ar atsevišķiem gadījumiem senākos gados. 1969. gada Spānijas posmā (Džekijs Stjuarts pārspēja Brūsu Maklārenu) un 1995. gadā Austrālijā sacīkstēs (Deimons Hils uzveica Olivjē Panisu) uzvarētāja pārsvars pār otrās vietas ieguvēju sasniedza divus apļus. Laika izteiksmē lielākais pārsvars ir piecas minūtes un 12 sekundes, kas tika reģistrēts 1958. gada Portugāles GP, kad nesen mūžībā aizgājušais Stērlings Moss ieguva uzvaru, bet otrajā vietā, neatpaliekot par apli, finišēja Maiks Hotorns. Šajās sacensībās Hotorns sākotnēji tika diskvalificēts, taču Moss gāja pie tiesnešiem, jo bija redzējis incidentu, par ko konkurents tika sodīts, sniedza liecību, kā rezultātā Hotorna diskvalifikāciju atcēla. Vēlāk tajā sezonā Hotorns uzveica Mosu cīņā par titulu ar viena punkta pārsvaru.

Mazākais finišējušo skaits

Pēdējos gados, kad izmaksu samazināšanas un arvien vairāk ieviesto aizliegumu rezultātā F1 bolīdi kļuvuši ļoti izturīgi, visbiežāk sacīkstēs finišē vairums dalībnieku. Tomēr vēsturē bijis arī savādāk, un sevišķi jāizceļ 1996. gada Monako posms, kad mainīgos laikapstākļos finišu sasniedza tikai trīs mašīnas. Toreiz gan iemesls tam bija ne tik daudz mašīnu neizturība, bet gan pilotu nespēja slapjajā ielu trasē savaldīt savus braucamos. Uzvaru guva Olivjē Paniss, pārspējot Deividu Kulthārdu un Džoniju Herbertu. Ceturtās vietas ieguvējs Heincs-Haralds Frencens, pirmajam trijniekam finišējot, krietni atpalika, bet vēl riņķoja pa trasi, taču iebrauca boksos apli pirms sava finiša, kur izstājās. Klasificēti rezultātos tika vēl arī Mika Salo, Mika Hakinens un Edijs Īrvains, tomēr šie trīs dažus apļus iepriekš bija piedzīvojuši avārijas. Pretēji šim notikumam, visā vēsturē bijušas arī deviņas tādas sacīkstes, kurās finišējuši visi sportisti.

Ciešākais finišs

Lai gan teorētiski varētu domāt, ka šajā ailē rekordi var krist jebkurā brīdī, realitātē mūsdienu formulas vairs neļauj pabraukt viena otrai tik cieši, cik tas bija kādreiz. Ciešākā finiša rekords fiksēts 1971. gada Itālijas "Grand Prix", kad BRM komandas braucējs Pīters Getins pārspēja "March" pilotu Roniju Petersonu par nieka 0.01 sekundi. Mazāk par 0.02 sekundēm finišā starp pirmo un otro vietu tika fiksēts vēl tikai 1986. gada Spānijas GP (Airtons Senna uzveica Naidželu Manselu) un 2002. gada Savienoto Valstu GP (Mihaels Šūmahers pēdējā aplī piebremzēja, palaižot priekšā Rubensu Barikello).

Vecākais un jaunākais pilots uz starta

Mūsdienās "Formula 1" kļuvusi par galvenokārt jauno autosportistu čempionātu, kamēr trīsdesmitgadnieki jau tiek uzskatīti par īstiem veterāniem. Ir pilnībā neticami, ka kādudien varētu tikt gāzts rekords, ko tālajā 1955. gadā Monako trasē uzstādīja Luī Širons, uz starta stājoties 55 gadu vecumā. Tāpat ar lielāko pārliecību var teikt, ka nekad nekritīs vecākā F1 uzvarētāja sasniegtais rekords - 1951. gada Francijas "Grand Prix" pirmais finišēja "Alfa Romeo" zvaigzne Luidži Fadžioli, kuram tobrīd pirms dažām nedēļām bija apritējuši 53 gadi. Vecākais F1 čempions ir Huans Manuels Fanhio, kurš savu piekto titulu izcīnīja 47 gadu vecumā. Jaunākā titula īpašnieka rekords pieder Sebastianam Fetelam, kurš to 2010. gadā paveica, tobrīd būdams 23 gadus vecs. Šis rekords visticamāk kādreiz kritīs, bet Fanhio pirmajā vietā savā statistikas ailē paliks pavisam noteikti. Vismaz tuvākajā nākotnē diez vai kāds pārspēs arī visu laiku jaunākā F1 pilota rekordu, jo Makss Verstapens sāka braukt pasaules čempionātā jau 17 gadu vecumā, bet pašlaik noteikumi nosaka, ka sportistam jābūt sasniegušam vismaz 18 gadus.

Visvairāk uzvaras vienā sezonā

Lai gan šobrīd izteikti dominē "Mercedes" komanda, kas čempionātā nav pārspēta kopš 2014. gada, tomēr pēdējā laikā nav bijušas tādas sezonas, kad vismaz divos vai trīs posmos neuzvarētu kādas citas vienības piloti. Vistuvāk ideālai sezonai 1988. gadā bija "McLaren", kuras piloti Airtons Senna un Alēns Prosts triumfēja 15 posmos no 16 (uzvaras 93% sacīkšu). "McLaren" bija ārkārtīgi tuvu triumfam visās sacīkstēs, taču Itālijas "Grand Prix", kad Senna bija pārliecinošā vadībā, divus apļus pirms finiša sadursmi ar viņu izraisīja atpalicējs Žans-Luī Šlesērs ar "Williams" formulu (vēlāk leģendārs Dakaras rallija dalībnieks). Lai gan "McLaren" pieder šis rekords, Senna un Prosts bija lieli konkurenti, kas viens otram uzvaras atņēma samērā bieži. To nevar teikt par 2004. gadu un "Ferrari", kad Mihaels Šūmahers dominēja par Rubensu Barikello, sasniedzot uzvaras 13 posmos no 18, tātad 72% no sacīkstēm. 2013. gadā 13 posmos uzvarēja arī Sebastians Fetels no "Red Bull", taču toreiz notika 19 posmi un viņa rādītājs sasniedz tikai 68%.

Visvairāk pjedestāli sezonā

Mihaels Šūmahers savulaik bija tik ātrs, ka uzrādīja rekordus daudz un dažādās statistikas lappusēs - viņam joprojām pieder visvairāk titulu un visvairāk uzvaru sacīkstēs, kas gan varētu krist tuvākajās sezonās, ja to spēs paveikt Lūiss Hamiltons. Tomēr vienu no Šūmahera rekordiem iespējams tikai atkārtot, bet ne pārspēt, proti, 2002. gadā, kad "Ferrari" radītās mašīnas izcēlās ar īpašu izturību, leģendārais vācietis uz pjedestāla kāpa pilnīgi visos posmos, un togad tādu bija 17. Toreiz viņš guva 11 uzvaras, piecas reizes finišēja otrais un vienreiz arī trešais.

Visvairāk uzvaras kvalifikācijās pēc kārtas

Līdzīgi kā tas ir ar uzvarām sacīkstēs, arī cīņās par pirmajām starta vietām pašlaik dominējošajai "Mercedes" vienībai nereti patraucē kāda no konkurējošajām komandām. Tikmēr pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā šķietami neticams sniegums padevās "Williams". Tolaik komandas līderi bija lieliski braucošie Naidžels Mansels un Alēns Prosts, kuriem talkā, protams, nāca ātra sacīkšu mašīna, tās izturība un tā brīža revolucionārā elektronika, kas palīdzēja spēkratu labāk noturēt vajadzīgajā trajektorijā un mazināja kļūdu iespējamību. 1992. un 1993. gada sezonās "Williams" piloti uzvarēja 24 kvalifikācijās pēc kārtas.

Visvairāk mašīnas uz starta

Ārkārtīgi augstās izmaksas mūsdienās ierobežojušas daudzu komandu iespējas piedalīties F1 pasaules čempionātā, dažas no sacīkšu skatuves pēdējā desmitgadē pazudušas pavisam, citas ik pa laikam tiek pārdotas turīgākiem īpašniekiem un maina nosaukumus. Savukārt "Formula 1" pirmsākumos nebija ierobežots, ar cik mašīnām drīkst braukt katra komanda, nebija tik lielu drošības prasību un striktu tehnisko noteikumu. Startēt gribēja gan lielu rūpnīcu bagātās komandas, gan dažādas mazās vienības ar ļoti ierobežotu budžetu un arī piloti, kas sevi sacīkstēm pieteica privātā kārtā. 1953. gada Vācijas "Grand Prix" startēja 34 mašīnas, un ir grūti iztēloties, ka tas varētu notikt atkal. Pat tad, ja atrastos 17 komandas, kas finansiāli to var atļauties, mūslaiku drošības prasības nez vai pieļautu tik daudz mašīnas uz starta. Zīmīgi, ka vismazāk startētāju, tikai seši, bija 2005. gada posmā ASV - toreiz nestartēšanas veidā protestu izteica visas "Michelin" riepas izmantojošās komandas.

Citi rekordi

F1 statistikas grāmatas ir pilnas arī ar citiem dažādiem interesantiem sasniegumiem un faktiem. 1950. gada Šveices posmā uz pjedestāla kāpušo braucēju Džuzepes Farinas, Luidži Fadžioli un Luī Rosjē vidējais vecums bija 46 gadi (pērn Brazīlijā trīs jaunie talanti Makss Verstapens, Pjērs Gazlī un Karloss Sainss uzrādīja vidējo vecumu 23 gadi). Tie bija laiki, kad pasaules čempionātā bija maz posmu - 1950. un 1955. gadā norisinājās vien septiņi (varbūt kaut kas līdzīgs varētu būt arī šogad?). Maz ticams, ka kādreiz varētu tikt atkārtotas tādas sacensības kā 1951. gadā Indianapolisā (tolaik "Indy 500" bija iekļautas F1 kalendārā), kad izstājās 25 dalībnieki (no 33 startējušajiem). Tikmēr vienīgās sacīkstes, kurās netika veikts neviens pitstops ir 1961. gada Holandes "Grand Prix" (mūsdienās boksu apmeklējumi vismaz vienu reizi ir obligāti). Nedaudz vēlāk, 1965. gadā Itālijas posmā, cīņā par līderpozīciju, tika fiksētas 40 apdzīšanas (kopš 2003. gada bijušas četras sacīkstes, kurās apdzīšanu nav bijis vispār). 1997. gadā Spānijā notikušajā Eiropas GP kvalifikācijā trīs piloti, būdami ātrākie, sasniedza pilnīgi identiskus rezultātus - tie bija Žaks Vilnēvs, Mihaels Šūmahers un Haincs-Haralds Frencens.