Štrombergs: "Svarīgāku maču man nav bijis un nekad arī nebūs"

"Neaprakstāma sajūta - iebraucot finiša taisnē, sajūta bija tāda pati kā Pekinā. Varbūt šoreiz tikai tik ļoti neaizmetu to riteni pa gaisu. Grūti tam noticēt. Iesāku šodien palēni - droši vien, savu lomu atkal nospēlēja nervi. Taču ar katru braucienu palika labāk un pēc trešā pusfināla es sapratu, ka - būs. Biju noķēris to sajūtu, ko vajadzēja noķert," atzina Štrombergs. Trešajā pusfinālā, kas bija izšķirošs iekļūšanai finālā, Māris ieguva otro vietu un izrādās - pārliecību zelta medaļai. "Taisne izdevās daudz labāka un atgriezās sajūtas, kādas man šogad bija Papendālē, kur pirms pāris mēnešiem paņēmu labāko startu un pirmo taisni savā mūžā, arī pasaules čempionāta finālā. Un tobrīd es zināju, kas man ir jādara. Fināla braucienu, ja godīgi, neatceros - un tā tam arī jābūt."

Čempions atzina, ka pirms tam nav bijis drošs par savām izredzēm. "Pirms olimpiādes ticības līdz galam nebija. Šķita - nu, tā taču nenotiek, ka divas reizes pēc kārtas vinnē olimpiādi! Tas man iekšēji nospēlēja lielu lomu un traucēja - nebija pārliecības. Tobrīd domāju - varbūt beidzot jānoskatās sava kritiena videoieraksts. Varbūt jāaizmirst, kas bijis, jāsaņemas, jānoskatās un varbūt viss paliks labāk. Taču tad sapratu - vēl nav laiks," atceras Māris. Lūgts salīdzināt nule kā kaklā kārto Londonas zeltu ar to, kas pirms četriem gadiem tika iegūts Pekinā, viņš atzina - šīs trīs dienas bijušas visnozīmīgākās viņa karjerā. "Ja godīgi, pēc mačiem par to aizdomājos, un sapratu, ka Londonas spēles ir nozīmīgākie mači, kādi man bijuši. Tieši psiholoģiskā ziņā. Svarīgāki nekad nav bijuši un arī nekad vairs nebūs. Jebkuras citas sacensības pēc šodienas man liksies kā pastaiga. Nebūs vairs par ko satraukties. Domāju, šie mači ir manas karjeras augstākais punkts."

Tas gan nenozīmējot karjeras beigas. "Trešā olimpiāde būs," apstiprināja Štrombergs. "Šis ir jauno sports, taču 29 gados es... Ņemšu uz pieredzi. Šeit Londonā jutos savā labākajā formā - gan fiziski, gan pieredzes, un beigās - arī pārliecības ziņā. 25-27 gadi - domāju, tas ir labākais vecums, kad braucēji ir savā formas virsotnē. No otras puses - ja es būtu tik pieredzējis un nopietns, man pusfinālā nebūtu tik daudz kļūdu. Īpaši startos, kas ir mans jājamzirdziņš. Trasē it kā braucu ļoti labi, līkumos - ļoti pārliecinoši, kas varbūt parasti man nav tik raksturīgi, taču startu un pirmo taisnē, kas vienmēr bijis mans trumpis, nekādi nevarēju salikt kopā. Domāju, pie vainas bija nervi. Nekad nevienos mačos tik daudz arī nebiju startējis no vidus, kas man nepatīk. Arī finālā, taču tur, kā Ivo saka, jau jāuzliek klapes. Ja pusfinālā man tas līdz galam neizdevās, tad finālā - jau pilnībā."

Pēc kvalifikācijas Māris izteicās, ka priekšnoteikums labākam turpinājumam slēpjas galvā - ka jāatslēdz galva un vairāk jāļaujas instinktiem. "Domāju, ka man tas izdevās. Noķēru savu īsto sajūtu. Gan vakar, gan aizvakar man ar treneri bija pārrunas, un teicu, ka man īsti neizdodas noķert šīs sajūtas. Braucu uz mačiem, bet sajūta, it kā būtu iesprostots būrī un nesanāk atvērties, parādīt sevi visu. Taču līkne gāja uz augšu un pēc trešā pusfināla sapratu, ka tas ir noticis. Izejot uz starta jau biju pārliecināts." Štrombergs atzina, ka Ivo Lakuča ceļavārdus pirms fināla pat vairs nav dzirdējis. "Ja godīgi, biju tādā autopilotā, ka neatceros - uzsitu viņam ar kulaciņu, viņš man. Tobrīd jau biju savā braucienā."

Līdzās trenerim un vecākiem, kas sacensībām sekoja līdzi tribīnēs, Māris pateicās visiem, kas sekoja līdzi un atbalstīja viņu Latvijā. "Ļoti liels paldies arī Veidem un Treimanim - pēc atbraukšanas no mājās no Amerikas, tieši viņu attieksme bija tā, kas mani dzina uz priekšu treniņos. Tas bija labs piemērs, no kā mācīties, un savā ziņā man bija baigā škrobe, ka pēc izcila trešā brauciena Treimanis tomēr netika finālā."