Facebook
GoogleSporta politika valstī
-
2003. gads- sportam 11 miljoni latu, 0,65 % no valsts budžeta
2008. gads- 27 miljoni, 0,51% no valsts budžeta
2003. gads 26. novemrbis, Kas Notiek Latvijā sporta funkcionāru uzstādījums- "Noteikt prioritātes"
K. Šadurska atbilde- "Prioritāte ir jaunieši"
2009. gads, funkcionāri joprojām jautā- kādas ir prioritātes (ar domu, ka nav jēgas visiem dot pa piecītim)
Atbildes nav.
Vai kādam ir viedoklis, ko darīt ar sportu un tās problēmām Latvijā? (Par naudas daudzumu nerunāsim, tas, kā redzams, cauri gadiem gājis ~ līdzīgi) Vai grozījumi vispār ir vajadzīgi, jeb tā ir latviešu mūžīgā īdēšana par to, kā nekas nav labi? Un galvenais- kas vispār var kaut ko darīt. Īpaši interesējies neesmu, taču IZM kaut kur apakšā guļ sporta departaments, vai tam ir jāatbild un pie tā jāvēršas? Citādi sanāk padomju laiku poltika- par sportu atbild visi (tajā pašā laikā neviens).
Koziols jau 2003. gadā paziņoja- IZM trūkst ieinteresētības sporta jautājumu risināšanā
+1 [+] [-]
Vajag konkretizēt prioritātes.
Arī pašvaldībām(sevišķi Rīgai) vajag daudz konkrētāku sporta atbalstīšanas plānu, lai nav tā, ka vispirms naudu dod 3 basketbola klubiem, a pēc tam nevienam.
P.S. Jāatbalsta sieviešu basketbols!
[+] [-]
[+] [-]
Daudz kas ir atkarīgs par ko fano vai ar kādu sporta veidu nodarbojas attiecīgais ministrs/Domes vadītājs/atbildīgā persona vai viņa dēls.
Var cerēt ka dižķibele pati atsijās nevarīgos sporta veidus vai arī liks funkcionāriem biežāk izmantot pelēko masu.
+2 [+] [-]
Hokejs - nu ok, perspektīva ir kaut kāda...
Basketbols - tradīcijas un interese it kā būtu, bet kaut cik savu potenciālu realizē vien sieviešu un jauniešu izlases. Vīriem vienmēr paliek sajūta ka varēja labāk. OK, toreiz čempī, kad Kambala debitēja - sasitām leišus, pret jugiem neko nevarējām izdarīt. Tur nu bija gandrīz maksimums. Bet citus gadus - aizliek kāju priekšā izraēļi, portugāļi - tās visas taču objektīvi ir vājākas komandas. Kas par vainu? Psiholoģija? Iekšējās intrigas? Vēl kas cits? Nez...
VIEGLATLĒTIKU obligāti vajag atbalstīt. Mums tur ir tradīcijas, panākumi, zinoši treneri, un vēl un vēl... Mēs te savācam 20 cilvēkus, kas tajā pašā hokejā cīnās ar varenajiem. Ja mums to vietā būtu 20 vieglatlēti, kas visi cīnītos par pasaules un olimpiskajām medaļām! Un arī vieglāk izsisties. Ja mums būtu savs Krosbijs, vai mēs ar viņu vien cīnītos par medaļām? Diez vai. Bet, ja mums tāda līmeņa sportists būtu vieglatlētikā vai citos individuālajos veidos, tas uzreiz būtu čempions vai vismaz medaļu pretendents visur, kur startē.
Un vispār - valsts atbalstam jāizpaužas kā infrastruktūras uzturēšanai. Jebkurā sporta veidā. Jābūvē sporta būves, jāatbalsta jauniešu un amatieru sports. Arī, lai puika, pat ja organizēti netrenējas nevienā sporta skolā, brīvajos brīžos varētu kaut kur tam iekārtotā vietā bez maksas aiziet uzsist futeni vai pamētāt pa grozu. Nekļūs pats par labu sportistu, bet būs par vienu veselu cilvēku, kam patīk sports, vairāk. Saviem bērniem ieaudzinās to pašu. Tas taču jāsaprot - pat ja mums pēkšņi parādītos neierobežotas finanses, ko maksāt, būtu muļķīgi cerēt, ka rezultāti būs tūlīt.
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]