Merzļikins ierodas ar troksni: līdzjutēju negācijas, karš ar medijiem un interviju boikots

"Teikšu godīgi, šo mirkli gaidīju jau aptuveni mēnesi. Šodien paskaidrošu kāpēc. Noteikti esmu ļoti priecīgs būt šeit ar komandu – satikt čaļus, apķert, pajokot. Noteikti treniņā visi nenormāli grib man iemest. Kad sanāk noķert, tad ir prieks. Nezinu, kā man izteikties, bet šī varētu būt mana grūtākā intervija. Esmu izlēmis, esmu runājis ar treneriem, ar federāciju. Uzreiz paskaidroju, ka neesmu atbraucis sagādāt problēmas. Šī ir mana pirmā un pēdējā intervija, kur mēs visi runāsim, jo…" vairāk nekā piecas minūtes ilgušo monologu iesāka Elvis Merzļikins.

"Nesaku, ka Latvijas fani ir pārspīlējuši, jo ir labie fani. Bet! Šī būs pēdējā reize, kad atvainošos, ja kādu esmu aizskāris pagājušajā gadā, kad devu intervijas. Bet nav normāli, ka man kā latvietim, kurš brauc uz izlasi ar lielāko prieku un vislielāko mīlestību, pat negribas atgriezties mājās. Jo mana tauta, ja godīgi – nesaku, ka negaida, bet es nejūtos laipni lūgts. Tā ir sajūta sirdī – ka savās mājās nejūtos laipni lūgts. Atceros, pirms diviem gadiem citi brīnījās, ka teicu, ka Šveice ir manas mājas. Man ir lielāks atbalsts no Šveices faniem nekā no Latvijas faniem," turpināja Merzļikins. Pagājušajā pavasarī rezonansi izraisīja Merzļikina izteikumi, ka viņa prioritāte ir spēlēšana Kolumbusā, nevis Latvijas izlasē, jo izlasē algu nemaksā.

"Nesaku, ka jums jālien tajā vietā… Varat kritizēt, man tas patīk. Jūs visi mani zināt no U13, U15 laikiem. Visi zina manu raksturu, visi zina, kā es runāju. Dažreiz pasaku kaut ko par daudz. Atnāku mājās un domāju, ka pārpratīs, ka esmu nepareizi pateicis. Bet šis ir gājis pāri līnijai," teica Merzļikins, turpinājumā pievēršoties attiecībām ar medijiem un Latvijā izskanējušajiem izteikumiem.

Podkāstā "Devītnieks" Latvijas vicečempiones "Zemgales" vārtsargs un vārtsargu treneris Rihards Cimermanis stāstīja par savām attiecībām ar Merzļikinu, paužot, ka Merzļikins neesot komandas spēlētājs. Abi kopā sargāja vārtus gan U18, gan U20 izlasē.

"To, ka jūs divi parunājāt ar kaut kādu Cimeru, ko es vispār nepazīstu… Pēdējo reizi viņu redzēju 13-14 gados. Kas viņš ir, lai varētu pateikt, ka neesmu komandas spēlētājs? Tad ieej ar mikrofoniem un pajautā, kāds es esmu komandas spēlētājs. Esmu gatavs atdot visu viņiem. Es došu visu labāko viņiem. Neesmu sastrīdējies ar nevienu komandas spēlētāju ne Latvijas izlasē, ne Lugāno, ne Kolumbusā. Lugāno esmu sakāvies treniņa laikā, jo tas ir hokejs, tā ir spriedze, tur ir emocijas. Pēc treniņa mēs bijām kopā bārā," teica Merzļikins.

"Nezinu, par ko jūs runājāt, ka neesmu labs komandas biedrs. Jūs esat uztaisījuši tādu Elvi, kāds neeksistē. Es to visu laižu garām… Pienāca brīdis, kad ome man zvana asarās un prasa, ko esmu izdarījis, kāpēc cilvēki tā runā par viņas mazdēlu. Es to neesmu pelnījis. Jā, pēdējie divi gadi nav bijuši labākie. Jā, esmu laidis pa pieciem sešiem goliem. Bet jūs visi esat hokejā. Jūs golus esat redzējuši? Tur vispār ir kaut kur bijusi šance? Jā, ir bijušas spēles, kas bijušas uz mani. Tagad nesaku, ka komanda ir sūdīga, ka Kolumbusā spēlētāji ir slikti. Es to nesaku. Es saku, ka tas ir hokejs," pauda Merzļikins.

"Ne jau tas, ka esmu aizskarts. Mani neinteresē citu domas. Man ir mana pasaule. Esmu atbraucis šeit tikai komandas biedru dēļ. Ne jums. Šī būs mana pirmā un pēdējā reize, kad runāju. Šo lēmumu es pieņēmu. Vēlreiz atkārtoju – neesmu ieradies šeit sagādāt problēmas un nepatikšanas izlasei, federācijai. Bet Kalvītim teicu, ka man šis ir jādara. Viņi visi mēģina apstādināt. Bet šis karš starp mani un jums, medijiem – jūs esat uzvarējuši. Šajā reizē es padodos. Nevaru neko izdarīt. Grozi, kā gribi, jūs vienmēr uzvarēsiet."

"Šis ir aizgājis pāri strīpai. Es ierodos mājās un nejūtos laipni gaidīts. Sajūtas ir… Esmu priecīgs būt šeit. Bet lidostā gāju ar galvu lejā, lai cilvēki mani neatpazīst. Jo es nezinu – varbūt kāds man iesitīs vai vēl kaut ko pateiks. Man uz ielas strīdēties negribas. Gribu atbraukt mājās, apķert savu ģimeni un priecāties. Un to es šorīt izdarīju. Tagad iešu un ēdīšu šašliku, jo tas ir vienīgais, ko gribu," noslēdza Merzļikins, tūdaļ pagriežoties un pametot sarunu.