Švanenbergs: "Indraši un Daugaviņu esmu vērojis jau kopš bērnības"

Debija valstsvienībā 19 gadus vecajam Švanenbergam bija pagājušajā nedēļā pret vietējo Slovākijas izlasi. Kā debitantam viņam pirms mača komanda bija jāizved uz ledus iesildīties.

“Kādreiz skatījos, kā spēlē Daugaviņš un [Lauris] Dārziņš... Tagad uzspēlēt kopā ar viņiem bija diezgan patīkamas emocijas. Nedaudz sirreāli,” neslēpj Švanenbergs. “Debitanta tradīcija – pirmajā spēlē man bija pirmajam jākāpj uz ledus un jāizved komanda iesildīties. Tas bija tas, ko atcerēšos. Pati spēle bija kā spēle. Neko tādu neizdarīju, lai šo maču īpaši atcerētos.”

Švanenbergs arī atklāj, ka treniņos jaunajiem izlases hokejistiem jāveic arī ierastie darbi tāda status spēlētājiem – jāsavāc ripas, bet nekas cits ārpus normas gan neesot. “Šajā komandā visi viens otru atbalsta, nav tā, ka kādam jādara kaut kas vairāk vai mazāk.”

Divos pārbaudes mačos Latvija un Slovākija uzvaras dalīja uz pusēm, turklāt katra no tām pamanījās iemest kopumā tikai divus vārtus. Pēdējo nedēļu laikā mūsu izlases hokejistiem treniņos bijusi liela slodze, tāpēc spēlētāji šajās spēlēs nebija pirmā svaiguma.

“Slovākija ļoti aktīvi spēlēja, presingoja. Mums bija diezgan sarežģīti iziet no savas zonas. Kad bija iespējas, centāmies kaut ko izdarīt. Tas pats gols, ko pirmajā spēlē iemeta [Mārtiņš] Karsums, bija ļoti smuks un labi izveidots. Ja ir iespējas, mūsu uzbrukums ir tīri labs, bet tas viss sākas no aizsardzības. Ja aizsardzība nesanāk, nebūs arī uzbrukuma. Ja piestrādāsim un mums sanāks labāka iziešana no savas zonas, uzbrukums nekur nepazudīs,” skaidro Švanenbergs.

Iepriekš sarunā ar mūsu portālu Karsums neslēpa, ka cīņās pret slovākiem komanda bieži par daudz kombinējusi un vēlējusies iemest tukšos vārtos.

“Mums bija daudz momentu, kad vairākumā atdod piespēli pāri zonai, kaut gan vajadzētu mest, vai arī ir lieka piespēle citur. Mums vairāk ir jādomā par metienu realizāciju un nevajadzētu domāt par izspēlēšanu līdz tukšiem vārtiem, kaut arī tā ir tikai pārbaudes spēle. Vajag censties iemest to golu, jo arī tad citiem būs emocionāls pacēlums,” Karsuma teiktajam piekrīt Švanenbergs.

Savā debijā Švanenbergs spēlēja vienā uzbrucēju virknējumā ar Rihardu Bukartu un Mārtiņu Dzierkalu, taču otrajā spēlē viņam blakus jau bija vīri ar statusu – Indrašis un Daugaviņš. “Patīkami, jo bieži tā negadās. Jau no bērnības esmu vērojis, kā Indrašis un Daugaviņš spēlē. Ar viņiem vienā maiņā ir diezgan viegli, jo viņi spēlē brīvi un ir pieredzējuši. Viņi zina, kur atradīsies partneris. Vienīgi man ir jāpierod pie tā, ka man ir jābūt tur, kur viņi domā.”

Jaunais uzbrucējs slavē izlases hokejistus, jo ikdienas komunikācijā viņi neliedz padomu, turklāt piekodina, ko labāk darīt un nedarīt, lai iepatiktos Latvijas izlases galvenajam trenerim Bobam Hārtlijam, kurš ar Omskas “Avangard” vēl cīnās par Gagarina kausu.

“Lēnām cenšamies gatavoties brīdim, kad Bobs atbrauks. Gaidu, gribas beidzot viņu satikt un iepazīt. Puiši teica, ka Hārtlijs ir stingrs treneris ar savu taktiku, kuras hokejistiem ir jāpilda. Viņam nepatīkot, ja dara kaut ko citu. Jāsāk treniņos pierast un jādara tas, kas Bobam patīk, lai nebūtu pēc tam problēmu,” uzsver Švanenbergs.

Švanenbergs nupat aizvadīja pirmo pilno sezonu Rīgas “Dinamo” sastāvā, 36 spēlēs izceļoties ar astoņiem (4+4) rezultativitātes punktiem. Līguma uz nākamo sezonu gan viņam nav.

“Man primārais šobrīd ir tikt izlasē. Negribu domāt par vairākām lietām vienlaicīgi, jo tad var kaut kas nesanākt izlasē,” apzinīgs ir Švanenbegs, kurš labprāt turpinātu spēlēt Rīgā. Kluba ģenerālmenedžeri Edgaru Bunci, kurš rīko arī pasaules čempionātu, diez ko bieži nesanāk satikt. “Bunča padomdevēju Gundaru Pasti gan var bieži redzēt pie halles. Pagaidām ar viņu neesmu runājis.”

Švanenbergam vēl ir iespēja vienu sezonu spēlēt Kanādas junioros, taču šādu karjeras attīstības scenāriju viņš ir gatavs izvēlēties tikai tad, ja nebūs piedāvājumu spēlēt starp pieaugušajiem.