Facebook
GoogleKo dod drafta pirmais numurs?
Foto: AP/Scanpix
Spēlētāji, kuri Nacionālās hokeja līgas (NHL) draftā ir izvēlēti ar pirmo numuru, parasti tiek uzskatīti par sava gadagājuma labākajiem hokejistiem, tāpēc ja kādam no viņiem spēle nevedas tā kā cerēts, tad uzreiz sākas runas par kārtējo "pārvērtēto" spēlētāju. Tā ir sanācis arī šī gada pirmajam numuram Teiloram Holam, taču vai tiešām ir pamats uztraukumam?
Šī sezona Edmontonas "Oilers" klubam sākās ar lielām cerībām, jo komandā ienāca jauni un perspektīvi spēlētāji, kuri varētu Edmontonā atgriezt aizgājušo gadu hokeja drudzi. Vislielākās cerības tika liktas uz šī gada drafta pirmo numuru Teiloru Holu, taču pašlaik, pēc piecām aizvadītām spēlēm, sajūsma ir noplakusi, vēl vairāk, ir izskanējušas runas par nepieciešamību Holu sūtīt atpakaļ uz junioru līgu, jo šajos piecos mačos viņš atzīmējās vien ar vienu rezultatīvu piespēli.
Ir skaidrs, ka Teiloram šī sezona būs grūta (pirmkārt, psiholoģiski), jo visi no viņa gaidīs līdera cienīgu spēli, taču ir vairāki objektīvi iemesli kāpēc Hols nebūs "avīžu vāku spēlētājs" (par to tika rakstīts iepriekš), taču tā, atklāti sakot, ir visu drafta pirmo numuru problēma.
Iespējams, kādam liksies loģiski, ka NHL drafta visaugstāk izvēlētie spēlētāji ir arī pirmie kandidāti uz Kaldera balvu (t.i., balvu labākajam jaunajam spēlētājam), taču realitāte ir "mazliet" citādāka – no 47 drafta pirmajiem numuriem tikai astoņi hokejisti ir spējuši izcīnīt labākā jaunā spēlētāja titulu. Savukārt, vēl kas interesanti, trīs no NHL drafta pirmajiem numuriem nekad pasaules spēcīgākajā līgā tā arī nav debitējuši.
Lai statistika būtu saprotamāka un salīdzināmāka, apskatīsimies pēdējo 10 draftu pirmos numurus un attiecīgo sezonu Kaldera balvas ieguvējus.
NHL drafta pirmie numuri un attiecīgo sezonu Kaldera balvas ieguvēji
| Drafta 1. numurs | Kaldera balva | |
|---|---|---|
| 2000. | Riks Dipietro | Jevgeņijs Nabokovs |
| 2001. | Iļja Kovaļčuks | Denijs Hītlijs |
| 2002. | Riks Nešs | Barets Džekmens |
| 2003. | Marks-Andrē Flerī | Endrjū Reikrofts |
| 2004. | Aleksandrs Ovečkins | - |
| 2005. | Sidnijs Krosbijs | Aleksandrs Ovečkins |
| 2006. | Eriks Džonsons | Jevgeņijs Malkins |
| 2007. | Patriks Keins | Patriks Keins |
| 2008. | Stīvens Stemkoss | Stīvs Meisons |
| 2009. | Džons Tavaress | Tailers Maiers |
Apskatot tabulu ir redzams, ka vienā gadā tiktai viens hokejists, Patriks Keins, vienas sezonas laikā prata "noorganizēt" dubli, t.i., viņu izvēlējās kā pirmo un tai pat gadā viņš arī kļuva par labāko debitantu. Tiesa, ar vienu piebildi, tā kā 2004./2005. gada sezona tika izlaista lokauta dēļ tad 2004. un 2005. gadā draftētajiem bija dubulta konkurence uz vienu balvu (to izcīnīja Aleksandrs Ovečkins 2004. gada pirmais numurs, aiz sevis atstājot 2005. gada pirmo izvēli Sidniju Krosbiju).
Tāpat ir redzama vēl viena uzskatāma tendence – aizsardzības plāna spēlētājus (aizsargus un vārtsargus) kā pirmos numurus izvēlas retāk (3 pret 7), taču tad kad lieta nonāk līdz spēlēšanai, šo pozīciju pārstāvji parāda savu lietderību (5 pret 4), pie tam visi pieci Kaldera blavas ieguvēji-aizsardzības spēlētāji nebija drafta TOP-10 izvēles.
Secinājums? Uzbrucējiem līgā ienākt ir vieglāk nekā aizsardzības spēlētājiem, taču tiešu uzbrukumā arī ir vislielākā konkurence un, lai izcelties uz šāda fona jau pirmajā gadā, ir jābūt neordināram talantam, līdz ar to ieciklēties uz Teilora Hola neveiksmēm profesionāļa karjeras sākumā nevajadzētu, viss nāks ar laiku (Stīvena Stemkosa piemērs varētu būt ļoti pamācošs šai gadījumā). Galvenais ir tas, kā viņa talants attīstīsies ilgtermiņā un vai tad, kad, pēc sezonas vai divām, Hols būs NHL TOP spēlētājs, ap viņu būs savākta komanda, kas varēs cīnīties par visaugstākajiem mērķiem.
Precīzāk, Edmontonas komandai pašlaik ir jādomā nevis kā no viena spēlētāja "izspiest" neiespējamo, bet gan kā "pārbūvēties", lai pēc pāris sezonām toni komandā (visā līgā?) diktētu Teilors Hols, Džordans Eberle, Sems Gaņjērs, Magnuss Pājarvi-Svensons, Žilbērs Brulē, Endrjū Kogliano.
+4 [+] [-]
Vismaz tā var spriest pēc tabulas. Var teikt visi no 1. drafta izvēlēm ir izauguši par augstākās klases spēlētājiem, pat tad, ja viņi nav ieguvuši Kaldera kausu!
+1 [+] [-]
šis te ir baigi labs!!! čaļiem gan jau vai nu traumas vai attieksme..
+9 [+] [-]
Kas tie bij par spēlētājiem?
+6 [+] [-]
+6 [+] [-]
+3 [+] [-]
1964. - Klods Gotjē
1965. - Andrē Veljo
1967. - Riks Pagnati
-1 [+] [-]
+4 [+] [-]
Manuorāt - 2 kandidāti - 1993.gada 1.drafta numurs Alexandre Daigle, un 1999.gada 1.numurs - Patrik Stefan.
+3 [+] [-]
Par Dipietro rakstīju nesen, Hamrliks, Berārds (viņam gan acs trauma visu noraka), Filipss (kaut gan 96. gada drafts tāds neizteiksmīgs sanāca)... .
+3 [+] [-]
Bet runājot par "veiksmīgām lozēm".
Visveiksmīgākā komanda, viennozīmīgi ir Detroita.
Zetterbergs- 7 .raunds - 210 numurs
Lidstroms - priekš viņa kalibra spēlētāja tikai 3. raunds - 53 numurs
Dacjuks - 6.raunds - 171.numurs
Holmstroms - 10 raunds! - 257 numurs
Franzens -3.raunds - 97 numurs
Tik daudz labu spēlētāju, un izvēlēti tik vēlu draftā.
Manuprāt, viena no sliktākajām komandām, tieši jauno talantu izvēlē ir Dallasa, ja skatamies, pēdējos 15 gadus, izvēles bijušas diezgan greizas.
Protams, ir izvēlēti daži labi spēlētāji.
1995.gadā - Jarome Iginla
1997.gadā - Brendens Morrovs
2003.gadā - Luī Erikssons
Bet paŗējie, aŗi ir palikuši tādi otrā, trešā plāna spēlētāji, vai vispār nav tikuši uzspēlēt lielajā komandā.
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Balsti, jā (par Hamrliku atsevišķs stāsts), taču no pirmā numuru prasītos kkas vairāk.
Par Detroitu jau ne vienu vien reizi rakstīju - visi baigi fano par Zeterbergu, Datsjuku utt., tb, to ka "Red Wings" viņus tā labi atrada, taču jautājums ir - ko viņi pirmajās kārtās draftē?
Dalasai - Erskins, Ots, Eliss, Jokinens, Deilijs, Grosmans, Nīls, Niskanens.
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
NU labi, tas tā, par to varētu diskutēt un diskutēt.
Bet,ja tā padomā, tavuprāt, kurš šogad, vismaz uz doto momentu varētu būt pamatīgi "ieberzies" ar pirmā raunda izvēli?
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Secinājums otrais (pakārtotais) ir tāds, ka jauniem uzbrucējiem vispār ir vieglāk ienākt līgā, bet grūtāk "sataisīt troksni" jau pirmajā sezonā, kamēr aizsardzības spēlētājiem grūtāk ir tikt komandā, taču tie kas tiek tiešām ir labākie savu pozīciju (un sava gadagājuma) spēlētāji, tāpēc viņiem izcelties ir salīdzinoši vieglāk.
Piemērs: Ja ir labs jaunais uzbrucējs, teiksim, 60-70 punktus sezonā guva, un ir vārtsargs, kurš sezonā tiek pie 30 uzvarām (pārējie rādītāji, līdz ar to, arī attiecīgi neslikti). Vai arī aizsargs, kurš pirmajā sezonā tiek pie 40 punktiem un pozitīva lietderības koeficienta.
Kurš tiks izcelts vairāk? Uzbrucējam, lai arī viņš ir debitants, 60-70 punkti nav nekas īpašs (labi, protams, ir, bet ne izcili), kamēr aizsarga 40 punkti vai vārtsarga 30 uzvaras pat veterāniem ir rādītājs, kādu ne kurš katrs var sasniegt.
[+] [-]
[+] [-]
Otra lieta - uz draftu pirmajiem numuriem nevar skatīties tikai caur kāda viena faktora prizmu (spēlētāja pozīciju), jo tas ir pavisam skaidrs, ka to, kāpēc kādu spēlētāju paņem kā pirmo, pavisam noteikti ietekmē daudz vairāk apstākļi - to apskats/analīze tomēr pietrūkst šajā rakstā, kā rezultātā var nonākt pie virspusēji kļūdaina secinājuma (aizsargiem ienākt līgā ir vieglāk). Te man šķiet būtu jāpieskaras tiem faktoriem, kas nosaka komandu izvēli draftā, piemēram, - komandas ņem:vai nu talantīgāko; to kas ir gatavākais spēlēt uzreiz; to pozīcijas spēlētāju, kas ir komandai nepieciešams, u.c. Protams šādās kategorijās neviena komanda nedomā, kad ir jāizvēlas Krosbiji vai kāds cits spēlētājs, kas ir galvas tiesu pārāks par nākamu potenciālo drafta izvēli. Taču gadījumos, kad uz 'galda' ir vairāki vienāda līmeņa spēlētāji, tad bieži vien tie pārējie faktori var nospēlēt arī būtisku lomu tajā, kurš tad beigu beigās ir tas 1. (un jebkurš cits kārtas nr.) numurs.
Līdz ar to, saprotot komandu izvēles, es teiktu, ka līgā ienākt vieglāk ir tam spēlētājam (neatkarīgi no pozīcijas), kas vienkārši ir fiziski gatavāks spēlēt savā pozīcijā augstākā līmenī (NHL) un tas pavisam noteikti ne vienmēr būs tas spēlētājs, kas ir izvēlēts 1. drafta numuru. Ja būtu pieejami kaut kur dati par visādiem fiziskiem rādītājiem rūkijiem un attiecīgi tos salīdzinātu ar līgas vidējiem rādītājiem attiecīgajā pozīcijā, tad varbūt izdotos kko līdzīgu pierādīt. Kgan pat arī tad daudz kas ir atkarīgs no komandas kādā spēlētājs nokļūst, veselības un vēl daudziem citiem faktoriem... Protams eventuāli labākais spēlētājs visticamāk būs tas, kurš ir talantīgākais nevis tas, kurš savā pirmajā gadā līgā vienkārši bijis fiziski gatavākais NHL līmenim...
Tā ka doma Tev protams bija laba, taču nevajag nodarboties ar pseidozinātni apskatot tikai tādus faktorus, kas noved Tevi pie Tevis pirms tam izdomātā secinājuma