Kad mēs sagaidīsim Vegasas "zelta laikus"?

Šogad Nacionālajā hokeja līgā spēlēs 31 komanda, jo šajā vasarā notika tas par ko runāja jau ilgi, proti, NHL ir paplašinājusies. Tiesa, paplašinājās nevis uz Kanādas, bet Nevadas tuksneša virzienā. Lasvegasas "Golden Knights" jau ir tikuši pie saviem spēlētājiem, kuru vidū netrūkst kā NHL, tā KHL un Pasaules čempionu, komandai ir tikko uzbūvēta arēna un jāsaka, ka viss ir sagatavots lielajai debijai.

Kas gan to varētu sabojāt? Sportiskais aspekts. Nav jācer, ka Vegasas hokejisti uzreiz kļūs par nozīmīgu spēku NHL. Ir jācer, ka viņi savā pirmajā sezonā neizgāzīsies un neuzstādīs jaunu līgas debitantu antirekordu. Kā ir klājies citām pēdējos 20 gados NHL pienākušajām komandām?

Par atskaites punktu mūsu apskatam ņemsim 1990. gadu, t.i., laiku, kad NHL sāka ieņemt mums jau znāmas aprises un lielākā daļa mūsu valsts hokeja līdzjutēju jau varēja sākt sekot līdzi spēlei, kas tiek rādīta pāri okeānam. Šajā laikā no 21 NHL vienības līga ir izpletusies līdz 31 komandai.

Pirmie no šī desmitnieka līgā ienāca Sanhosē "Sharks", kas Latvijas līdzjutējiem, protams, ir tuva komanda, jo tās pirmssākumos Kalifornijas vienības krāsas aizstāvēja Artūrs Irbe un Sandis Ozoliņš. Aizvadot 80 mačus, tikai 17 reizes "Sharks" ledu pameta kā uzvarētāji (divreiz ar A.Irbi vārtos). Komandā spēlēja NHL "tūristi" un debitanti, sezonas laikā vismaz reizi vienības kreklu uzģērba 50 spēlētāji. Tiesa, tas vēl nebija sliktākais, kas ar komandu notika, jo otrajā gadā, kad jau vajadzēja būt progresam, "Sharks" uzvarēja tikai 11 no 84 spēlēm.

Gadu vēlāk NHL pievienojās jau divas komandas – Otavas "Senators" un Tampabejas "Lightning". Otavas komanda bija galvenie Sanhosē vienības konkurenti, taču nevis par Stenlija kausu vai citām balvām, bet par nepalikšanu pēdējā vietā un NHL zaudējumu antirekorda uzstādīšanu. Šajā cīņā, par viena zaudējuma tiesu uzvarēja ASV komanda, jo Kanādas galvaspilsētas vienība 1992./1993. gada sezonā tika vien pie 10 panākumiem 84 spēlēs.

Kā gāja turpinājumā? Pretēji "Sharks", "Senators" vēl ilgi mocījās līdz tika uz uzvaru takas, bet viņiem arī panākumi atnāca līdz ar pareizā trenera atrašanu. Tiesa, līdz tam viņi gāja četras sezonas un tikai tad pie vadības grožiem stājās Žaks Martēns. Pa to laiku "Senatori" pārspēja paši sevi – saīsinātajā 1994./1995. gada sezonā, 48 mačos, tika vien pie deviņām uzvarām, labākajā no šīm četrām katastrofiskajām sezonām uzvarot 18 reizes.

Tampabejas komandai gan gāja daudz labāk, jo tā 82 mačos tika pie 23 uzvarām un 53 punktiem, kas ir viens no visu laiku labākajiem komandu-pirmgadnieču rādītājiem. Tiesa, lai arī "Lightning" jau no paša sākuma rādīja konkurētspējīgu hokeju, izslēgšanas mačos viņi tika vien ceturtajā sezonā, kas arī bija viņu vienīgais "komandējums" uz Stenlija kausu pirmo desmit sezonu laikā.

Vēl pēc gada līgu papildināja vēl divas komandas un abas bija no štatiem ar subtropisku klimatu – Kaliforniju pārstāvēja Volta Disneja studijas veidotā Anaheimas "Mighty Ducks", bet Floridā savas "medības" sāka "Panthers" vienība.

Anaheimas komandas ienākšana līgā bija viļņveidīga, jo pirmā sezona, kurā viņi tika pie 71 punkta, bija patiesi laba, bet nākošajā sekoja straujš kritiens un uzvaru skaits samazinājās uz pusi – no 33 uz 16 panākumiem. Tiesa, tā kā komandas īpašniekiem bija lieli finansiālie resursi un mazliet paveicies ar hokejistu izvēli, jo komandā nonāca kā Gajs Heberts, tā Aleksejs Kasatonovs un vēlāk arī Pols Karija ar Tēmu Selanē, tad viņi drīz vien kļuva par stabilu NHL vidusmēra komandu.

Floridas "Panthers" vienībai bija ļoti līdzīgi, jo Skots Melanbijs, Andrejs Lomakins, kā arī Džons Vanbīsbruks un pārējie, jau pirmajā sezonā spēja izveidot kolektīvu, kas var spēlēt. Izslēgšanas mačos, tāpat kā visas pārējās pirmgadnieces, viņi gan netika, tas notika vien trešajā sezonā, taču toreiz – uzreiz finālā.

Melanbijam pievienojās Robs Nīdermaijers, Stū Bārnss, Robers Svela, bet Vanbīsbruks turpinājā demonstrēt sniegumu, par ko viņu izskatīja kā Vezinas balvas kandidātu.

Pēc pamatīgās paplašināšanās deviņdesmito gadu sākumā, NHL mazliet piebremzēja un nākamā jaunā komanda parādījās vien 1998. gadā – Nešvilas "Predators". Arī šīgada Stenlija kausa finālistiem ienākšana līgā nebija viegla un Barija Troca padotie piecas sezonas mīņājās uz vietas, sezonu noslēdzot agrā aprīlī. Lai arī šajā laikā bija viens uzplaiksnījums, 34 uzvaru izskatā, pārsvarā sezonu viņi noslēdza ar 27-28 uzvarām 82 mačos, kas viņiem deva ceturto vietu divīzijā. Lai arī kopumā komanda nebija slikta,

Gadu vēlāk, 1999. gadā, līgai pievienojās Atlantas "Thrashers". Viņi pārrāva sēriju ar puslīdz veiksmīgu jaunpienācēju iesaistīšanos NHL, jo pirmajā sezonā cīnījās ar sevi nevis pretiniekiem un par visu ko, tikai ne uzvarām (pirmajā sezonā tādas bija 14). Atlantas komanda "slimoja" ar visām tradicionālajām kaitēm, kas raksturīgas jaunpienācējiem – vājš spēlētāju sastāvs, liela hokejistu rotācija, nepieredzējusi komandas vadība (Patriks Stefāns sūta sveicienus) un vājš līdzjutēju atbalsts. 11 gadu laikā, ko "Trashers" pavadīja Atlantā viņiem īsti labāk negāja un nu jau sešas sezonas šī komanda ir zināma kā Vinipegas "Jets" (viņiem, ja nu kas, arī spīdoši neiet).

Jauno tūkstošgadi NHL sagaidīja ar vēl divām jaunām komandām – Minesotas "Wild" un Kolumbusas "Blue Jackets". ASV hokeja štata komanda "Wild" bija gaidītākais papildinājums līgā un jāsaka, ka viņi savus līdzjutējus nepievīla un, lai arī sākotnēji nekādu lielo uzvaru viņiem nebja, trešajā gadā tika līdz Stenlija kausa izcīņas pusfinālam. Tad gan atkal minesotieši atgriezās pēdējā vietā divīzijā, kur arī pavadīja pirmos divus gadus, taču tas, kā izrādījās bija mazs solis atpakaļ, lai veiktu lielu lēcienu uz priekšu. Stenlija kauss gan vēl nav nonācis "Wild" rīcībā, bet pēdējās piecās sezonās viņi ir iesaistījušies cīņā par to.

Kolumbusas "Blue Jackets" pie izslēgšanas mačiem tika vien astotajā sezonā, kad pie stūres stājās Kens Hičkoks. Pirmajos gados, kā jau ierasts, viņi spēlēja viduvēji, sezonas laikā tiekot pie 20-30 uzvarām un pēdējo vietu divīzijā nomainot pret pirmspēdējo.

Pēdējos 27 gados NHL pievienoto komandu panākumi

Kādus uz statistiku balstītos secinājumus mēs varam izdarīt? Pirmajā sezonā komandas-jaunpienācējas gūst aptuveni 23-24 uzvaras, tikai 33.34% gadījumu tām izdodas izvairīties no pēdējās vai priekšpēdējās vietas konferencē vai divīzijā (atkarībā no sezonas formāta, pēc kura nosaka izslēgšanas maču dalībniekus) bet līdz iekļūšanai izslēgšanas mačos šīm jaunpienācējām vidēji ir jāgaida teju 5 sezonas. Un, protams, klāt vēl jāpiemin tas, ka, lai arī cik labi šīs komandas ir spēlējušas un aizkļuvušas līdz Stenlija kausa fināliem, tikai divām no tām, Tampabejai un Anaheimai, ir izdevies tikt pie lielā kausa, bet nevienai – pirmajos desmit gados.

Vegasas "Golden Knights" pirmajā sezonā ies ļoti grūti. Ja ņem vērā, ka vienībai būs jāspēlē ne tajā vieglākajā Klusā okeāna divīzijā, kopā ar Edmontonu, Sanhosē, Losandželosu, Anaheimu un Kalgari, tad var prognozēt, ka garie ziemas vakari Vegasā kādam liksies vēl garāki un drūmāki.

No otras puses, tās ir "augšanas sāpes", kas ir jāpārdzīvo ikvienai komandai. Vai Vegasa kādreiz kļūs par NHL hokeja centru? To parādīs tikai laiks, bet pašlaik, no tehniskās un administrācijas puses ir izdarīts viss, lai visaugstākā līmeņa hokejs Nevadas tuksnesī būtu. Hokejistiem atliek strādāt, lai tas tur arī paliktu.