Kokaīns, kautiņi un steroīdi – 25 gadi bez Džona Kordika

Arī savas dzīves pēdējā "izrādē" viņš lomu nospēlēja līdz galam - 185 cm garo un vairāk kā 100 kg smago hokejistu, kurš bija sācis nekārtības, kas traucēja moteļa darbiniekiem un viesiem, aizturēt bija ieradusies viena policijas vienība, taču beigu beigās, pēc papildspēku izsaukšanas, Džons Kordiks ātrās palīdzības mašīnā tika nogādāts deviņu (!!!) kārtības sargu pavadībā, bet uz slimnīcu viņu transportēja saslēgtu divos pāros rokudzelžu un piesietu pie nestuvēm. Neatliekamās palīdzības automašīnā arī pārstāja sisties hokejista sirds.

Kas bija Džons Kordiks un kāpēc NHL viņu atceras vēl aizvien? Patiesībā Kordika dzīvesstāsts ir kā grāmata. Grāmata ar sliktajiem piemēriem un to kā profesionālais sports maina cilvēku. Kādam izdodas apstāties, kādu apstādina pirms laika, cits paiet malā. Džons malā nepagāja, bet uzspieda gāzes pedāli un devās kraujas virzienā.

1965. gada 22. martā dzimušais Džons, kurš auga Kanādas rietumkrasta pilsētā Edmontonā, sākotnēji bija parasts kanādiešu bērns, kurš spēlē hokeju. Jā, viņam tas sanāca, varbūt, labāk nekā citiem, tāpēc viņš nolēma savu karjeru veidot profesionālajā sportā. Nē, tolaik viņš pat nedomāja par kaušļa ampluā, jo viņš bija aizsargs ar pozīcijai atbilstošu miesasbūvi un labu slidojumu, bet pats jaunais censonis cerēja kādreiz vismaz pietuvoties Pola Kofija spēles līmenim.

Viss gan mainījās tajā brīdī, kad Kordiks saprata, ka Monreālas "Canadiens", kas 1983. gadā viņu izvēlējās draftā, ir ar pilnībā nokomplektētu aizsargu sastāvu, tāpēc, lai tiktu lielajā līgā, ir jādara kaut kas cits. Iespējams, ka tas notika agrāk. Iespējams, ka viņš paklausīja kādam no nepareizajiem ieteikumiem, vai jaunības maksimālismā pats izvēlējās šādu ceļu, taču NHL virsotnes tika nolemts sasniegt ar dūrēm.

Džons Kordiks pret Džeju Milleru

Džona karjerā gadījumi, kad sezonā ir aizvadīts vairāk kautiņu nekā gūts punktu bija norma. Jau spēlējot junioros viņš 62 reizes meta nosts cimdus, lai pārmācītu kādu no oponentiem. Savukārt savā pirmajā AHL sezonā, kā to atceras tā laika Šerbrūkas "Canadiens" apskatnieki, viņš "Palais de Sports" arēnas ledu burtiski aizlēja ar pretinieku asinīm un aizbēra izsistajiem zobiem. 20 kautiņi (68 mačos) no kuriem nevienā nebija piedzīvots zaudējums.

Ar ko tas Kordikam beidzās? Ar otro titulu divu gadu laikā. 1985. gada pavasarī viņš ar Šerbrūkas komandu triumfēja AHL čempionātā, bet 1986. gadā jau tika pie Stenlija kausa. Turklāt Monreālas "Canadiens" 31. numurs sita visus un vienmēr no cīņām izgāja kā uzvarētājs.

Visaugstākā līmeņa panākumi kā hokejā, tā dūru cīņās arī pārvilka svītru kādreizējā Edmontonas puikas sapņiem par hokeja spēlēšanu, jo sākās ledus cīņas. Tiesa, kā atceras Kordikam tuvu stāvošie, nebija tā, ka viņš būtu bijis priecīgs par savu darbu. Bieži vien viņš pēc uzvarētiem mačiem ģērbtuvēs esot raudājis, jo saņēmis zvanu no tēva, kurš kārtējo reizi bija veltījis viņam skarbāku vārdu par cimdu nomešanu. Jā, arī viņa vecāki nebija priecīgi par veidu kā dēls guva panākumus.

Tajā pašā laikā, ko atzina visi, Džonam patika būt uzmanības centrā, patika spēlēt uz publiku un no tā viņš "uzlādējās". Savukārt vienīgais veids, kā viņš varēja tikt pie publikas atbalsta visaugstākā līmeņa hokejā bija... pretinieku seju dauzīšana. Tolaik šo spēlētāja iekšējo konfliktu neviens nepamanīja, tagad – sauc par galveno traģēdijas iemeslu.

Kordiks dzīvoja dubultu dzīvi. Vienā viņš, pat spēlējot NHL, bija puika ar domām par skaistu un rezultatīvu spēli, citā – "miesnieks", kurš katru vakaru uzkurina publiku kā ar kautiņiem, tā dažādiem pirmsspēles rituāliem. Piemēram, viņš bija pirmais un vienīgais NHL hokejists, kurš pirms mača nobučoja savu dūri un pacēla to pret skatītājiem, tādējādi liekot viņiem saprast, ka Džons ir gatavs. Džons nevienu nežēlos.

Džons Kordiks pret Vendelu Klarku

Kas ļoti bieži notiek jaunu sportistu prātos, kad viņi agrā jaunībā un īsā laika periodā sasniedz teju visu, ko viņ ir vēlējušies sasniegt karjeras laikā? Viņiem gribas vēl! Viņi vēlas būt labāki. Arī Kordiks nebija izņēmums un pēc divu čempionu gredzenu saņemšanas, 1986. gada rudenī viņš Monreālā ieradās jaunā formātā – 100 kilogrami tīras gaļas. 100 kilogramīga kaujas mašīna. Pāris mēnešu laikā viņš spēja iegūt aptuveni 7 kg tīras muskuļu masas. Komandas biedri un treneri saprata, ka ne jau no baltmaizes ar zemesriekstu sviestu jaunietis ir "uzpampis", taču tajā laikā, tāpat kā arī mūsdienās, nebija pieņemts uztraukties par tādiem "sīkumiem" kā anabolisko steroīdu lietošanu hokejā.

Lai arī tā noteikti nav pati veselīgākā nodarbe, bet anaboliskie steroīdi bija tikai maska. Kordiks centās noslēpt no visiem īstās problēmas. Arī alkohols bija maska. Īstā problēma bija kokaīns, ko viņš, kopā ar citiem hokejistiem, regulāri lietoja, bet komandas vadība, lai arī zināja par notiekošo un nereti bija arī liecinieki, nelikās ne zinis.

Džonam bija pamatīgas psiholoģiska rakstura problēmas – viņš nebija mierā ar ģimenes nosodījumu. Viņš jutās atstumts, jo tēvs asi nosodīja viņa spēles stilu. Arī māte un māsa nebija sajūsmā. Savukārt pats Džons to darīja tikai tāpēc, lai būtu NHL. Lai spēlētu lielajā līgā.

Iespējams, ja Kordiks būtu sev ierastā un nemainīgā vidē, viņa atkarības neattīstītos tik ātri, taču 1988. gadā viņu aizmainīja uz niknāko Monreālas "Canadiens" pretinieču nometni, Toronto "Maple Leafs" un lielpilsētā sākās jauna dzīve. Hokejists kļuva nevaldāms laukumā (par to saņēma arī sodus), bet ārpus tā regulāri tika manīts tiekoties ar narkotiku tirgoņiem un vieglas uzvedības sievietēm. Otrs pagrieziena punkts bija 1989. gads, kad nomira Aivens Kordiks, Džona tēvs. Kā saka hokejista līdzgaitnieki, pēc šī notikuma viņš vairs nekad nebija tāds kā agrāk un visi kaitīgie ieradumi sāka velties kā milzīga sniega bumba, kļūstot lielāka un lielāka.

Džons Kordiks pret Bobu Probertu

Viss nonāca tik tālu, ka Kordiks divreiz nedēļā lūdza kluba vadībai algas izmaksu avansā, bet komandas biedri viņu iesauca par "Sniffy", jeb, "Šņaucēju". Viņš šņauca, dzēra, šņauca un dzēra, neaizmirstot anaboliskos steroīdus.

Viss tālākais jau bija brīvais kritiens – maiņa uz Vašingtonas "Capitals", kam sekoja atlaišana par režīma pārkāpumiem. Otrās iespējas došana Kvebekas "Nordiques" komandā, kas arī beidzās ar aizliegto vielu lietošanu un tai sekojošo atlaišanu, kā arī līguma parakstīšana zemākajās līgās.

Šajā laikā Džons vairs nebija hokejists, viņš bija hokeju spēlējošs narkomāns, kurš vienā brīdī varēja nokļūt kā eiforijā, tā smagā depresijā. Vienā no šādiem depresijas gadījumiem viņš sāka fiziski iespaidot savu draudzeni, striptīzdejotāju Nensiju Masī, kas beidzās ar policijas izsaukumu no kaimiņu puses un uz 1992. gada 11. augustu nozīmētu tiesas sēdi.

Līdz tai gan Džons Kordiks nenodzīvoja, jo 8. augustā viņš tika arestēts kādā motelī, jo pirms tam moteļa darbinieki bija izsaukuši policiju, kurai bija jātiek galā ar nu jau bijušo NHL spēlētāju, kurš regulāri zvanīja uz moteļa uzņemšanas nodaļu un aizskāra tā darbiniekus.

Oficiālajā slēdzienā kā nāves iemesls ir minēta plaušu disfunkcija un sirds nepietiekamība. Bijušā hokejista viesnīcas numuriņā tika atrasti lieli krājumi anabolisko steroīdu un narkotiskās vielas. Savukārt tiesu medicīnas eksperti paziņoja, ka nāves brīdī Džons Kordiks svēra 108 kg un bija lieliskā sportiskajā formā.

Džona Kordika pēdējais kautiņš NHL

Par šo traģēdiju runāja un runā, minot dažādas versijas un slēdzienus par iemesliem. Vieni uzsver, ka tā ir sportistu vēlme pēc ātriem rezultātiem un anabolisko steroīdu lietošanas sekas, citi uzskata, ka visam pie vainas ir nesaprašanās ar ģimeni, jo Džons tā arī nesaņēma tēva atzinību, kā arī nevarēja pieņemt viņa nāvi. Visdrīzāk, ka patiesība ir kaut kur pa vidu.

Savukārt hokeja līdzjutēji bija zaudējuši vienu no visu laiku labākajiem Nacionālās līgas kaušļiem – bezbailīgu un prasmīgu, kurš prata sarīkot šovu. Viņam bija tikai 27 gadi.

Interesanti, ka Džona brālis, Dens Kordiks, arī spēlēja hokeju un spēja nokļūt līdz NHL. Viņš spēlēja tādu hokeju, kādu vēlējās spēlēt Džons – kombinacionālu un ar labu slidojumu, taču arī viņam, nonākot NHL, nācās pielāgoties skarbajām reālijām, kas paredzēja, ka Kordikiem NHL ir atvēlēta kaušļu loma. Lai arī viņš nebija tik pamanāms "tafgajs" kā Džons, Dens sešu sezonu laikā 68 reizes iesaistījās dūru cīņās.

Kādus secinājumus NHL un tās hokejisti izdarīja no šī gadījuma? Godīgi sakot – nekādus, jo kaušļi Nacionālajā hokeja līgā vienmēr ir bijusi "neievērota" spēlētāju grupa, kas var darīt teju visu ko grib, galvenais, lai tikai spēlē un rīko šovu. Savukārt alkohola un narkotisko vielu kokteiļi, kā arī uz to fona saasinājušies psihiskie traucējumi vēl aizvien ir milzīga NHL problēma.