Trīs "Kings" soļi līdz Stenlija kausam

Losandželosas "Kings" vienību noteikti var saukt par "jaunās ēras" komandu, t.i., pēc vairāk vai mazāk veiksmīgās spēles gadsimtu mijā, "Kings" pirms 2004./2005. gada sezonas lokauta nebija "play-off" komanda, tāda tā nebija arī vairākus gadus pēc līgas attīstības lūzuma punkta, taču jau tad tika ielikti pamati komandai, kas, pārciešot ļoti nopietnu un ārkārtīgi sāpīgu pārbūvi, atgriezās tur, kur tā bija 80-to gadu beigās/90-to gadu sākumā.

Ja ir jānosauc konkrēts laika posms, kurā sākās Losandželosas komandas ceļš līdz šīs nakts triumfam, var izcelt vairākus atskaites punktus, kas ir bijuši svarīgi. Pirmais un, ļoti iespējams, ka pats svarīgākais brīdis bija 2012. gada "play-off" turnīra MVP, jeb vērtīgākā spēlētāja Džonatana Kvika ienākšana komandā. Tas notika 2007./2008. gada sezonā, laikā kad "Kings" vārtos bija MILZĪGS caurums, jeb vienkāršiem vārdiem runājot – triju sezonu laikā tika izmēģināti 11 dažāda ranga vārtsargi (sākot no NHL veterāniem Dena Klutjē un Šona Burka līdz japānim Jutakam Fukufudži). Kviks, savās 141 nospēlētajās minūtēs, uzreiz arī nebija nekāds glābējs, taču tas bija tikai sākums, jo jau nākošajā sezonā Džonatans kļuva par komandas pirmo numuru un vienu no līgas labākajiem vārtsargiem, kāds viņš ir arī pašlaik.

Otrs būtiskākais solis ceļā uz čempiona titulu bija Dastina Brauna draftēšana un "izaudzināšana" par komandas līderi. Kādam jau liksies, ka šis ir secinājums no "Kapteiņa acīmredzamā" sērijas, taču viss nav tik vienkārši, jo Brauns, lai arī tika izvēlēts ar visai augstu numuru, ienākot NHL nebija nekāds spīdeklis, vēl vairāk, viņam ar iejušanos "lielajā līgā" bija visai lielas problēmas, kuras vēl pastiprināja gūtais savainojums. Lai vai kā, bet var teikt, ka Dastins Brauns ir tas spēlētājs, kurš arī ļoti labi ilustrē visas komandas veiksmes un neveiksmes pēdējo sezonu laikā.
Savukārt kapteiņa uzšuvi Brauns nopelnīja ar savu darbu uz ledus - iepriekšējās 6 sezonās Dastins ir starp TOP-3 spēka paņēmienu pielietotājiem visā līgā, tajā pašā laikā viņš ir stabils 50+punktu spēlētājs (pēdējo piecu gadu laikā visu laiku ir bijis starp komandas trim rezultatīvākajiem hokejistiem), bet šopavasar parādīja savu labāko spēli tieši tad, kad tas bija nepieciešams – izslēgšanas mačos. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Brauna uzvārds ir vienā rindā ar Veinu Grecki, Lūku Robitailu, Robu Bleiku, Matiasu Norstromu.

Visbeidzot trešais būtiskākais punkts Losandželosas "Kings" panākumā bija kvalitatīvu un produktīvu veterānu nolīgšana un/vai iemainīšana. Iepriekš tieši šīs pilnvērtīgās "otrās līnijas" neesamība liedza visai talantīgajai komandai cerēt uz augstākiem sasniegumiem. Džastins Viljamss, Maiks Ričardss, Džefs Kārters un Dastins Peners bija gana rezultatīvi izslēgšanas spēlēs 20 mačos gūstot 11 līdz 15 punktus, turklāt jāņem vērā, ka šī saraksta pirmie divi hokejisti labi "Kings" rindās spēlēja arī regulārajā sezonā.

Protams, nevar noliegt, ka bija arī citi būtiski aspekti Losandželosas komandas ceļā uz šo uzvaru, piemēram, Anžes Kopitara draftēšana, taču viens spēlētājs, lai cik viņš labs būtu, neuzvar čempionātus. "Kings" to ļoti labi saprata un pamazām būvēja komandu ap viņu.

Tāpat pašlaik derētu pieskarties nākotnes tēmai, proti, svētki svētkiem, bet paģiras var izrādīties ļoti nepatīkamas. Vai Losandželosas komandai tas draud? Noteikti, ka cīņā par veterāniem atdotie perspektīvie jaunie hokejisti (piemēram, Veins Simondss un Braidens Šens) noderētu komandai, taču gan Maiks Ričardss, gan Džefs Kārters, pēc hokeja mērauklas, savus labākos spēles gadus vēl nav sasnieguši, pie tam, viņiem arī ir ilglaicīgi līgumi, arī ar pārējiem līderiem komandai ir nokārtotas darba attiecības vēl vismaz uz sezonu-divām (no nozīmīgajiem spēlētājiem līgumu nav Dastinam Peneram un Džaretam Stolam). Tāpat ir jāņem vērā, ka arī kopumā Losandželosas komanda ir starp līgas jaunākajām vienībām (vidējais vecums sezonas sākumā 27.3 gadi, dalīta 10. vieta NHL), kas ļauj nākotnē skatīties ar optimismu. Tāpēc diezgan droši var teikt, ka vismaz pāris gadus Losandželosa vēl pacīnīsies par NHL "karaļu" godu.

Noslēgumā var piebilst, ka Losandželosas komanda ir parādījusi vēl vienu veidu, kā pēclokauta ērā "atdzimušajām" komandām tikt pie panākumiem izmantojot draftu. Pretēji Pitsburgai un Čikāgai, kurām galveno spēku veidoja pašu audzinātie talanti, Losandželosa izspēlēja "jauno un perspektīvo hokejistu" kārti, aizmainot savus talantīgos hokejistus uz citām sistēmām, pretī saņemot jau sevi pierādījušus hokejistus. Vai kāds šim piemēram sekos? Dažām komandām šāds piegājiens noteikti būtu jāņem vērā.