10 sezonas "jaunā hokeja". Atlikums

2004./2005. gada sezona Nacionālā hokeja līgas (NHL) vēsturē tika ierakstīta kā sezona, kurā netika aizvadīta neviena spēle, jo tajā laikā risinājās lokauts. Lai arī galvenais jautājums, kas nodarbināja NHL vadības un spēlētāju arodbiedrības prātus, bija naudas sadale, "atgriešanās realitātē" tika pavadīta ar virkni dažādu izmaiņu kā kolektīvajā līgumā, tā arī spēles noteikumos.

Kas tolaik tika darīts (un faktiski tiek darīts vēl aizvien)? Tika ierobežotas iespējas turēt, ķeksēt un visādi citādi traucēt pretinieku, tika ierobežota vārtsarga spēle, proti, samazināts viņu ekipējums un ieviesta tā sauktā trapece aiz vārtiem, tāpat tika ierobežota iespēja veikt maiņu pēc tam kā ir fiksēts pārmetiens, kā arī, kas faktiski ir uzskatāms par revolucionāru jaunievedumu, kuram pēc tam sekoja visa hokeja pasaule, tika atcelti neizšķirti rezultāti un uzvarētāju noteikšanai tika izmantoti pēcspēles metieni.
Šīs noteikumu izmaiņas bija tik būtiskas un krasas, ka hokeja vēsturnieki uzreiz sāka iedalīt spēles attīstību pirms-lokauta un pēc-lokauta periodos. Arī daudziem NHL veterāniem šīs izmaiņas lika daudz ātrāk pieņemt lēmumu beigt savu profesionālo karjeru.

Hokejs kļuva daudz ātrāks, rezultatīvāks un skatāmāks, kas bija tieši tas kas nepieciešams pēc izlaistās sezonas, jo tā kā NHL nebūt neieņem vadošās pozīcijas Ziemeļamerikas sporta līdzjutēju rangos, viņiem bija jāpiedāvā kas jauns un interesants.

Vērtējot no mūsu laika perspektīvas, daži no šiem jaunajiem lēmumiem un noteikumiem bija ļoti pareizi, citi – ne tik ļoti (pēcspēles metieni, piemēram), taču šoreiz ne par to. Laiki mainās, komandas un spēlētāji nu ir jau sen kā pieraduši pie jaunās realitātes, tāpēc pat tās izmaiņas, ko gadu no gada NHL vadība ievieš, nespēj pašu sporta veidu padarīt vēl skatāmāku vai skatītājiem pievilcīgāku.

2014./2015. gada sezona bija pilnīgs pretstats tam, ko NHL, ar savām 2005. gadā ieviestajām izmaiņām, vēlējās panākt. Primārais uzdevums šīm izmaiņām bija palielināt mača laikā gūto vārtu skaitu. 2005./2006. gada sezonā tas arī tika izdarīts, jo vidēji katra komanda guva 3.08 vārtus ik maču (pret 2.57 vārtiem 2004./2005. sezonā). Tomēr, pašlaik rezultativitāte faktiski atkal ir kritusies un vidēji spēlē komandas gūst 2.73 vārtus. Salīdzinājumā – "tumšajos laikos" (tā, pēc jauno noteikumu ieviešanas dēvēja deviņdesmito gadu hokeju) bija aptuveni tāda pati rezultativitāte (2.57-2.75 vārti).

Otra lieta bija spēle nevienādos sastāvos. Tieši vairākumi un mazākumi bijā tās lietas kam pēc jauno noteikumu izstrādātāju idejas bija jāveicina rezultativitāte. Pirmajā gadā tas patiešām bija "vau!", jo no 0.70 vairākuma vārtiem vidēji mačā šis rādītājs pieauga līdz 1.03 vārtiem, taču pa šīm desmit sezonām, kā jau var noprast, vidēji spēlē gūto vairākuma vārtu rādītājs ir nokritis līdz rekordzemai atzīmei – 0.57. Tas ir ne tikai mazāk nekā bija pirms lokauta, tas vispār ir visu laiku zemākais rādītājs.
Turklāt, kas interesanti, vairākumu realizācijas procents šajā laikā nav krities, gluži pretēji, tas ir lēnām, bet pārliecinoši audzis un sasniedz 18.66% (2003./2004. gada sezonā bija 16.46%). No tā var arī izdarīt loģisku secinājumu – spēlētāji noraidās daudz retāk, kas arī atbilst patiesībai un pagājušā gada 3.06 noraidījumi vidēji mačā (uz komandu) ir visu laiku zemākais rādītājs, kopš šāda statistika tiek ievākta.

Iespējams, ka kādam var likties, ka "jaunais hokejs" ir devis vairāk metienu pa vārtiem, taču arī tā ir ilūzija, jo šajās desmit sezonās vidējais metienu skaits spēlē vienai komandai svārstījās no 29.0 metieniem līdz 30.2 raidījumiem pa pretinieku vārtiem, kas absolūtos skaitļos, salīdzinot ar pēdējo "vecā hokeja" sezonu dod precīzi viena metiena ieguvumu.

Vārtsargi. Par viņiem gan tolaik, izstrādājot jaunos noteikumus, gan visu šo laiku tiek runāt jo īpaši daudz, jo, kā uzskata līgas varenie, tieši vārtsargu ekipējuma samazināšana un darbības zonas samazinājums ir ceļš uz rezultatīvāku spēli. Taču realitāte ir tāda, ka vēl nekad NHL vēsturē, pat pie visstingrākajiem savas darbības ierobežojumiem, vārtsargi nav spēlējuši tik labi. 2015. gada pavasarī varēja secināt, ka viņi atvaira 91.5% (visu laiku labākais rādītājs) no visiem metieniem, vidēji ielaižot 2.52 vārtus (trešais labākais rādītājs "mūsdienu NHL", t.i., kopš NHL paplašināšanas 1967. gadā). Rādītāji, kas vēl pirms desmit gadiem bija uzskatāmi kā ļoti laba vārtsarga statistika, pašlaik ir kļuvusi par absolūti viduvēju vienību.

Ja mēs runājam par pašu līgas tēlu, tad NHL tā arī nav spējusi kļūt par nopietnu konkurentu saviem "Lielā četrinieka" kolēģiem. Jā, hokejisti nav arī zaudējuši savas pozīcijas, taču apmeklētības rādītāji ir ne tikai apstājušies savā izaugsmē, bet arī piedzīvo lēnu lejupslīdi, bet aptuveni 20% no visām līgas komandām neizdodas aizpildīt pat 90% no arēnas sēdvietām (dažām neizdodas aizpildīt pat 70%).

Uz līgas finanšu lietām arī var skatīties no dažādiem punktiem. No vienas puses – algu griesti pa šo laiku ir pamatīgi auguši, daudzām komandām ir palielinājusies to vērtība utt., taču, no otras puses, šo 10 gadu laikā ir bijuši bankrota gadījumi, puse no komandām nomainīja savus īpašniekus utt. Vai tā ir bijusi "attīrīšanās" un "restartēšana", to mēs, gan jau, redzēsim vēl pēc 10 gadiem, taču teikt, ka NHL ir iestājusies absolūta Leiputrija, kādu solīja algu griestu idejas aizstāvji, nozīmē samelot.

Un nobeigumā par pašiem hokejistiem. Pēclokauta ēra sākās ar tādu simbolisku "lietu nodošanu" no vecās paaudzes jaunajai, kad deviņdesmito gadu līderi nu jau spēlēja otrā plāna lomas komandās, kur toni noteica jaunie hokejisti. Pitsburgas "Penguins" šajā gadījumā ir kā pats spilgtākais piemērs, kad viņi, pirmajā pēclokauta sezonā, sastāvā bija paņēmuši ne tikai Mario Lemjē, bet arī Džonu Leklēru, Maiku Riči, Zimgundu Palfiju utt., kuriem bija jādod "ceļamaize" Sidnijam Krosbijam un pārējiem. Tad, protams, visi ar aizrautību sekoja līdzi Krosbija-Ovečkina duelim, kurā pārmaiņus vadībā izvirzījās te viens, te otrs.
Komandu kontekstā pirmā sezona arī bija medusmaize jaunajam NHL, jo finālā spēlēja Karolīnas "Hurricanes" un Edmontonas "Oilers", parādot ar to, ka, redz, jaunajā NHL visi var spēlēt un cīnīties par titulu.

Kā ir pašlaik? Vai mēs varam tagad nosaukt kādu spožu spēlētāju individuālu dueli? Krosbijs un Ovečkins jau sen kā vairs nav aktuāli. Kas nācis vietā? Vai ir nācis? Jā, pašlaik visas cerības ir uz Konoru Makdeividu un Džeku Eihelu, taču tās ir tikai cerības.
Savukārt čempionu titulu ziņā, pēc pirmajām divām sezonām, kur patiesi radās iespaids, ka nu tik tūlīt būs un katra komanda varēs vismaz cīnīties par kausu, sekoja divi "Red Wings" – "Penguins" fināli, bet pēdējo sešu gadu laikā pie titula dalīšanas ir tikušas astoņas komandas, bet piecos gadījumos no šiem sešiem, Stenlija kauss ir nonācis vai nu Čikāgas vai Losandželosas rokās. Iespējams, ka tā ir tikai tāda nejauša sakritība, bet tieši pret Kolorado un Detroitas dominanci savulaik arī cīnījās visi algu griestu atbalstītāji, kas uzskatīja, ka šādā veidā komandas titulus vienkārši "nopērk".

Ko no šī visa var secināt? Īsumā – NHL, lai arī pēdējos 10 gadus mēģina pasludināt par Ziemeļamerikas hokeja atdzimšanas laiku, faktiski nekur tālu nav tikusi un 2005. gada izmaiņas drīzāk bija tāds vidējas kvalitātes kosmētiskais remonts. Turklāt, ir arī pamatīgas aizdomas vai šādu šovbiznesa mašīnu ar vairāk kā 100 gadus ilgu vēsturi vispār var "restartēt".
Ja gaidāmajā sezonā Makdeivids un Eihels sarīkos patiešām spožu individuālo dueli, tad kaut kāds uzplaukums līgā ir gaidāms, tāpat to var gaidīt no iespējamās līgas paplašināšanas par ko pašlaik tiek runāts, taču šis uzlabojums drīzāk būs kvantitatīvs, nevis kvalitatīvs. Lai NHL pārietu jaunā kvalitātē, viņiem ir jāizdomā kaut kas cits.