Artis Ābols: skaļās prasības, ar mietu uz augstskolu, hipersarežģītā grupa

Pienācis decembra vidus, un atkal sākusies gatavošanās U20 pasaules čempionātam. Spēlētājiem tā sākās pirmdien. Kad gatavoties sāka Artis Ābols? Varbūt jau 4. janvārī, kad beidzās iepriekšējais turnīrs?
Man pēc pasaules čempionāta beidzās līgums, tāpēc tik laicīgi plānu nesāku rakstīt. (Smejas.) Tu jau apzinies mūsu realitāti – mums jau nav simts spēlētāju. Tie 2004. gadā dzimušie, kuri bija iepriekšējā modelī, arī tagad ir šeit, un viņiem jābūt līderiem. Fiziski sāc gatavoties, kad tuvojas pati nometne. Saplāno, kad un ko darīsi. Treneris esmu ne pirmo dienu, bet šāda prakse, kad tev nesanāk pat divas nedēļas, lai sagatavotu komandu – tas ir stipri izaicinošs pasākums.

Es netaisu copy un paste tam, ko darīju pirms gada. Datumi sakrīt, termiņi sakrīt, ir pieraksti. Paskaties, ko esi darījis iepriekš, bet netaisi copy un paste.

Novembrī bijām turnīrā Polijā. Uzvārdus nesaukšu, bet – sastāvā bija spēlētāji, par kuriem nedomāju, ka viņi reāli kandidēs uz U20 izlasi. Taču turnīrā viņi kā minimums nebija sliktāki par tiem, kurus jau galvā biju atzīmējis kā braucējus. Tagad vēl klāt nāk trešie – Ziemeļamerikā spēlējošie. Hokejisti, kurus esmu redzējis tikai hailaitos Sportacentrā, ar kuriem dzīvē neesmu bijis kopā uz ledus.

Viņš nezina manu balss tembru, es nezinu viņa. Es nezinu, kā viņš uztvers manas prasības. Es esmu skaļš, bet saku: es jūs nelamāju, tikai ceļu treniņa līmeni, lai pietuvinātu spēlei, lai būtu tā, kā ir jābūt. Tāpēc pa laukumu bļauju: atdod, slido, tuvāk, tālāk. Lai celtu treniņa līmeni.

Un no tiem trešajiem – ņemt tikai tāpēc, ka viņš ir Ziemeļamerikā? Tikai nesen pieķēru sevi pie domas, ka nedaudz norakstu tos, kuri spēlē Latvijā. Bet tad sapratu, ka viņus vērtēju pēc pieaugušo mērauklas. No Latvijas čempionāta Latvijas izlases pamatsastāvā pasaules čempionātā – tas ir nereāli. Tādā šķērsgriezumā skatījos arī uz U20. Bet, kad nonāc junioru līmenī, tad paveras cits skats.

Ejam uz ledus divreiz dienā – pa trim maiņām. Lai pats varētu paskatīties, ko viņš saprot no manām prasībām. Būsim reāli – mēs spēlējam pret zviedriem un kanādiešiem, visdrīzāk, ka ripa vairāk būs viņiem. Mums jābūt labi organizētiem, labi jāspēlē bez ripas. Tas nenozīmē, ka mums nav variantu. Absolūti nē! Bet viņiem ripa būs vairāk nekā mums. Mums jābūt organizētiem.

Baigi gribētu, lai būtu tā, kā bija 2022. gada vasarā – jūlijā strādā, trenējies kā komanda, un tikai tad brauc. Esam iepazinuši, ko kurš var, sapratuši cits citu. Es jau arī nepazīstu cilvēku. Varbūt viņš ir tāds, uz kuru jābļauj. Varbūt tas viņu mobilizē, nevis pazemina sniegumu. Bet ir tādi, uz kuriem nevari pacelt balsi – jo viņš paliek mazāks un mazāks.

Pirmās trīs dienas ir divās grupās, tad uzspēlēsim, un piektdien paliks piecas maiņas. Pieteikt var 23, brauksim ar 25. Pieteikumā būs trīs vārtsargi, septiņi aizsargi un 13 uzbrucēji. Bet viens aizsargs un viens uzbrucējs brauc līdzi - rezervē. Ja kāds turnīra laikā dabū traumu un IIHF akceptē, tad varam uztaisīt maiņu. Piektdien un sestdien būsim piecos pieciniekos.

Cik viegli ir treniņa apstākļos saprast, cik hokejists ir organizēts, cik labi spēlē bez ripas? Viena lieta ir atrādīt savu metienu vai slidojumu, bet – spēli bez ripas?
Mums pirmajos treniņos nebija divcīņas. Dodu koordinātas, kā gribu, lai spēlējam. Divi pamata vingrinājumi. Bija cilvēki, ar kuriem saskāros pirmo reizi, un viņi taisīja nopietnus viļņus. Un man divu trīs dienu laikā jāizlemj – jā vai nē.

Starp viļņotājiem ir arī kāds, par kuru pirms nedēļas biji drošs, ka viņš būs sastāvā?
Jā.

Daudz tādu?
Ir vairāki spēlētāji, kuri bijuši kopā ar mani iepriekšējā čempionātā, daļa bija novembra turnīrā. Centies būt perfekts, bet nemēdz būt perfektu spēļu. Kļūdas ir, bija un būs. Loģiski, ka jābūt pacietīgam, bet krasi ierobežotajos apstākļos… Tas ir izaicinoši.

Viņiem saku: jūs man dodat informāciju, bet jūs nedrīkstat baidīties! Baidies, ka te kļūdīsies un tāpēc nepaņems sastāvā, bet – kā tad jūs taisāties pret zviedriem pie pilnām tribīnēm spēlēt? Mēs ģērbtuvē zaudēsim? Tas nav variants. Šis nav profesionālais sports, bet viņi uz to tiecas. Ja nevari izturēt spiedienu, nekad nespēlēsi. Zinu, par ko runāju, jo man bija tāda problēma. Treneris uzbrauc, tev bail kļūdīties, un tu esi nulle.

Pirms U20 izlases tomēr nebiji pieradis strādāt ar šāda vecuma un līmeņa hokejistiem. Pacietība trenējas vai tomēr – cik ir, tik ir?
Diez vai viņa trenējas. Kad ar viņu dalies… Mājās arī tā nav mana stiprākā īpašība. (Smejas.) Bet ar to darbs ir interesants. Kā Jūliuss Šuplers teica: "Arča, ja viss būtu tik vienkārši, arī mana sievasmāte varētu strādāt par treneri!"

Subjektīvi objektīvu apstākļu dēļ – ir vajadzīgs kas vairāk. Kāds turnīrs. Cik zinu, federācija pie tā strādā. Atbrauc spēlētājs, man ir ļoti grūti viņu novērtēt. Piemēram, Ēriks Mateiko – esmu redzējis hailaitus un izlasījis statistiku, ka viņš atkal iemetis, viņš atkal labs. Kāds viņš ir, ko viņš spēj? Vai viņam ir līdera dotības, vai varbūt viņš ir klusais? Kā man ar viņu runāt? Vakar viņu pirmo reizi dzīvē iepazinu. Tev nav informācijas, kā ar viņu apieties. Viņš tāpat nezina, ko no manis gaidīt. Viņš atbrauc, un man liekas, ka viņš ir robusts, nav atbrīvots. Es nezinu, ko viņš par mani domā, sazin ko viņš ir dzirdējis. Varbūt – ka esmu dulls. Lielajā izlasē ir citādi.

Diezgan bieži ieskatos zviedru presē. Jūlija beigās viņu U20 izlase aizbrauca uz Ziemeļameriku – pārbaudes turnīrs, kurā piedalījās Amerika, Kanāda, Somija Zviedrija. Augusta beigās Zviedrijā – zviedri, somi, čehi, slovāki, šveicieši. Viņi jau nospēlējuši divus turnīrus. Loģiski, ka viņiem informācijas ir vairāk nekā mums.

Pirmās dienas trenerim… Pieaugušo izlasē zini, ko var Ābols, ko var Balcers, ko var Daugaviņš. Šodien treniņā viņš varbūt pa ripu var trāpīt sliktāk kā parasti, bet viņa līmeni zini. Te ir citādi. Tīri cilvēcīgi mēs nepazīstam cits citu. Tāda ir situācija, un mēs būsim gatavi, mēs cīnīsimies. Sākumā gribēju tikai piecas maiņas. Sākam ar 25 cilvēkiem un gatavojamies. Bet tad bija turnīrs Polijā, kurā aizdomājos – pag, jāpamaina plāns.

Ēriks Mateiko iemet no gaisa. 17 gadus vecajam uzbrucējam 16 spēlēs 16 punkti. Turpinot tempā, ar cerībām var skatīties NHL drafta virzienā 🇨🇦 pic.twitter.com/BTrz0Hnr54

— Ulvis Brože (@UlvisBrozhe) November 6, 2023

Šuplera pieeja, Hārtlija pieeja. Kā tu iepazīsti sev nezināmos spēlētājus?
Arī šogad uztaisīju, ka pirms nometnes viņiem jāatbild uz trīs jautājumiem.

Kādiem?
Tavas spēcīgākās īpašības, kā tu vislabāk vari palīdzēt komandai, un kādēļ mēs braucam uz Zviedriju? Gribētos cerēt, ka viņi raksta patiesas atbildes, nevis to, ko es gribu dzirdēt.

Es meklētu zelta vidusceļu.
Puikas jauni. Tev jau ir zināma dzīves pieredze, te puikām ir 18 un 19. Ja viņš vecākiem nepasaka, ja viņu nepabrīdina, lai padomā, ko tajā brīdī varētu domāt treneris…

Visvairāk dod laiks – saproti, kā viņš reaģē tajā situācijā, kā viņš jūtas tādā spēlē. Bet mums ir tikai divas pārbaudes spēles, un tad jau aiziet cīņa par punktiem. Tāda ir U20 specifika. Citām mazajām valstīm ir līdzīgi, tās arī nevar spēlēt pārbaudes turnīrus. 2022. gada augusts bija force majeure, sagatavošanās ziņā super, bet tagad ir otrais piegājiens ar septiņiem treniņiem un divām pārbaudes spēlēm. Man nav copy un paste, bet spēles filozofija paliks tāda pati.

Kā tev šķiet, ar ko šī izlase atšķirsies no iepriekšējās? Uzreiz jau pamani iezīmes, ar ko tā ir labāka, sliktāka, citāda?
Vēl neesam slidojuši vienā grupā. Visu beigās parādīs rezultāts. Tā ir pilnīgi cita komanda, citi cilvēki. Junioru vecuma specifika – vieni izaug, nāk jauni. No rīta ar 2004. gada čaļiem runāju. Viņiem šis ir pēdējais čempionāts. Saku: skatāmies, mums kopā ir trešais čempionāts. Augustā mums bija Ralfs Bergmanis. Harizmātisks, visi respektēja, kapteinis, un vēl superīgi nospēlēja. Ziemā bija Martins Laviņš. Enerģijas pārpilns dinamīts. Brīžiem tās enerģijas ir par daudz, viņš ir jāpiebremzē, bet – nemiera gars, kurš iet, kurš neļauj citiem aizmigt, uztur dzīvību ģērbtuvēs. Kurš tagad būs? Man divi ir padomā.

Ne jau treneris ies ģērbtuvē un uzturēs dzīvību. Tā ir jūsu pasaule. Es tur ieeju un pasaku, ko gribu redzēt. Protams, daudz atkarīgs, kā ar jums komunicēju, kā savu ideju protu pārdot katram no jums, lai jūs pieņemtu lomu un atdotu atpakaļ laukumā. Kas notiek ģērbtuvēs un kā notiek – to vadāt jūs.

Pērn sastāvā bija deviņi 2004. gadā dzimušie hokejisti, kuri drīkst spēlēt arī tagad. Kandidātu sarakstā ir astoņi no viņiem. Kur palicis Dario Mackevics?
Viņš beidza karjeru. Viņš vienā brīdī pazuda no "Mogo". Teicu, lai nāk pie mums uz "Zemgali" – mums ar aizsargiem ir problēmas, pavisam šķidri. Tā ir mūsu realitāte. Kanādiešiem pāri būs viens aizsargs ar kreiso, viens – ar labo satvērienu. Mums visā kandidātu sarakstā nav neviena ar labo.

Dario beidza spēlēt. Teica, ka viss, pietiek, viņš vairs negrib un viņš iet mācīties kaut ko saistībā ar jūrniecību, ja nemaldos. Tā nav viņa problēma, ka mums nav, ko ielikt vietā. Viņš izdarīja savu izvēli. Varbūt varēja šogad U20 nospēlēt un tad iet mācīties. Bet varu tikai priecāties, ka cilvēks aizgājis mācīties. Viņš dzīvē nepazudīs – kaut vai tikai tāpēc, ka pats izlēma par šādu soli.

Cik daudz tu vispār zini par spēlētāju plāniem ārpus hokeja? Galvenajam trenerim tas ir svarīgi?
To visiem uzsveru – nedrīkst visu likt uz vienas kārts. Obligāti jāmācās. Hokejs var beigties vienā dienā. Pats to zinu. Man paveicās – man padeva roku. Laikam nebiju galīgais sūdabrālis. Viesturs Koziols, Šuplers, Normunds Sējējs mani paaicināja. Labākais, kas var būt – augstskola un spēlēt hokeju. Mums šogad ir 14 latvieši NCAA, kas vispār ir super.

Uz Zviedriju un pēdējām divām pārbaudes spēlēm brauksiet ar visām piecām maiņām?
Uz turieni brauks 25 spēlētāji. Divi rezervisti.

Par līderiem laikam jautāt būtu lieki, ja komandā ir pasaules čempionāta bronzas medaļnieks.
Mēs gribam, lai mūsu līderis ir vienota komanda. Modulim jābūt līdzīgam kā pavasarī. Tur nebija tikai viens cilvēks, kurš visu izvilka. Stafetes kociņš tika nodots nākamajiem. Nerunājot par to, ka Artūrs Šilovs aizvadīja stabilu turnīru vārtos. Visu grupu turnīru rezultatīva bija Rodrigo maiņa, tad viņi pagura. Iespējams, jo ar Daugaviņu daudz spēlēja mazākumā. Playoff Džeriņš pazuda no sastāva, parādījās Dans Ločmelis kopā ar Rihardu [Bukartu] un [Miku] Indraši, un viņi pārņēma stafetes kociņu no Rodrigo trijnieka. Mums tas ir vajadzīgs šeit. Tagad uzlikt spiedienu un pateikt: "Dan, tu spēlēji lielajā izlasē, tev ir bronzas medaļa kaklā, tev katrā spēlē jāmet pa divām ripām…" Gribētu, lai viņš katrā spēlē met pa trīs, bet tomēr gribētu likt uzsvaru uz komandu.

Latvian forward and @NHLBruins Prospect Dans Locmelis with a pair of goals for UMass this weekend. He will again be a key cog in the Latvian offense at the World Juniors after leading the team in goals at last year's tournament. pic.twitter.com/6V7INic7zi

— jamisonderksen (@jamisonderksen) December 11, 2023

Skaidrs, 2004. gadiem jābūt tiem, kuri rāda ceļu, un vārtsargam jāķer. Viņiem jāpalīdz man iedot pārliecību, ka mēs ejam cīnīties. Nebraucam tikai uz vienu grupas spēli. Mums ir četras spēles, lai tiktu ceturtdaļfinālā. Un tālāk – tā ir viena spēle. Viena uzvara, un esi medaļu raundā.

Hipersarežģīta grupa, bet uz rangu neskatāmies. Par sastāviem - zinu tikai zviedrus. Viņiem visi laukuma spēlētāji ir no Zviedrijas augstākās līgas, vārtsargi spēlē otrajā līgā. Aksels Sandīns-Pelika, labrocis. Rodrigo Zviedrijā ir 12 vārti, viņš ir ceturtais. Tam puišelim ir deviņi, un viņš ir aizsargs. Un nevis 2004., bet 2005. gads.

Latvijas U20 izlases kalendārs

Kanādiešu eksperti, zīmējot un liekot kopā sastāvu, tikai ceturtajā maiņā atrada vietu uzbrucējam, kurš šosezon aizvadījis četras spēles NHL.
Apmēram tā sajutos pagājušā gada augustā, kad aizbraucām uz pasaules čempionātu Edmontonā. Pirms turnīra pārbaudes spēle – Kanāda pret Zviedriju. Tāds līmenis! Nepateiksi, ka tas ir U20 hokejs. Tas ir profesionālais hokejs! Nemaz nerunājot par tehnisko izpildījumu – visi laukumā savā starpā runā. Sēdi tukšā hallē un dzirdi, ko viņi saka: vidū, atstāj, laiks, viens. Līmenis laukumā – sēdi, skaties un domā: ej tu nost, ko ar viņiem darīt?! Bet – izej laukumā, un paveras cits skats.

Pirmkārt, tici sev. Otrkārt, ej un kapājies. Cīnījāmies. Nav, ar ko lepoties, jo spēlējām, lai uzvarētu, bet – Kanādai zaudējām ar 2:5, pret zviedriem līdz trešā perioda vidum bija 1:1. Puišiem pēc spēles teicu: mums nav, par ko kautrēties, bet neklausieties, kad jums stāsta, ka esat malači, zaudējāt tikai ar 1:2. Kāda gan starpība – mēs zaudējām… Protams, cepuri nost, bet mēs spēlējām, lai uzvarētu.

Ja reiz stāsts par nekautrēšanos un tēmēšanu augstāk – ar kādu rezultātu būsi apmierināts tagad?
Gribu tikt ceturtdaļfinālā. Sāksim ar to. Tālāk ir viena spēle. Augustā mēs ceturtdaļfinālā spēlējām pret to pašu Zviedriju, ko redzēju pirms turnīra. Viņiem bija aizsargs Simons Edvinsons. Vienkārši kosmoss. Skatos un domāju: atvainojos, bet mums Latvijas izlasē nav neviena tāda aizsarga. Tas, ko viņš tolaik rādīja, bija fantastika.

Joprojām piekrīti apgalvojumam, ka latvieši nobriest vēlāk?
To rāda mūsu prakse. Bobs jau sāka zvanīt to zvanu. Paņemsim to pašu Rodrigo – 27 gadi, tūlīt būs 28. Vecis, apaudzis ar gaļu. 19 gados viņš bija pīpkātiņš. Kā Rainers Rullers tagad – kauli un āda. Rodrigo aizbrauc uz Vankūveru, un viņam saka: tev ir rokas, tev galva strādā, bet tev nav spēka.

Rodrigo Ābols pirmos vārtus Rogle rindās gūst, mazākumā aizskrienot pret bijušo komandu Orebro, kur turklāt bija kapteinis pic.twitter.com/CHugQrrBEB

— Ulvis Brože (@UlvisBrozhe) September 16, 2023

Kā labot situāciju? Ikdienā strādā Latvijas klubā un redzi situāciju savām acīm.
Katrā sporta skolā vajadzētu fiziskās sagatavotības treneri. Ne katrā komandā, bet katrā sporta skolā. Mums Jelgavā ir viens – pirmajai komandai. Teicu sporta skolas treneriem: nejaucos jūsu kompetencē, bet – izrunājiet savus plānus ar viņu.

Kāpēc viņi skrien? Nu, mēs skrējām, lai skrien arī viņi. Kāpēc? Nu, mēs taču skrējām. Protams, jābūt arī infrastruktūrai. Bijām Grenoblē uz Kontinentālo kausu. Nofilmēju, ko mums vajag, ja gribam runāt par izaugsmi.

Jelgavā katastrofāli trūkst arī ledus. Vienā hallē ir daiļslidošana, šorttreks un hokejs. 50 minūtes treniņam – tas arī nav nopietni. Un jābūt sporta zālei. Vilkme, spiešana no krūtīm, pietupieni. Pārējais ir brīvie svari un lai būtu, kur izskriet.

Bet – katrā sporta skolā vajag fiziskās sagatavotības treneri. Kurš zina, kas jādara, nevis – darīt darīšanas pēc. Lec trepītes. Kāpēc? Nu, mēs lecām... Tā tomēr ir dziļa zinātne. Dabūjot trenera licenci, esmu tikai pa durvju šķirbu esmu redzējis, kas tas ir.

Komandā redzu – ir galva, ir rokas, bet… Kad pagājušajā gadā braukājām pa Somiju. Labi, tur pretī nāca spēlētāji mazliet virs 20 gadiem, bet – trenējušies, svarus redzējuši, trenēti.

Rakstot par Ērika Mateiko sezonu Kvebekā un viņa gaitām, ieskatījos komandas personāla sadaļā. Fiziskās sagatavotības treneris, divi fizioterapeiti, iemetienu treneris, divi sporta psihologi, uztura speciāliste. Un tā ir junioru komanda.
Mums uz visu skolu vajadzētu vismaz vienu fiziskās sagatavotības treneri. Ar kuru saskaņot, kad un ko. Un otrs – lai būtu infrastruktūra, kur to darīt. Skraidīt pa tribīnēm vai apkārt hallei…

Domāju, te vietā arī jautājums par Latvijas čempionātu un tā soļiem, parunājot par mērķiem un plāniem paplašināties. Pasaukšu rezultātus, un noteikti, ka uzreiz sapratīsi, par ko ir runa – 5:1, 8:4, 8:3, 9:0, 9:4, 2:1, 9:1, 8:0, 5:1.
Jā, lietuvieši… Kad ar igauņiem izbraukumā spēlējām – viņi reāli solīdi spēlē. Organizēts somu hokejs, aktīvs. Mājās viņus ar 8:0 kaut kā baigi vienkārši uzvarējām. Paplašināties… Jā, bet kur paliek kvalitāte? Kurš no tā iegūst? HS "Rīga" noteikti ir ieguvēja – visu laiku zaudējot, nevari iemācīt uzvarētāja psiholoģiju. U18 bāzes komandai šādas Lietuvas un Igaunijas komandas ir labs sparinga partneris.

Man vajag "Mestis" līmeni. Pirms gada mēs bijām pārāk jauna komanda. Tur nevar spēlēt ar U20 komandu. Tāda var būt pusotra maiņa. Divām maiņām jābūt tādām, kas taisa rezultātu, citādi – kāda somiem interese pret mums spēlēt. Tāds līmenis mums ir vitāli nepieciešams. Ne jau tāpēc, ka es tur biju.

To vajag džekiem, kuri nevar to soli izdarīt, lai spēlētu profesionālajā hokejā, pārejot no junioriem. Kevins Strādnieks – kaut kas viņā ir. Jā, kustība ir tāda, kāda viņa ir. Gribētos labāku, gribētos, lai viņš ir ātrāks. Bet – rokas ir, galva ir, vārtus prot iemest. Tagad viņam beigsies U20 vecums. Kur tālāk? Spēlē tālāk "Zemgalē"? Tad ar mietu uz augstskolu. Pamēģini tikai nemācīties! Mēs tirdām viņus, lai mācās. Tie, kuri ir pie mums – viņiem nav jāmaksā par skolu. Kam tev spēlēt Latvijas čempionātā, ja neizmanto tādu iespēju?

Pieskaroties nākamajiem soļiem – šosezon milzīgu soli spēris arī Uvis Balinskis. Pirmo reizi dzīvē aizbraukt uz Ameriku un pa taisno iekāpt NHL sastāvā.
Cepuri nost. Baigais prieks. Viņu labi pazīstu, galu galā – Rodrigo labs draugs. Šad tad sarakstos, Rodrigo teica, ka viņam tur jāpaliek. Kā teica Sandis [Ozoliņš] – ar aizbraukšanu uz Ameriku vēl nepietiek, tur vēl jāsakrīt apstākļiem. Pieļauju, ka Florida parakstot jau zināja, ka divi aizsargi izkritīs un ka vajag džeku, kurš nav jaunais. Viņam parādījās iespēja, un viņš to izmantoja. Reāls prieks par viņu. Kādu ceļu viņš gāja. Vācija, Rīgas "Dinamo", kur arī ne tik viegli viss aizgāja un ne gluži novērtēja viņa potenciālu. Kurš būtu domājis, ka viņš reiz spēlēs NHL.

FIRST CAREER NHL GOAL FOR UVIS BALINSKIS! 🚨 pic.twitter.com/pJp06aOkoO

— Sportsnet (@Sportsnet) November 11, 2023

Ja tev jautājumu par Balinski un NHL uzdotu pirms gada, tu būtu pārsteigts?
Protams. Varbūt citreiz pārspīlējam NHL līmeni… Skatos un domāju: jā, labs hokejists, bet – vai NHL līmenī? Tagad skatos spēles – labi, nevaru būt objektīvs, tāpat kā skatoties Rodrigo –, pret Čikāgu viņš bija vienīgais aizsargs, kurš, izejot no presinga, ne reizes neaizmeta ripu prom bortā. Vienmēr atrada piespēli, lai izietu no zonas.

Pirms ne gluži desmit gadiem, bet uz to pusi – teici, ka Kristaps Sotnieks reiz varētu spēlēt NHL, ja vien viņš spētu nepārtraukti un stabili demonstrēt 80% no savām spējām.
Viņa lielākā problēma bija tā pati, kas man – galva. Varbūt viņš pateiks, ka es te muldu, bet, kā es viņu pazīstu – bailes kļūdīties vai netikt pāri neveiksmēm neļauj viņam spēlēt.

Uvis slido labi, viņam ir pietiekoši laba nūjas tehnika, plaukstas metiens. Pasaules čempionātā prasījās vairāk punktu no viņa, bet bija interesanti aizdomāties – diez, kā viņam ies NHL. Lūdzu. Labi, tagad viņš ir vairāk kā septītais aizsargs, taču domāju, ka viņš ir aizķēries un kādu brītiņu viņš būs NHL apritē.

Bez drafta, bez junioru līgām. Pa taisno no Eiropas.
Labākais piemērs, ko atgādinu arī Rodžeram – francūzis Belmārs. Sešas sezonas Zviedrijā, 29 gados pirmo reizi uz NHL. Filadelfija, Lasvegasa, Kolorado, Tampa un tagad Sietla. 38 gados – joprojām NHL.

Savāca, apspēlēja, iemeta. Rodrigo Ābols gūst vārtus Zviedrijā 🇸🇪 pic.twitter.com/oKLYITXEiE

— Ulvis Brože (@UlvisBrozhe) November 4, 2023

Varbūt kutelīgs jautājums, bet noteikti esi pie sevis apsmadzeņojis – kas Rodrigo ir tāds, kā nebija tev? Nonākot jaunā komandā, viņš atkal spēlē kā līderis, atkal met vārtus, atkal uz krekla ir uzšuve.
Viņš ir psiholoģiski spēcīgāks par mani. Viņam ir augums. Nezinu, vai viņš ir tehniskāks par mani, jo brīžiem liekas, ka pietrūkst smalkuma. Bet – viņš noteikti ir psiholoģiski spēcīgāks par mani. Spēlēt tur, kur viņš spēlē, un rādīt labu līmeni... Vieglas smiltis Mihailam Beskašnovam – viņš man daudz deva un daudz paņēma. Viņš ar savu lamāšanos mani salauza. Pa īstam. Man pēc tam bija bail spēlēt. Ja tev ir bail spēlēt, tu laukumā esi nulle. Pēc tam aizbraucu uz ārzemēm un sapratu, ka tomēr varu spēlēt.

Cilvēks jau pats sev uzliek lielāko spiedienu, ne kāds no malas. Man ir jāiemet, mums ir jāuzvar. Neizdarījām – pasaules gals. Tā nav laba domāšana. Tu pats sevi morāli grauj. Uzliec spiedienu, kas tev traucē spēlēt. Viņa vadībā – izgāju laukumā un baidījos jebkādi kļūdīties. Viss. Nulle.

U20 izlases kandidāti