Gilīss: "Pagājušajā sezonā gribēju beigt karjeru un kļūt par ugunsdzēsēju"

Kāpēc Rīgas "Dinamo" rindās esi izvēlējies kreklu ar 81. numuru?
Tāpēc, ka Georgijs [Pujacs] paņēma 18. numuru, kas vienmēr bijis manējais. Aizņemti bija arī pārējie, kurus vēlējos, piemēram, devītais. Tad prasīju brālim, ko darīt. Lai ņemot 14. Arī aizņemts. 89. Arī aizņemts. Tad nodomāju: pie velna, lai iet 81. Nekad iepriekš nebiju spēlējis ar šo numuru.

Kāpēc tev patīk šāda kombinācija – viens un astoņi?
Mans onkulis Klārks Gilīss kādreiz spēlēja ar devīto. Vienkārši ņēmu un pareizināju ar divi.

Pirms izvēlējies numuru, dzirdēji, kurš iepriekš spēlēja ar 81.? Marcela Hosas augstu uzstādītā latiņa nebaidīja?
Tieši tāpēc Georgijs nepaņēma 81. numuru. Nu labi, tad ņemšu es. Varbūt tieši tāpēc man šosezon veiksies. Beigu beigās tas ir tikai numurs. Šobrīd esam komanda, ne inividiuāli spēlētāji – kopā cīnāmies, kopā uzvaram un kopā zaudējam.

Pieminēji savu onkuli, kurš kopā ar Ņujorkas "Islanders" četras reizes pēc kārtas izcīnīja Stenlija kausu. Šādā ģimenē ir tikai viens karjeras ceļš – hokejists?
Augot nemaz nepazinu savu onkuli. Viņu redzēju tikai hokeja grāmatās, un tad nodomāju: ja viņš to varēja, kāpēc gan es nevarētu būt hokejists? Jau no ļoti agra vecuma sapratu, ko vēlos. Piektajā vai sestajā klasē bija jāraksta domraksts par to, kas vēlos kļūt, kad pieaugšu. Protams, ka par hokejistu! Un tad skolotāja man nolika priekšā statistiku, cik cilvēki karjeras laikā uzspēlē Nacionālajā hokeja līgā. Būtībā pateica, lai izvēlos ko citu. Uzturēju konktaktus ar šo skolotāju vairāku gadu garumā. Kad spēlēju Nacionālajā hokeja līgā, uzaicināju viņu uz maču.

Taču pat pašiem kaislīgākajiem mazajiem hokeja faniem galvā mēdz ielauzties doma par to, ka vairs negribas, ka jāliek punkts. Vari teikt, ka arī tev ir bijuši vājuma brīži?
Ja godīgi, tāds pienāca pagājušajā gadā. No Ziemeļamerikas pirmoreiz ierados Eiropā, spēlēju Slovākijā. Un tas nebija tā, kā biju gaidījis. Iedzīvojos smagā savainojumā – traumēju krusteniskās saites. Dzīvoju viens pats, prom no ģimenes, desmit stundu laika starpība, un šādās reizēs ir ļoti vientuļi. Tobrīd ienāca prātā, ka jāsāk skatīties citas karjeras virzienā. Šogad biju plānojis sākt ugunsdzēsēju apmācības. Vasarā izgāju pirmās palīdzības kursus, pēc tam seko rakstiskie pārbaudījumi, bet beigās jādodas uz akadēmiju, kur jāveic fiziskie pārbaudījumi. Prātā bija ideja: labi, nospēlēšu vienu gadu, un tas būs viss. Nomainīju aģentus, jo pagājušajā gadā nebiju pārāk priecīgs par to, kur nonācu. Taču Rīgā nonācu ar Georgija palīdzību. Viņš man uzrakstīja četras dienas pirms nometnes, piedāvāja pārstāvēt Rīgas komandu. Uzreiz atbildēju, ka ar lielāko prieku, ka man īsti nav citu piedāvājumu. Vienīgais nosacījums bija pārbaudes laika līgums. Nekādu problēmu! Pēdējā pusotra gada laikā esmu gājis cauri vējdzirnavām.

Kāpēc tieši ugunsdzēsējs?
Par to esmu domājis jau ilgāku laiku. Kanādā esmu tuvs ar kaimiņiem, un mans kaimiņš ir ugunsdzēsējs. Divas dienas jāstrādā, tad četras ir brīvas, un vari pavadīt daudz laika kopā ar ģimeni. Tāpat tur valda komandas atmosfēra – gluži kā hokejā. Īpaši Kanādā, kur ugunsdzēsēji speciāli meklē hokejistus, jo viņiem ir savstarpējie mači, derbiji ar policistiem.

Droši vien tu laukumā dominētu.
Tu būtu pārsteigts, ieraugot, kas tur spēlē. Stundas brauciena attālumā no mājām ir tāda divīzija, kas atlasa profesionālos sportistus savai komandai. Gandrīz vai zvaigžņu spēle sanāk.

Ja Georgijs nebūtu uzrakstījis, esi drošs, ka pieliktu punktu karjerai?
Vienmēr zināju, ka ir Amerikas Hokeja līgas variants – pārbaudes laika līgums, pēc kura, esmu pilnīgi pārliecināts, tiktu pie pilnvērtīga kontrakta. Taču esmu nonācis līdz punktam, kad vairs nevēlos sēdēt fārmklubā un cerēt uz izsaukumu no augšas. Runāju ar komandām Vācijā, gaidīju viedokli. Bija apnicis gaidīt. Gribēju kaut ko darīt, nevis tikai gaidīt un cerēt.

Slovākija jeb ko esmu izdarījis!?

Pēdējie divi gadi Ziemeļamerikā – lai gan esi aizvadījis vairāk nekā 150 spēles Nacionālajā hokeja līgā, tiki pie līguma tikai līmeni zemāk. Kāda ir sajūta brīdī, kad nedod pat divvirziena līgumu?
Tā nebija laba, tik daudz varu pateikt. Kad nospēlēju pēdējo gadu Nacionālajā hokeja līgā, bija lokauts. Nezinu… Varētu domāt, ka es dabūšu vismaz divvirzienu līgumu. Un tieši tāpēc sāku šaubīties par aģenta, kurš man bija gadus desmit, darbu. Domāju par to, vai man vispār tiek pievērsta uzmanība. Mani pārstāvēja aģentūra, kuras paspārnē ir Sidnijs Krosbijs, Jevgeņijs Malkins, Džonatans Teivzs, Patriks Keins. Un tad es – mazā zivtele. Nožēlotu, ja nemēģinātu piesaistīt citu aģentu. Dabūju jaunu, un viņš mani nogādāja Slovākijā! Tajā brīdī pārņēma doma: ak, mans dievs, ko esmu izdarījis!? Līga ir laba, tikai komandas spēlē vecās hallēs. Un visi mači sākas pulksten piecos. Varētu domāt, ka tas ir labi, bet izrādījās, ka man nepatīk. Viss ir tik ļoti sasteigts, ka pirms mača pat nepaspēj ievilkt elpu vai pagulēt diendusu.

Kad aģents piedāvāja Slovākijas variantu, kāda bija tava reakcija?
Ka negribu tur braukt. Bet tad iestājās panika. Nezināju neko. Paskatījos, ka tur spēlē Mihals Handzušs. Viņš mūžīgi spēlējis Nacionālajā hokeja līgā. Tātad Slovākijai jābūt labai līgai. Tā bija laba, tikai nebija domāta man. Brīdis, kad sapratu, ka ir ziepes – kad komandas biedri sāka prasīt, kāpēc esmu šeit. Ka varēju braukt jebkur, bet izvēlējos šo vietu. Aģents pateica, ka iespēja gaisā nekarāsies mūžīgi un ka lēmums jāpieņem pāris dienu laikā. Panikā izvēlējos piedzīvojumu.

Spēlēt Slovākijā ir viens. Kā bija dzīvot Slovākijā?
Banska Bistrica ir maza pilsēta. Ļoti maza. Tur nav daudz veidu, kā pavadīt brīvo laiku. Šeit varu pastaigāties pa parku vai aizbraukt līdz pludmalei. Vienu reizi biju pludmalē, bija tik neticami forši! Ēdiens ir citāds. Un porcijas ir mazākas. Esmu liels, man patīk ēst. Tā bija lieta, kuru ievēroju visvairāk.

Arī Latvijā esi saskāries ar šādu problēmu?
Patiesībā tā varētu būt eiropiešu problēma. Šeit visi ir labā formā. Visi pastaigājas, nevis brauc. Ziemeļamerikā cilvēki pat desmit metrus brauc ar mašīnu.

Viens no tavas karjeras lielākajiem sasniegumiem ir zelts pasaules junioru čempionātā. Finālā ar 3:2 pagarinājumā pieveicāt zviedrus. Pirms intervijas noskatījos labāko momentu apkopojumu. Bet cik reizes tu esi redzējis šo video?
Apmēram desmit. Nekas neprātīgi traks. No šī turnīra ir lieliskas atmiņas. Mums bija laba komanda ar neticamiem spēlētājiem, kuri tagad ir pasaules zvaigznes.

Viens no taviem komandas biedriem bija P.K. Subens, kurš šovasar rakstura nesaderības dēļ tika aizmainīts no Monreālas "Canadiens" uz Nešvilas "Predators". Jau tobrīd viņš bija skaļākais spēlētājs ģērbtuvēs?
U20 izlasē viņš kādas divas dienas bija mans istabas biedrs. Tikai divas dienas, jo viņš krāca tik skaļi... Visu nakti sēdēju gultā nomodā. Nebija iespējams aizmigt. Jā, bet atbildot uz tavu jautājumu, jau tad viņš bija atraktīvākais cilvēks ģērbtuvēs.

Daži komandas biedri no junioru izlases piedalās Pasaules kausā un pārstāv Kanādu – Klods Žirū, Breds Maršāns, Stīvens Stemkoss, Džons Tavaress, Drū Dautijs. Tikmēr tu atrodies Rīgā un gatavojies izbraukumam uz Krieviju. Par šādām lietām mēdz aizdomāties bieži?
Ne pārāk. Domāju, ka dzīvē esmu pieņēmis pareizos lēmumus. Esmu ļoti priecīgs, ka atrodos šeit, Rīgā. Karjeras laikā daudz izšķir tas, vai atrodies īstajā laikā un vietā, vai izmanto iespējas. Daži tiek pie īstajām iespējām īstajā laikā.

NHL drīzāk biju fans, nevis komandas biedrs

Nacionālajā hokeja līgā iekļuvi uzreiz pēc drafta un pirmās nomentes. Biji uzstādījis tādu mērķi vai vienkārši mēģināji noturēties pēc iespējas ilgāk?
Drīzāk mēģināju noturēties nometnē. Man tika dota izvēle – pateica, ka sezona junioros diez vai nāks par labu, ka fārmklubā nevaru spēlēt, jo esmu pārāk jauns, un tad pateica, ka gribam redzēt tevi komandā. Kā tobrīd varēju atteikties no sapņa piepildīšanās? Paskatoties atpakaļ, nedomāju, ka biju gatavs. Katrā treniņā tā nervozēju. Drīzāk biju fans, nevis komandas biedrs – Marians Gaboriks, Miko Koivu un citi lieliski spēlētāji. Treniņos no rīta pirms spēles biju pats sliktākais komandas biedrs, un visi zināja, ka ļoti nervozēju. Tāpēc piespēles deva īpaši spēcīgi. Tad ripa atsitās pret manu nūju un ielidoja tribīnēs, un visiem pārējiem bija jautri.

Ja tev tiktu dota vēl viena iespēja, kaut ko darītu citādi?
Gribētu teikt, ka nē. Pēc tam, kad mani paņēma uz Nacionālo hokeja līgu, runāju ar junioru komandas treneri. Viņš teica, ka priecājas par mani, bet neuzskata, ka tas ir pareizais gājiens. Nepiedalījos katrā mačā, paliku rezervē, kamēr junioros spēlētu ļoti daudz. Būtu laba komanda, kas cīnītos par Memoriālo kausu. Taču kā vari atteikties no sapņa piepildīšanas?

Un kas zina, vai vēlreiz tiks dota tāda iespēja.
Grūti pateikt, vai tā bija pareizā izvēle. Tomēr esmu priecīgs par to, kas manā dzīvē ir noticis un kur esmu nonācis.

Pēc Minesotas tevi ieguva Kolumbusas "Blue Jackets". Kādas ir sajūtas, kad jāmaina komanda?
Atrados Sentluisā, gatavojos spēlei, kad pienāca ģenerālmenedžeris un pateica, ka jākravā somas. Tiku nosūtīts uz fārmklubu, jo komanda gribēja, lai spēlēju vairāk. Bet vispirms jātiek cauri neaizsargāto spēlētāju sarakstam. Un tad mani paņēma "Blue Jackets". Bija svaigs sākums. Vispār, paskatoties atpakaļ, ir interesanti. Pēc pirmās sezonas Minesotā atlaida ģenerālmenedžeri un trenerus. Vienā nāca citi ar saviem spēlētājiem. Pēc pirmās sezonas Kolumbusā notika tieši tas pats. Nebiju pareizajā laikā un vietā. Vajag iepatikties tikai vienam svarīgam cilvēkam, un ar to pietiek.

Kas notiek, ja nevienam neiepatīcies?
Atā.

Joprojām runājot par bijušajiem komandas biedriem, Maršāns no Bostonas "Bruins" ir viens no ienīstākajiem spēlētājiem Nacionālajā hokeja līgā. Tēls uz ledus un tēls prom no hokeja atšķiras?
Manuprāt, viņš pašlaik ir piebremzējis. Kad pirmoreiz iekļuvām Nacionālajā hokeja līgā, mums tā bija jāspēlē, lai noturētos. Bet ir grūti tikt ienīstam. Ir speciāli jācenšas būt nejaukam pret pilnīgi visiem. Jāskrien apkārt, jāizdara spēka paņēmieni, jākaitina cilvēki, jāapvaino, daudz jārunā. Taču ārpus laukuma ir grūti atrast sliktu hokejistu. Esmu bijis daudzās komandās, un ir grūti atrast cilvēku, kurš nebūtu labs. Ziemeļamerikā gadās dzirdēt, ka amerikāņu futbolistu starpā ir daudz nesaskaņu un kautiņu.

Kad nezini, par ko runā treneris, nav grūti būt laimīgam

Bet arī Rīgas "Dinamo" pirms neilga laika sakāvās divi komandas biedri – Edgars Kulda un Kaspars Saulietis. Pats kādreiz esi izvicinājis dūres ar partneri?
Patiesībā – pagājušajā sezonā. Bija izlašu pārtraukums, bijām zaudējuši trīs spēles pēc kārtas. Treneris mūs sodīja pēc pilnas programmas – treniņš bija ļoti smags. Es un viens komandas biedrs visu laiku cīnījāmies viens pret otru, un tad pienāca brīdis, kad viņš nometa cimdus un iesita man pa seju. Nācās atbildēt. Pēc kautiņa apskāvāmies un kļuvām par labiem draugiem. Tā notiek. Hokejs ir kaislīga spēle. Reizēm ir jāļauj vaļu emocijām, tās jāizlaiž ārā.

Ja uz laukuma reizēm jāļauj vaļu emocijām, tad ģērbtuvēs valda citi instinkti – valda teiciens, ka ģērbtuvē pieaugušie uzvedas kā bērni. Hokejistiem patīk izjokot komandas biedrus. Kādi ir labākie joki, kurus esi redzējis?
Manā pirmajā sezonā Minesotas "Wild" vienam komandas biedram katru dienu mēneša garumā tika sagrieztas slidu šņores. Ievērt jaunas prasa laiku, un negribi nokavēt treniņu, un darīt to katru dienu ir kaitinoši. Neviens komandā neko neteica, neko nezināja. Vienu dienu ierados ģērbtuvēs, kad tur notika sapulce. Man tobrīd bija 19 gadi, vienā pusē sēdēja Gaboriks, otrā – Ovens Nolans [pirmais drafta numurs, uzbrucējs, kuru savulaik Kolorado "Avalanche" aizmainīja, lai iegūtu Sandi Ozoliņu – aut.]. Vispār nesapratu, kas notiek. Viņi piegāja pie televizora. Nolans iepriekšējā vakarā ģērbtuvēs bija nolicis kameru, lai uzzinātu, kurš to dara. Ienāca viens no komandas personāla, paskatījās apkārt, sagrieza šņores, ielika šķēres atpakaļ kabatā un aizgāja prom. Vēlāk izrādījās, ka viens no hokejistiem viņam mēnesi maksājis par šo darbiņu. Citā reizē Brents Bērnss komandas biedra mašīnu piebēra pilnu ar zemesriekstiem.

Arī Rīgā komandas biedriem patīk pavilkt citus uz zoba?
Ir grūti jokot, kad komanda zaudē. Hokejisti ir satraukušies, jo treneris visu laika stāsta, ka gaidāmas izmaiņas. Šādā atmosfērā ir grūti kādu izjokot. Nekādu satraukumu kā leģionārs par pārmaiņām neizjūtu. Profesionālo hokeju spēlēju devīto gadu, esmu iemācījies par tādām lietām nedomāt. Katru dienu jācenšas būt laimīgam. Hallē jāierodas ar smaidu, jo tas ir lipīgi. Ja ieradīšos nošļucis, bēdīgs un noguris, kāds paskatīsies uz mani un arī nodomās, ka ir noguris. Uz halli jānāk ar enerģiju, un tā visiem būs labāk.

Nav grūti katru dienu smaidīt un būt laimīgam?
Kad nezini, par ko runā treneris – nav nemaz tik grūti! Viņš ienāk ģērbtuvēs un kaut ko kliedz vai stāsta. Pieliecos pie tā, kurš sēž man blakus, un jautājumu: ko viņš saka? Un man atbild: tu nemaz negribi zināt.

Nedēļa Ņižņijnovgorodas ellē

Par iejušanos jaunā vidē – kura no Krievijas pilsētām pagaidām bijusi vissliktākā?
Domāju, ka vienmēr atcerēšos Ņižņijnovgorodu, kur aizvadījām pārbaudes turnīru. Atcerēšos visu mūžu. Ārā bija vairāk par 30 grādiem, tik karsts. Viesnīcā dzīvojām desmitajā stāvā, mazā istabā ar mazu gultu. Nedēļa ellē. Visu nakti turējām durvis vaļā, lai tikai dabūtu mazu vēja plūsmiņu. Bija ļoti smagi. Tikmēr treneri dzīvoja citā viesnīcas galā ar gaisa kondicionieriem un visu pārējo. Vēl viena – Magņitogorska. Izbraukumos dzīvoju kopā ar Šagiju [Džastinu Šagu], un viņam patīk lasīt par pilsētām, kurās atrodamies. Tad viņš man sūta rakstus. Par Magņitogorsku bija visvairāk. "Mēs nevērsim vaļā logu, jo benzola līmenis ir 23 reizes augstāks nekā drīkst!" Lai gan esmu dzirdējis, ka trakākie piedzīvojumi vēl priekšā. Esot vietas, kur ēdienu dod iepakojumā, lai prusaki netiktu klāt. Nevaru sagaidīt!

Sezonas ievadā bijuši daudzi zaudējumi ar vienu vārtu starpību. Trūkst ļoti maz. Kur, tavuprāt, slēpjas problēma?
Pēc manām domām, pēdējos mačos esam parādījuši, uz ko esam spējīgi, tomēr rezultāta joprojām nav. Kādus pirmos sešus mačus zaudējām vienādā stilā – ir neizšķirts, tad pēdējās piecās minūtēs nopelnam noraidījumu un ielaižam mazākumā. Pienāca brīdis, kad zinājām, ka tā notiks, ka gaidījām, kad ielaidīsim vārtus. Pēdējās trīs spēlēs esam parādījuši, ka neesam nekāda vājā komanda, ka strādājam smagi, ka mums ir meistarīgi hokejisti. Pret Omskas "Avangard" kontrolējām mača tempu, nomētājām pretinieku. Tikai jāuzvar. Jābūt pozitīviem. Tas ir grūti, kad zaudē, bet jācer, ka situācija kļūs labāka.

Nākamā spēle būs pret Toljati "Lada", kuru trenē latvietis, vārtus sargā latvietis un aizsardzībā ir bijušais Rīgas "Dinamo" kapteinis. Latviešiem šādas spēles ir īpašas. Tev dueļi pret kanādiešiem arī ir īpaši?
Jā, ir patīkami redzēt pazīstamas sejas, apjautāties, kā iet. Ir sajūta, ka atrodamies vienā laivā – prom no ģimenēm.

Tagad jākravā mantas nākamajam izbraukumam. Taču cik grūti ir sakravāties veselam gadam prom no mājām?
Man ir sajūta, ka esmu diezgan labs. Dzirdzēju, ka šeit ziemās ir auksti, tāpēc paņēmu pāris papildus džemperus, un tas arī viss. Somā lieku pēc iespējas mazāk. Ja vajag, katru dienu velku vienas un tās pašas drēbes. Patiesībā esmu pārsteigts, ka neviens komandā to nav pieminējis. Man ir apmēram četri drēbju komplekti, kurus velku atkal un atkal.