Pēterītis vēro Ronaldu: vai sporta zvaigžņu skatīšanās palīdz uzlabot meistarību?

Līdz 12-13 gadu vecumam efekts minimāls

Spēles laikā spēlētāji bieži nemaz nepamana kļūdas vai neizprot, ko treneris gribējis konkrētajā situācija pateikt. Ar video materiāla palīdzību treneriem ir vieglāk izskaidrot atsevišķas epizodes. Sporta zinātnes maģistrs un neiroizglītības speciālists Artūrs Piļkēvičs kopumā atbalsta video izmantošanu treniņu metodikā. Jo īpaši tādēļ, ka ir zinātniski pierādīts – treneri parasti atceras tikai 40% no spēles, bet kustību apguve sākas jau vērošanas laikā. Arī bērnu un jauniešu sportā treneri vēlas, lai bērns redzēto informāciju uztver apzināti un analītiski, taču Piļkēvičs skaidro, ka pārāk agrā vecumā tas vienkārši nav iespējams. Jo īpaši, ja runa ir par sarežģītām, specifiskām sporta prasmēm vai stratēģiskiem lēmumiem laukumā.

Paskaties, kā viņš to paveica – šī frāze nekādi nekaitē, jo iedarbojas uz bērna zemapziņu, kurā nosēžas sportista izpildītās kustības, kuras tas ir vērojis. Viņš redz, ka šis sportists ir veiksmīgs savā jomā un grib tam līdzināties. Problēmas rodas ar otro frāzi – tev arī tā vajadzētu darīt. Līdz 12-13 gadu vecumam šādām pamācībām ir minimāls efekts. Drīzāk tas pārvēršas par defektu, jo bieži vien mazais sportists konkrētās darbības nemaz nav spējīgs izpildīt. „Vislabāk ir skatīties tad, kad to vēlas arī pats bērns. Labāk vērot atsevišķus fragmentus, tehniskos elementus. Visefektīvāk frāzi „Paskaties, kā viņš to paveica” ir pabeigt ar „Tas ir tik skaisti! Ja tu turpināsi regulāri trenēties, arī tu tā varēsi spēlēt”.

Mūsdienās bieži tiek piesaukta teorija par 10 000 stundām, kas nepieciešamas talanta attīstīšanai un realizēšanai jebkurā profesijā un arodā. Tas mudina šīs stundas sākt uzkrāt pēc iespējas agrākā vecumā. Taču Piļkēvičs norāda, ka pāragra specializācija var izraisīt pretēju efektu. „Specializēties konkrētā sporta veidā pret bērna gribu nevajadzētu līdz jau piesauktajam 12-13 gadu vecumam, jo pieres kroka vēl nav nobriedusi un bērns uztver savu dzīvi emocionāli, nevis racionāli. Viņam dzīve ir kā spēle, nevis kā karjera. Pārspīlējot bērnībā, rodas varbūtība, ka sports zemapziņā asociēsies ar mocībām, nevis prieku, bet tīņa vecumā, pieres krokai nobriestot, bērns racionāli izlems pārstāt ar to nodarboties. Tāpēc līdz pubertātes vecumam bērniem vajadzētu izmēģināt pēc iespējas vairāk dažādu nodarbošanos.”

Skatīšanās kā neapzināts video treniņš

Basketbola kluba „Ogre” un 2018. gada vasaras Latvijas U18 izlases galvenais treneris, LBS Treneru komisijas loceklis Artūrs Visockis-Rubenis stāsta, ka esot veikti vairāki pētījumi, kas apliecina – tie bērni, kas jau no mazotnes kopā ar ģimenes locekļiem ikdienā skatās basketbolu, jau atnākot uz pirmajiem treniņiem, apgūstamo vielu iemācās daudz ātrāk. „Viņiem jau zemapziņā ir informācija par kustībām un spēles ideju. Līdz ar to spēļu skatīšanās ir bijusi kā neapzināts video treniņš. Varu teikt, ka tie jaunieši, kas augot ikdienā skatās vairāk basketbolu, ir taktiskajā izpratnē ir vieglāk apmācāmi, jo dažādas situācijas viņš kaut kur jau ir redzējis un viņa zemapziņa tās atpazīst.”

„Grūti pateikt, no kāda vecuma jaunatnes treneri var sākt izmantot video treniņus, bet domāju, ka no 12 gadu vecuma tie noteikti var būt regulāri un kā daļa no apmācību procesa. Līdz minētajam vecumam pietiktu, ja bērni ikdienā nevis spēlētu spēlītes viedtālrunī un planšetē, bet gan YouTube kanālā meklētu sava mīļākā spēlētāja video apskatus, vakaros kopā ar tēti vai mammu skatītos Eirolīgas un NBA spēles vai nedēļas nogalēs apmeklētu LBL spēles,” uzskata Visockis-Rubenis. Treneris piebilst, ka Ogrē lielākā daļa jaunatnes treneru regulāri apmācību procesā izmanto video treniņus, un tas dod lieliskus rezultātus.

LFF Sporta direktors un Latvijas U21 izlases galvenais treneris Dainis Kazakevičs uzskata, ka video informācijas izmantošanai taktiskajā izglītībā futbolā līdz 14-15 gadu vecumam neesot jēgas, jo bērnā vēl nav izstrādājusies vizuāli analītiskā uztvere. „Protams, bērnam ir jāskatās futbols, jāgūst bauda no Čempionu līgas spēlēm. Tas ir viennozīmīgi. Bet, ja runa ir tieši par analītisko darbību, tad agrāk par 14-15 gadiem no tā nav jēgas. Federācijā ir atrunāts, kurš ir tas vecums, kad vajadzētu sākt izmantot video materiālus.”

Video kā izklaides funkcija

Kazakevičs skaidro, ka uzstādījumi sporta skolām un klubiem nav, tie ir tikai futbola akadēmijām, kurām konkrētajā vecumā jāsāk organizēt teorētiskās nodarbības. „Bet – kurš skatās video un kurš stāsta pie tāfeles, to neesam ierobežojuši. Tādēļ ir iespējama situācija, ka viens jaunietis video materiālus analizē jau divus gadus, bet cits atnāk uz U17 izlasi un viņam no pārsteiguma mute paliek vaļā, ka uz futbolu var skatīties arī šādi. Štruntīgi, taču, vai ir kāds instruments, ar kuru kādu var piespiest? Akadēmiju līmenī prasības ir un principā tās tiek pildītas,” norāda Kazakevičs.

Akreditētas elites līmeņa futbola akadēmijas, kas atbilst visām prasībām, pašlaik ir piecas – Daugavpils, Ventspils, Liepāja, Rīgas Futbola skola un „Metta”. Tāpat ir astoņas B līmeņa akadēmijas – „Alberts”, „Super Nova”, „Dinamo”, „Skonto”, „Riga” FC, Rēzekne, Jelgava un Tukums. Vienlaikus LFF Sporta direktors nenoliedz, ka jaunās paaudzes treneri, kuri ar mūsdienu tehnoloģijām ir uz „tu”, video materiālus izmanto gana daudz, jo tas šķiet interesanti viņiem pašiem, bet vecākās paaudzes treneru vidū netrūkst tādu, kuri vispār ar to nenodarbojas vai arī reizēm to dara piespiedu kārtā.

Latvijas Hokeja federācijā video izmantošana jauniešu vecumā kā konkrēta prasība nav atrunāta, jo spēļu video analizēšanas programmas ir maksas pakalpojums, norāda LHF Treneru komitejas priekšsēdētājs Gints Bisenieks. Viņš atzīst, ka piespiest tās izmantot nevienu nevar, taču tas ir ļoti noderīgi. „Izlašu līmenī gan tas ir uzstādījums. Bērni ir dažādi, bet, ja reiz viņi nonākuši izlasē, tad cenšas sekot līdzi. Skaidrs, ka, jo agrāk bērns sāks skatīties video materiālus, jo ātrāk pieradīs tos analizēt. Taču, manuprāt, atbilstošs vecums, kad sākt ar to nodarboties, ir 12-14 gadi. Agrākā vecumā hokejā tam nav jēgas, jo līdz tam laukumā praktiski viss tiek darīts nepareizi. Bet video materiāla izmantošanā jābūt gan pareizajam, gan nepareizajam. Jāspēj parādīt, kurš spēlētājs kur bija un kur viņam bija jābūt. Turklāt arī 12 gadu vecumā visi bērni nav vienādi attīstīti. Tāpat kā ar runāšanu un staigāšanu – viens to apgūst ātrāk, bet cits vēlāk.”

„Protams, ja ir iespēja, tad to var izmantot jau agrākā vecumā, taču tad tas drīzāk izvērtīsies par hi-hi un ha-ha – paskaties, kāda šim nūja, bet tam cimdi,” saka Bisenieks. „Domāju, ka agrākā vecumā to var izmantot treniņnometnēs, kad ir jāaizpilda laiks, bet tad tam drīzāk ir izklaides funkcija. Tad teorijas nodarbībām var izmantot arī KHL un NHL spēļu fragmentus. Sezonas laikā ikdienas treniņos tam nav jēgas. Pirms vai pēc spēles un treniņa tas nav vajadzīgs. Iespējams, kāds teiks, ka bērniem jāanalizē spēļu video jau no deviņu gadu vecuma vajag, bet es tā nedomāju. Turklāt ir svarīgi, lai šī informācija būtu pasniegta ļoti koncentrēti. Ne vairāk kā desmit epizodes no vienas spēles, desmit sekunžu gari fragmenti. Pārsvarā gūtie vārti un nerealizētās iespējas. Nevar likt skatīties visu spēli.”

Labāk mazāk informācijas nekā par daudz

Piļkēvičs norāda – jo jaunāks bērns, jo video redzamo informāciju tas vairāk uztver zemapziņā, nevis analītiski. Tas izskaidrojams ar to, ka par emocijām atbildīgā smadzeņu daļa attīstās vispirms, bet pieres kroka, kas atbild par analītisko un abstrakto domāšanu, plānošanu, un ir arī personības un gribas centrs, attīstās kā pēdējā. „Varam novērot, ka mūsdienu multfilmās ir mazāk stāsta, bet vairāk muļķību un pārspīlētu emociju, kas bērnus piesaista ekrānam uz ilgu laiku. Taču, ja viņiem pēc tam pajautās, par ko tad bija multfilma, viņi nespēs pastāstīt. Nekas labs tajā nav un es vispār šādas multenes neiesaku nevienam skatīties, bet tas labi ilustrē principu – jo bērns ir mazāks, jo vairāk visu dabiski uztver emocionāli un atceras savas tā brīža sajūtas, nevis analizē stratēģiski.”

Jāņem vērā arī tas, ka no smadzeņu attīstības perspektīvas meitenes attīstās ātrāk nekā zēni. Meitenēm, tā sauktā, retināšana, kad nelietotie neironu savienojumi tiek apgriezti un veidojas jauni, tieši pieres krokas daļā sākas 11-13 gadu vecumā, bet puišiem 12-14 gadu vecumā. Meitenes allaž ir gadu vai divus priekšā zēniem. Arī pilnu briedumu smadzenes sievietēm sasniedz ātrāk – 21-25 gadu vecumā, bet vīriešiem – tikai 23-28 gadu vecumā. „Līdz piecu gadu vecumam bērnu pārsvarā vada emocijas, 5-10 gadu vecumā parādās abstraktā domāšana, bet dzīve joprojām ir kā spēle. Tikai pēc tam, 11-17 gadu vecumā, kad pieres kroka piedzīvo strauju briedumu, bērns pamazām kļūst patiesi spējīgs pārnest video redzēto informāciju uz paša spēles epizodēm, stratēģiski analizēt spēli un pastāvīgi saprast šādas treniņu metodes jēgu,” atzīst Piļkēvičs.

„Eirolīga, NBA, LBL… Tas ir labi, ja ikdienā jaunieši skatās un seko līdzi šīm līgām, komandām un spēlētājiem,” uzskata Visockis-Rubenis. „Individuālo tehniku var apgūt arī pirms tam parādot video epizodes, kā to dara, piemēram, Stefens Karijs vai Jānis Strēlnieks, līdz ar to iegūstot gan emocionālo, gan praktisko efektu. Tomēr domāju, ka bērnu un jauniešu treneriem būtu jakoncentrējas uz savas komandas spēles video analīzi. Jāsaprot arī piedāvātā video materiāla apjoms. Mums, treneriem gribētos tajā ielikt visas epizodes, katru izanalizēt, apstādinot kadrus un lēnām izskaidrojot, bet… Tas nav iespējams, jo video treniņa efekts ir tikai tad, ja no spēlētāju puses ir maksimāla koncentrēšanās.”

Tāpēc bērniem būtu jārāda īsi video fragmenti, bet video treniņa kopējais garums nedrīkstētu pārsniegt 10-15 minūtes. Labāk paņemt vienu spēles elementu un izanalizēt trīs četras epizodes nekā 40 minūšu garumā rādīt visu pēc kārtas. „Es teiktu, ka pietiek pat ar piecu minūšu garu video treniņu, kurā ir akcentēta kāda problēma, parādot trīs četras epizodes, kuras jāpilnveido, un pāris epizodes, kurās izpildījums jau ir tuvu labam. Tad treniņā var uz to strādāt un treniņu filmēt, lai nākamajā dienā parādītu četras piecas epizodes no šī treniņa. Tas dod milzīgu efektu. Protams, jo spēlētāji ir gados vecāki, jo vairāk informācijas viņiem var iedot. Taču labāk ir iedot mazāk nekā par daudz.”

Uz kļūdām jāmāk norādīt pareizi

Kazakevičs piekrīt – ir starpība vai bērnam parādi kādu no Latvijas izlases aizsargiem vai Madrides „Real” zvaigzni Serhio Ramosu. „Ja mācām konkrētu darbību, tad jāmāca ar labiem piemēriem un labas kvalitātes video, lai bērnam šī informācija būtu viegli uztverama. Visu cieņu Latvijas U21 vai kādai citai izlasei, taču arī bērnam ir vajadzīgs wow! efekts. Ar šādiem piemēriem jaunajā futbolistā var radīt sapni, vēlmi nokļūt tur. Tas ir svarīgi. Kad gribi parādīt konkrētu piemēru, tad jāizvēlas labākos, kas ir viegli uztverami. Parādi kreisajam aizsargam video izgriezumus, kā spēlē augstākajā līmenī – kā sedz pretinieku, kā atņem bumbu, kā ieņem pozīciju. Protams, Čempionu līgas spēles vari skatīties mājās pats, bet, manuprāt, vērtīgi ir izcelt tieši to, kas saistīts ar konkrētām darbībām laukumā.”

Visockis-Rubenis piebilst, ka video materiāls labu rezultātu dod arī tad, kad tiek analizēti tehniskie elementi. „Piemēram, spēlētājs nevar iemest, jo metienā ir kāda biomehāniska kļūda. Nofilmējot metienu un pēc tam to palēninājumā analizējot, var atrast šīs kļūdas un tās izlabot. Jo spēlētājam bieži vien jāredz sevi no malas. Tādos brīžos daudz kas kļūst skaidrāks.”

Uz izlasi katrs atnāk ar savu bagāžu – gan tehnisko, gan taktisko, gan video. Vieniem tas ir kas jauns, bet citiem nē. Viss atkarīgs no konkrētā audzēkņa trenera. „Esmu sācis kā jaunatnes treneris, arī šobrīd cieši sadarbojamies ar Ogres basketbola skolu, tāpēc zinu šī darba specifiku. Ejam uz to, lai video analīze būtu daļa no apmācību procesa. Bet izlase tieši tam jau ir domāta – lai īsā periodā iedotu maksimāli profesionālu, kvalitatīvu informāciju un treniņu procesu. Katrs pilda savu funkciju – sporta skolas savu, bet izlases savu. Ideālā variantā vienam otrs ir jāpapildina,” norāda Visockis-Rubenis.

Ļoti svarīgs ir arī video treniņa psiholoģiskais raksturs. Jauniešiem ir jāizskaidro, ka treneri parāda kļūdas, lai spēlētāji kļūtu labāki, nevis tādēļ, lai noniecinātu viņu individuālo sniegumu. Kļūdās visi, bet uzvarētāji no kļūdām cenšas mācīties, uzsver Visockis-Rubenis. Video materiāla pasniegšanas veida nozīmi akcentē arī Kazakevičs, kurš norāda, ka darbā ar bērniem tam jābūt draudzīgam. Lai nerastos situācijas, kad video tiek parādītas tikai sliktās lietas. „Svarīgs ir, tā sauktais, hamburgera princips – parādi vienu pozitīvo lietu, tad akcentē kādu problēmu, kuru vēlies atrisināt, bet pabeidz atkal ar pozitīvo. Redz, kur ir viena super epizode! Jā, vajadzētu, lai tādas būtu septiņas, bet ir vismaz viena. Lūk, uz ko jātiecas. Šāda pieeja ir būtiska no uztveres un psiholoģijas viedokļa.”

Arī Piļkēvičs, atsaucoties uz pētījumu par labvēlīgo mini video pamācību ietekmi 7-10 gadus veciem vingrotājiem, atbalsta konkrētu kustību demonstrējumus, un kopumā īsāku, kodolīgāku video materiālu izmantošanu darbā ar bērniem. „Sports ir sarežģītu prasmju kopums, līdz ar to bērni un jaunieši pieļauj ļoti daudz dažādu kļūdu. Tādēļ video analīzes procesā visefektīvāk ir noteikt prioritātes un vienlaikus koncentrēties uz vienu vai divām no tām, neizmirstot sākt un beigt ar īpaši veiksmīgām epizodēm.”

Artūrs gan piebilst, ka par spīti visam, video materiālu izmantošanas pozitīvo efektu zinātniski vēl nav izdevies izvērtēt viennozīmīgi. Trūkst pētījumu, kas apliecinātu, ka video skatīšanās ietekmē sniegumu. Viens no zinātniekiem norādījis, ka pastāv pārāk daudz mainīgo. Piemēram, sporta skolās vai komandās, kurās tiek analizēts video materiāls, vienkārši var būt lielāks speciālistu resurss un vairāk talantīgu sportistu. Tādēļ ir grūti izvērtēt, cik liela loma ir video izmantošanai un cik liela loma ir pašu sportistu meistarībai?