Leģionāru lieta: "Virslīga kā bizness" un "latvieši kā piespēlētāji ārzemniekiem"

Šosezon Virslīgas klubu sastāvā no 11 laukuma futbolistiem jābūt vismaz sešiem vietējā līmenī sagatavotiem spēlētājiem, attiecīgi ne vairāk kā pieciem leģionāriem. Iepriekšējā gadā LFF valdē (kas šogad piedzīvojusi krietnas izmaiņas) tika pieņemts lēmums par pakāpenisku ierobežojuma pazemināšanu, 2020. gadā spēlējot ar sešu leģionāru limitu, bet 2021. gadā – ar jau septiņu leģionāru limitu. Taču augustā Virslīgas klubu sapulcē tika nobalsots par atbalstu 3+8 sistēmai, proti, ar astoņu leģionāru limitu, un šo sistēmu atbalstīja arī Klubu sacensību komiteja (Aleksandrs Isakovs, Arturs Gaidels, Emīls Latkovskis un Vladimirs Šteinbergs balsoja par, Arturs Zakreševskis – pret), virzot priekšlikumu apstiprināšanai LFF valdē.

Teorētiski jau pirmdien LFF valde var apstiprināt izmaiņas, par kurām publiski asi reaģējuši LFF sporta direktors Dainis Kazakevičs un LFF valdes loceklis Arturs Zakreševskis. Portāla Sportacentrs.com aptaujātie Virslīgas klubu pārstāvji – gan priekšlikuma atbalstītāji, gan iebildumu cēlāji – bija ar kopīgu viedokli, ka priekšlikumu vēl ir vērts pārskatīt un kopīgi diskutēt par to, nevis uzreiz pieņemt.

„Domāju, ka nekas traks nenotiks, ja lēmums netiks pieņemts vai arī tiks atlikts uz vēlāku laiku,” norādīja „Riga” direktors Romāns Lajuks, kurš apliecināja savu atbalstu leģionāru limita pacelšanai. „Diskusijas vēl pāris mēnešu garumā liekas vietā. Piemēram, Klubu sacensību komitejas priekšlikumā mani pārsteidza, ka atkal ir atgriezies koncepts par leģionāru maksu. Šosezon tas bija atcelts, sapulcē ar klubiem vasarā netika pieminēts, bet tagad atkal „uzpeldējis”. Tā ka šeit vēl runājāmā pietiek.”

Par labu leģionāru limita celšanai izteicās arī „Mettas” galvenais treneris Andris Riherts, kurš minēja argumentus par spēcīga vietējā čempionāta nepieciešamību un to, ka šo pārmaiņu rezultātā milzīga ieguvēja varētu būt pirmā līga, kas arī varētu tikt pacelta jaunā līmenī. „Arī tobrīd, kad „Metta” vēl bija pavisam jauns klubs, mēs tiecāmies uz futbola attīstību visā valstī un balsojām par lietām, kas mums varbūt nebija izdevīgas vai aktuālas,” teica Riherts. „Arī šobrīd leģionāru limita pacelšana varbūt tik tiešā veidā neattiecas uz mums, neuzskatu arī to par „būt vai nebūt” svarīguma jautājumu, taču esmu gatavs to atbalstīt, lai celtu kopējo futbola līmeni.”

„Metta”, ienākot Virslīgā, sevi pieteica kā izteikti latvisks klubs, kurš ilgu laiku neizmantoja leģionārus. Riherts neuzskatīja, ka pašreizējais atbalsts leģionāru limita celšanai liecina par milzīgām izmaiņām kluba nostājā, bet gan pakāpenisku mācīšanos. „Var teikt, ka mēs vienkārši esam iepazinušies ar reālo situāciju, paši mācījušies no tās. Nav tā, ka mēs ar Ģirtu (Mihelsonu) divatā kaut ko izdomājām, šobrīd es šeit izsaku kluba viedokli pēc vairāku iesaistīto cilvēku uzrunāšanas un viņu viedokļu vaicāšanas. Mēs kopā saprotam un apzināmies, ka pašiem jāstrādā labāk ar jaunajiem futbolistiem un jāsagatavo viņus lielākai konkurencei, tāpēc arī šajā ziņā saprotamies. „Metta” ir latvisks klubs, un tāds arī paliks. Tas vien, ka pastāvēs iespēja ielikt sastāvā astoņus leģionārus, nenozīmēs, ka visi klubi to darīs, taču šāda iespēja ir jādod.”

Riherts gan piekrita tam, ka priekšlikuma apstiprināšanu nevajag uztvert par pirmās steidzamības pakāpes uzdevumu un aicināja Virslīgas un LFF vadību un valdi par to kopīgi diskutēt, lai nonāktu pie kopīga secinājuma par to, kas tieši vajadzīgs Latvijas futbolam. „Jāpaskatās vienam uz otru, turklāt nevis no augšas, bet gan viens otram acīs, lai stratēģiski nolemtu, kā dzīvosim kopā,” teica Riherts.

„Šīs pārmaiņas, ja tiks pieņemtas, noteikti ietekmēs daudz,” atzina BFC „Daugavpils” izpilddirektors Nauris Mackevičs. „Būsim godīgi – arī mūsu komandai ir vieglāk, lētāk un ērtāk sastāvā iegūt desmit leģionārus nekā tikt pie desmit latviešu spēlētājiem. Atvedam leģionārus, viņi gadu nospēlē un aizbrauc, varam ņemt nākamo „kravu”, rupji runājot. Jaunu spēlētāju izaudzināšana tomēr ir grūtāks process un arī dārgāks. Protams, no finansiālā viedokļa, kurš daudziem Virslīgas klubiem ir galvenais, leģionāru izmantošana ir parocīgāka. Taču tieši tādēļ šis priekšlikums man arī nepatīk. Ja visur izejam uz finansiālajiem argumentiem, kāda vispār jēga no jauniešu akadēmijām?”

Līdzīgu viedokli izteica arī LFF valdes loceklis Sergejs Kovaļovs, kurš tiešā veidā iesaistīts arī topošā Virslīgas kluba „Tukums 2000/TSS” darbā (jānotiek lielai katastrofai, lai Tukums šosezon neuzvarētu 1. līgā - aut.p.): „Ja uzskatām, ka Virslīga ir tikai biznesa projekts, tad, protams, noteikumu nemainīšana neļaus to straujāk attīstīt un gūt peļņu. Ja tomēr mēs uzskatam, ka Virslīgai ir jādarbojas arī visas Latvijas futbola sabiedrības labā, tad manuprāt, esošais regulējums tieši uz to ir arī vērsts.”

Lai sekmētu diskusiju par šo jautājumu, mūsu portāls vaicāja abu pušu pārstāvjiem prezentēt nevis savus argumentus, bet arī raksturot idejas un iebildumus, ko izsaka pretējās viedokļa puses pārstāvji. Apakšvirsrakstos minētie argumenti nav konkrēti citāti, kas piesaistīti konkrētai personai, bet gan mūsu portāla apkopotās tēzes.

Argumenti ”par”

Spēcinās Latvijas klubu konkurenci Eirokausos

„Varbūt jā, varbūt nē, tas atkal ir koks ar diviem galiem,” sacīja Mackevičs. „Jāskatās jau uz to, kādi būs šie leģionāri. Tā viennozīmīgi pateikt, ka, ja komandā būs vairāk ārzemnieku, tā uzreiz spēlēs labāk – tas ir murgs. Šeit tad jārunā par tendenci, ka piesaistīti tiek augstākas kvalitātes leģionāri, bet tas atkal prasa lielākus līdzekļus, un atvērts paliek jautājums, cik ilgi klubi būs gatavi šādus līdzekļus ieguldīt.”

Savukārt Kovaļovs izteicās šādi: „Spēkā esošais leģionāru limita regulējums neliedz mūsu klubiem būt konkurētspējīgiem Eirokausos. Pierādījums tam ir Latvijas klubu veiksmīgie starti Eirokausos šovasar”

Motivēs vietējos spēlētājus, radīs lielāku iekšējo konkurenci

„Šis vārds – konkurence – tiek piesaukts pa labi un pa kreisi,” norādīja Mackevičs. „Taču es vēlos pateikt, ka latviešiem konkurences pietrūkst ne jau Virslīgā. Konkurences trūkums latviešiem ir jau akadēmijās, 14-18 gadu vecumā, kur labākajiem spēlētājiem trūkst konkurences. Kad viņi nonāk nākamajā līmenī, U19 vecuma grupā, kur jau ir konkurence, tad ir jau par vēlu. Tieši ar šo pakāpienu būtu jāsāk strādāt, lai jau agrākajās vecuma grupās būtu iekšējā konkurence, nevis ir 2-3 spēlētāji komandā, par kuriem skaidrs, ka viņi būs lielajā futbolā. Protams, ka vairāk leģionāru komandā vairos konkurenci Virslīgā, un tā ir laba lieta, taču jāsāk ir ar agrākiem pakāpieniem, un tas vadošos Virslīgas klubus īpaši neinteresē. ”

Kovaļovs tikmēr, lai arī nenoliedza pašu apgalvojumu, norādīja, ka par pietiekami labu iekšējo konkurenci rūpējas arī pašreizējie noteikumi: „Spēka esošie noteikumi par pakāpenisku leģionāru skaita palielināšanu gan motivē, gan rada konkurenci mūsu futbolistu vidu un rada lielāku motivāciju nodarboties ar futbolu un cīnīties par vietu Virslīgas komandā.”

Motivēs ārzemju investorus ieguldīt vietējos klubos

„Investori iegulda līdzekļus tādos projektos, kuros var nopelnīt (un tas ir normāli). Skatoties uz šī brīža situāciju Virslīgā (kam reāli pieder klubi), varam redzēt, ka mēs arī šobrīd esam interesanti investoriem,” norādīja Kovaļovs, atsaucoties uz to, ka vairākos Virslīgas klubos šobrīd ieplūst ārzemju līdzekļi.

„Arī šis arguments var būt tiesa,” atzina Mackevičs. „Taču šajā sakarā vienmēr piedāvāju piemēru no Daugavpils ģeogrāfiski tuvākā kluba – Lietuvas „Utenis”. Viņiem arī ienāca spāņu nauda, likās, ka liels un foršs projekts, un tad sastāvā bija 17 spāņi. Taču projekts izgāzās, Eirokausos viņi netika un viss beidzās. Šobrīd Utenā lielā futbola vairs nav, klubs spēlē zemākajās līgās. Šo piemēru var sasaistīt arī mūsu lielajām Rīgas komandām, kuras tomēr lielajā futbolā ienākušas pēkšņi. Protams, ka leģionāru limita pacēlums piesaistīs ārzemniekus, viņiem Virslīga liksies interesantāka, taču te svarīgs jautājums – uz cik ilgu laiku?”

Šīs nemaz nav pēkšņas pārmaiņas, par tām diskutēts jau ilgāku laiku

„Tieši tā, ir daudz runāts, diskutēts un , manuprāt, atrasts labs risinājums ar esošo regulējumu,” lakoniski norādīja Kovaļovs.

„Manuprāt, šīs pārmaiņas ir krasas,” norādīja Mackevičs. „Zinu, ka šis 3+8 modelis tika piesaukts Virslīgas sapulcēs arī pirms gada, taču mēs tobrīd vēl nebijām Virslīgā un nebijām sapulcēs. Taču par šo es vēlos pateikt, ka mēs – futbola sabiedrība, it īpaši LFF valde un vadība – izskatāmies pēc parastākajiem politiķiem. Piemēram, ir viena valdība, kas nolemj palielināt algas, piemēram, skolotājiem. Taču tad ir vēlēšanas, uzvar cits politiskais spēks, kurš saka, ka nē, to jau solīja un darīja tie iepriekšējie, mums nekāda sakara ar to. Latvijas futbolā tāpat – ja reiz LFF valde pieņēma ilgtermiņa plānu uz trim gadiem, tad tas būtu jāievēro. Teorētiski jau valde var trīsreiz gadā mainīt noteikumus, ja vēlas.”

„Tādēļ kategoriski atbalstu to, ka jāpieturas pie valdes iepriekš pieņemtā lēmuma. Leģionāru limits jau tāpat nākamsezon celsies – no pieciem uz sešiem,” turpināja Mackevičs. „Bet šobrīd mēs šeit pēc lētām prostitūtām izskatāmies. Pirms gada par leģionāriem nolemjam vienu, šogad jau kaut ko citu, pēc gada varbūt vēl kaut ko pavisam citu. Un tā katru gadu varbūt... Nu nevar tā strādāt.”

Argumenti ”pret”

Vietējie talanti netiks pie avansa iespējām Virslīgā

„Bet viņi jau tāpat netiek!” sacīja Riherts. „Kazakevičs pats savā rakstā atzīst, ka U21 izlases spēlētājiem nav spēļu prakses Virslīgā un netiek pieteikumā ārzemēs. Savukārt pieredzējušajiem spēlētājiem leģionāru limita dēļ varētu tieši rasties doma, sak, nu jābrauc kaut kur uz ārzemēm, šeit man nemaz nav tik droši. Desmit Virslīgas klubi tomēr nevar visi nokomplektēt sastāvus ar astoņiem leģionāriem sākumsastāvā, brīvas vietas, par kurām cīnīties, būs daudz. Nākamais punkts – nav vietas Virslīgā, ejam tad uz dublieru čempionātu. Lai tas apvienojas ar pirmo līgu, kuras klubi arī paliks spēcīgāki, jo Virslīgas klubu dublieru spēlētāji izmantos iespējas pāriet uz tiem.”

„Mani šajā sakarā ļoti izbrīnīja Artūrs Zakreševskis,” izteicās Lajuks. „Es viņu atceros kā īstu gladiatoru laukumā, kas nežēlojās ne par ko. No viņa dzirdēt argumentu, ka tagad nāks futbolisti no Balkāniem un Āfrikas, kur esot sliktāka dzīve un tāpēc viņiem lielāka motivācija sevi pierādīt... Tas patiešām likās jocīgi, argumentēt, ka latviešiem Virslīgā jādod kaut kādi pasakaini apstākļi tikai par to, ka viņi ir latvieši.”

Pārāk straujš limita paaugstinājums – vienā sezonā no pieciem uz astoņiem

„Šajā sakarā joprojām tiek piemirsti ES likumi,” sacīja Lajuks. „Pēc ES likumiem mums vispār nedrīkstētu būt nekādu ierobežojumu ES pilsoņu tiesībām uz darbu Latvijas klubos. Tāpēc, ja strikti skatāmies uz šiem likumiem, tad šis limita paaugstinājums nemaz nav straujš pacēlums, bet gan joprojām nepietiekams limits. Proti, astoņi ir nevis trīs par daudz, bet joprojām trīs par maz.”

Tā ir piemērošanās bagātāko Virslīgas klubu spiedienam

„Skaidrs, ka šie klubi par to runā vairāk, jo viņiem ir lielas ambīcijas,” atzina Riherts. „Vai Eirokausu grupu turnīra sasniegšana ar ārzemju spēlētājiem kaut ko dod Latvijas izlasei? Protams, ka nē. Latvijas futbolam kopumā tas savukārt dod iespēju piesaistīt skatītājus, vairo futbola kā sporta veida popularitāti, mudina vecākus vest savus bērnus uz futbolu. Šobrīd Latvijas futbolisti Eirokausos, visu cieņu viņiem, bet viņi piespēlē ārzemniekiem. Piemēram, „Riga” leģionāri ir ļoti spēcīgi un, cik nu redzu, ar ļoti profesionālu attieksmi. Un arī Virslīgā latvieši viņiem „piespēlē”, taču dara to ļoti labi. Latvijas futbolistam es to kopumā redzu kā kopējo rakstura iezīmi to, ka viņš ir uzticams komandas biedrs, noderīgs un lojāls, lai arī laukumā varbūt ne tik ļoti pamanāms.”

Riherts arī norādīja, ka Latvijas futbolā no vietējiem līdzekļiem vien pieklājīgu budžetu ir ļoti grūti savākt, tāpēc arī viņš kā pašsaprotamu uzskata investoru meklēšanu ārzemēs, un attiecīgi komplektā nāk arī ārzemju investoru vēlmes un mērķi.

Izlasei nekādu tūlītēju labumu tas nedos

„Šobrīd grūti pateikt, tas tomēr ļoti no trenera atkarīgs,” teica Riherts. „Iepriekš uz izlasi tika saukta arī ārzemēs spēlējošie vīri, kuriem varbūt tobrīd nemaz nebija spēļu prakses. Tagad dažiem izlases spēlētājiem Virslīgā nav spēļu prakses, grūti ar tikšanu sastāvā. Bet ja mēs gribam salīdzināt, salīdzināsim ar Lietuvu – Lietuvas izlasei vietējās līgas leģionāru limita atcelšana pagaidām nav devusi neko. Bet Lietuvai ir pavisam cita akadēmiju sistēma, viņiem visi jaunie brauc prom 16 gadu vecumā un 19 gadu vecumā beidz karjeru. Latvijā ir pieejami abi ceļi, taču masveida plūsmas uz ārzemēm nav. Taču leģionāra limita pacelšana var radīt motivāciju vairākiem pieredzējušajiem Latvijas spēlētājiem doties uz ārzemēm un pilnveidoties tur.”

„Pirmkārt, jāsaprot, ka, ja nākamgad spēlēs desmit klubi Virslīgā, vienā kārtā laukumā neizies 80 ārzemnieki,” norādīja Lajuks. „Pirmajā pusgadā, domāju, būs rets gadījums, kad kādai komandai sākumsastāvā izies astoņi leģionāri. Tas tomēr saistīts ar sastāva komplektāciju, un nav jau tā, ka labu leģionāru uzreiz tā vienkārši var paņemt, kad vien iegribās un limits atļauj. Kā piemēru vēlos piesaukt mūsu komandu, no kuras tagad uz Latvijas izlasi tikuši Roberts Ozols un Antonijs Černomordijs. Nevienam iespēja netiks liegta, un lielāka konkurence tikai palīdzēs attīstībā.”

Tiek mēģināts izmantot Latvijas futbola nestabilo situāciju

„Šim priekšlikumam nav nekāda sakara ar to, kas notiek federācijā,” kategoriski apgalvoja Lajuks. „Par šo jautājumu diskutēts jau ilgu laiku, jau iepriekšējā gadā tas tika nopietni apsvērts. Iespējams, šobrīd šī lieta kļuvusi aktuālāka, jo mūsu komanda „Riga” sarūpēja, vēlos teikt, desmitgades labākos mirkļus Latvijas futbolā, lieliski nospēlējot Eiropas līgā, un uz maču pret „Kobenhavn” izdevās sapulcināt pilnu stadionu.”

Leģionāru limita izmaiņas apstiprinās vai noraidīs LFF valde, kuru šovasar papildināja vairāki jauni locekļi. Šobrīd LFF valdi veido tās prezidents Kaspars Gorkšs, kuram pieder izšķirošā balss neizšķirta gadījumā, Vadims Direktorenko, Arturs Zakreševskis, Aleksandrs Isakovs, Guntis Blumbergs, Arturs Gaidels, Jānis Engelis, Egons Brants, Anastasija Kučinska un Sergejs Kovaļovs.