Kančelskis: "Virslīgas līmenis ir ļoti zems, arī organizētības ziņā"
Foto: “JOMA Talantu istaba”
Nu jau bijušās Virslīgas komandas "Jūrmalas" nu jau bijušais treneris Andrejs Kančelskis, kurš savas futbolista karjeras laikā aizvadījis spožus gadus Mančestras "United", "Fiorentina", "Rangers" un citu pazīstamu klubu rindās, intervijā sporta veikala "JOMA" sadaļai "JOMA Talantu istaba" atskatījās uz "Jūrmalā" pavadīto laiku, dalījās savas karjeras iespaidos un izteica viedokli par MU pašreizējo situāciju.
Kādi ceļi Jūs atveda uz Latviju?
Ik pa laikam esmu braucis uz Latviju, konkrēti uz Jūrmalu. Tur skatījos FC "Jūrmala" spēles. Jūrmala ir skaista pilsēta. Vārdu sakot, apvienoju patīkamo un lietderīgo.
Vai ilgi domājāt pieņemt piedāvājumu kļūt par komandas galvenā treneri?
Mani daudzi mēģināja pierunāt.
Un ko solīja?
Neko nepiesolīja. Vienkārši lūdza, lai palīdzu komandai un kļūstu par komandas galveno treneri. Turklāt tajā brīdi man nebija darba, nebija nekādu piedāvājumu, tāpēc izlēmu pieņemt šo izaicinājumu.
Kā jūs vērtējat Latvijas virslīgas līmeni?
Līmenis ir ļoti zems. Arī organizētība ir zemā līmenī. Infrastruktūras nav, tāpēc nav rezultātu. Laikā, kad Latvijas izlases piedalījās Eiropas čempionātā, tauta mīlēja futbola. Tad arī bija interese par futbolu. Bet, ja intereses nav, tad viss noplok.
FC "Jūrmala" ir izkritusi no virslīgas, jo ieņem pēdējo vietu. Kā Jums šķiet, kāpēc tā notika?
Pirmkārt, komanda nebija gatava čempionātam. Otrkārt, bija finansiālas problēmas. Par visu dzīve nākas maksāt. Mums atņēma 5 punktus. Ja šie punkti nebūtu noņemti, mums būtu bijusi iespēja vēl cīnīties par palikšanu virslīgā.
Vai Jūs paliksiet trenera amatā?
Nē, nepalikšu.
Parunāsim par jūsu karjeru. Kādas bija emocijas, kad saņēmāt piedāvājumu no "Manchester United"?
Tajā laikā es spēlēju "Shakhtar Donetsk" komandā. Mēs bijām nometnē Sočos. Galvenais treneris pateica, ka ir piedāvājums braukt un spēlēt ārvalstu klubā. Es atbildēju, ka braukšu. Tajā laikā visi sapņoja par aizbraukšanu.
Vai viņš teica, kāds klubs?
Nē, neteica. Pēc tam mēs satikāmies ar pārstāvjiem kopā lidojām uz Mančesteru. Bija zināms, ka Mančesterā bija divi klubi. Līdz ar to bija tikai divas iespējas. Kad ieraudzīju "Manchester United" stadionu "Old Trafford", tad sapratu, par kuru klubu ir runa.
Tas varēja būt jebkurš ārzemju klubs. Kā Jūs jutāties, kad uzzinājāt, ka tas ir tieši Manchester United?
Emocijas, protams, bija lieliskas, bet ne tik izteiktas, lai es sāktu bučot stadiona trepes. (Smejas.)
Kādas izveidojās Jūsu attiecības ar seru Aleksu Fergusonu? Vai bija kādi konflikti?
Attiecības mums bija ļoti labas. Lielu konfliktu nebija. Mazi un īpaši nenozīmīgi konflikti bija saistīti ar darbu. Cilvēki mēdz daudz pārspīlēt. Tad, kad cilvēks nezina, kas notika patiesībā, tad parādās daudz baumu. Mums bija un joprojām ir labas attiecības. Nesen notika konference Sanktpēterburgā, kurā arī man bija jābūt. Tur viņš bija, lika mani sveicināt. Man diemžēl bija daudz darba, tāpēc neaizbraucu.
Vai šobrīd sekojat līdzi sarkano velnu panākumiem?
Protams. Es cenšos sekot līdzi visām komandām, kurās es agrāk esmu spēlējis.
Kā Jums šķiet, kas šobrīd pietrūkst "Manchester United"?
Manuprāt, komandai pietrūkst treneris sers Alekss Fergusons.
Visi saka, ka vainīgs treneris, bet spēlē jau komanda. Ko īsti dod treneris? Sākumā Jūs strādājāt ar citu treneri. Ar ko atšķiras Fergusons no citiem?
Pirmkārt, viņam ir viena laba īpašība – viņš nemīl zaudēt. Viņš vienmēr komandai deva motivāciju spēlēt un uzvarēt. Un vienmēr bija tāda mājīga atmosfēra. Kad spēlētājs nonāca tajā klubā, viņam nebija iespēju slikti uzvesties uz laukuma, treniņos un sabiedrībā. Uzskatu, ka Fergusona attieksme un sistēma būtiski ietekmēja gala rezultātu.
Vai atceraties filmu ar Alu Pačino, kurā viņš pirms spēles runā episku uzrunu amerikāņu futbola spēlētajiem? Vai ir bijis kas tamlīdzīgs no Fergusona puses?
Viņš ir bijis dažāds – mierīgs, mēdza lamāties, citreiz nogrūda visus priekšmetus no galda. Būtībā viņš bija ļoti emocionāls. Gadījumos, kad komanda pirmajā puslaikā zaudēja, spēles starplaikā treneris spēja uzmundrināt un iedvest bailes, brīžiem parādīja autoritāti, tāpēc komanda otrajā puslaikā uz laukuma uznāca pavisam citādāka. Ir labi, ja sportisti baidās no trenera un ciena viņu. Bet ir treneri, no kuriem baidās, bet neciena. Domāju, ka tagad situācija ar Luiju van Gālu ir tieši tāda – no viņa baidās, bet neciena.
Vai ārpus treniņa procesa Fergusons arī ir tāds pats kā laukumā – no viņa baidās un viņu ciena? Vai arī viņš ir mazliet citādāks?
Viņš mēdza autobusā pienākt klāt un apsēsties, iedzert vīnu un uzspēlēt kārtis. Vienreiz bija gadījums, kad komanda bija morāli sagrauta, un viņš teica: “Brauksim spēlēt golfu.” Kad ieradāmies golfa klubā, viņš vispirms izdzina bārmeni no bāra un pats ielēja. Ko gribējām, to dzērām. Komandai obligāti nepieciešams izlādēties. Kad spēlēju klubā "Fiorentina", katru mēnesi mums bija vakariņas, kurās arī iedzērām vīnu, bet neviens no mums nepiedzērās.
Kad mums bija turnīrs Holandē, treneris pateica vienu zīmīgu frāzi – ja sāksi ar aliņu, tad beigsi ar pašbrūvētu alkoholu. Mums, padomju laikos dzimušajiem, t.sk. ukraiņiem, ir tāda mentalitāte – ja dzeram, tad dzeram līdz galam. Bet tur, Lielbritānijā, mentalitāte ir citādāka. Ja Tu dzer, Tev ir jāsaprot, ka Tev ir jāiet arī uz laukumu.
Jūs sakāt, ka komandai ir nepieciešams izlādēties. Ko Jūs darījāt, lai FC "Jūrmala" spēlētāji izlādētos?
Pirmkārt, es strādāju ļoti īsu brīdi. Sezonas beigas mēs tikāmies uz kopīgu apspriedi, iedzērām, viens otram teicām gan labus, gan sliktus vārdus. Tā ir normāla parādība. Tā tam ir jābūt.
Vai jūs atceraties savu neaizmirstamāko vārtu guvumu "Manchester United" laikā?
Domāju, ka katrs futbolists vislabāk atceras savu pirmo vārtu guvumu. Mums, futbolistiem, sezonas laikā ir jānospēlē trīs spēles. Pirmajai spēlei jābūt ļoti labai. Otrā labā spēlē jānospēlē sezonas vidū, bet trešā – sezonas beigās, lai varētu noslēgt jaunu līgumu. Mans pirmais vārtu guvums bija ar labo kāju. Tas bija lielisks skats un ļoti labi to atceros.
Interviju sagatavoja:
“JOMA Talantu istaba”
Mums ir tikai kadi 5 klubi, kas tiesam varetu abilst virsligai, parejie vienkarsi eksiste, pat isti nevar saprast no kadiem lidzekliem un kadi tiem ir nakotnes merki, ja vispar tadi ir.
Līdzjutēji lai atnāk uz katru spēli tā, lai nav kur apspēsties, lai pērk biļetītes un palīdz klubam attīstīties. Tad klubs jutīs morālu un fizisku atbalstu un ar laiku katrs klubs sāks meklēt iespējas, ka veidot savu infrastruktūru, lai skatītājiem būtu ērti.
Protams, ka futbols izskatās baudāmāks un skatāmāks, ja ir pilns stadions. Arī labu kaifu varētu noķert jebkurā Latvijas mazajā stadionā, ja tas būtu pilns un arī klubs būtu padomājis par kaut cik kvalitatīvu saturu skatītājiem. Tā kā, ne tikai klubi ir vainīgi pie tā, kā ir šobrīd, bet arī paši skatītāji. Uz hokeju arī nenāk skatītāji tā, lai būtu ievērības cienīgi atzīmēt to ciparos (Dinamo neskaitās), LBL arī nav tā, ka tur krēslus lauztu
Gadus atpakaļ uz ČL spēlēm ir arī bijušas pilnas tribīnes.
Ja ņemam par mērauklu Jūrmalu, kur kluba direktors var sasolīt zelta kalnus, savākt leģionāru baru, kurus klubs nevar atļauties un pēc diviem mēnešiem pateikt, ka beigusies nauda, tad par kādu organizētību vispār var būt runa?
Skaidrs, ka Virslīgai šis gads bija smags un vairāki klubi cīnījās, lai vispār izdzīvotu, bet jāatceras, ka paši klubi veido čempionāta tēlu un infrastruktūru. Kā tad čempionātam šogad palīdzēja Jūrmala? Neko vairāk par pēdējo vietu un toto baumām tā neiespēja.