Dubra: "Ticu, ka izpelnīšos uzaicinājumu uz Latvijas izlasi"

Kādas bija sajūtas pēc spēles ar „Metta/LU” komandu?
Man tās bija divējādas. No vienas puses prieks par rezultātā lielo uzvaru, turklāt līdz pārtraukumam mums īsti negāja un tikai 2. puslaikā salikām visu pa plauktiņiem. No otras puses pārdzīvoju, ka atkal neizdevās gūt vārtus. Momenti atkal bija, taču bumba nekādi neiet vārtos.

1. puslaika beigās kā reiz par laimi bumba neielidoja vārtos pēc tava sitiena…
Ak jūs par sitienu savos vārtos [smaida]. Dažreiz tā gadās – īpaši, ja ir slidens. Taču, domāju, ka tai epizodē viss sanāca veiksmīgi – citādi nevarēju nospēlēt, jo aiz muguras jau bija pretinieku uzbrucējs.

Uvarenko nācās efektīvi vilkt ārā bumbu…
Jā, viņam skaisti sanāca [smaida]. Makss man pēc tam sacīja, ka noreaģēja ar refleksu, taču piebilda, ka bumba tāpat lidojusi garām.

Kad tu sit pa vārtiem, bumba iet garām mērķim – laikam jau apnicis piesaukt fortūnu?
Jā… kāds burtiski mani nobūris! Treniņos nevaru sūdzēties – bumba bieži iet vārtos. Spēlēs… acīmredzot kaut kur nenostrādāju līdz galam.

Atceros, pēc viena no neizmantotajiem momentiem tu aiz dusmām gandrīz salauzi vārtu stabu!
Jā, bija tā [smaida]. Vajadzēja emocijas izlādēt. Nu cik var?! Taču stabam nekas nedraudēja – tikai mans atvēziens bija varens [smaida].

Tavs tētis vienmēr ir uz „Ventspils” spēlēm un ir lielākais tavs fans. Kā viņš reaģē uz tavām neveiksmēm uzbrukumā?
Ar ironiju. Saka: „Nu, kas ir, atkal garām?” Taču, protams, nekā negatīva nav – tētis saprot, ka tādas melnās joslas gadās. Uzmundrina un nešaubās, ka ilgi tas tā nevar turpināties.

„Ventspilij” pievienojies gada vidū, tagad oktobra beigas. Kā novērtē savu šī brīža formu?
Saukšu to par gandrīz ideālu. Jūtos lieliski gan fiziski, gan psiholoģiski. Protams, mikrotraumas gadās, bet futbolā bez tām neiztikt. Jūtos ļoti labi. Kad tikko pārnācu, caur treniņiem bija jāuzņem forma un līdz optimālai formai bija tālu. Tagad ir citādi.

Komandā esi iejuties labi. Laikam tāpēc, ka blakus aizsardzības centrā ir lielisks partneris Vitālijs Smirnovs, ar kuru esat spēlējuši kopā „Skonto”.
Jā, tas palīdzēja. Lieliski saprotam viens otru. Pat nav jāsaka nekas priekšā – saprotamies bez vārdiem. Treniņos bija svarīgi atjaunot vecās saites.

Pie pilsētas ātri pieradi?
Jā, bez problēmām. Ventspils ir lieliska, mierīga, mājīga, uzreiz iepatikās. Savu draudzeni arī pārvedu uz šejieni, un viņa pēc Rīgas nemaz neskumst. Arī komandā viss bija kārtībā jau no paša sākuma.

Tomēr, domāju, braucot uz Poliju, nedomāji, ka tik ātri atgriezīsies Latvijā…
Nē, godīgi sakot, pieļāvu šādu notikumu attīstību. Polijā ne pārāk viss sanāca, spēlēju maz – šādi turpināt bija bezjēdzīgi.

Bitomas „Polonia” nekļuva par tuvu komandu?
Šī komanda vispār tika savākta pēc principa – no visa pa druskai. Neveiksmīgi tika aizvadīta sezonas pirmā puse un sākās mēģinājumi situāciju glābt. Tika uzaicināti daudzi jauni futbolisti, tostarp es. Izrādījās, ka šie mēģinājumi ir īslaicīgi. Pēc sezonas, kad sākās komandas masveidīga pamešana, neviens nebrīnījās.

Ieguvi pamācošu pieredzi.
Neapšaubāmi. Ieguvu pieredzi, kā atrasties kolektīvā, kurā grūti pat elementāri komunicēt. Arī treneri sākumā ne pārāk uzticējās, dodot priekšroku vairāk pieredzējušiem spēlētājiem. Taču sezonas beigās pierādīju savu lietderību, sāku spēlēt, un beigās treneris pat gribēja piedāvāt man sadarbības turpināšanu.

Taču tu nolēmi atgriezties…
Jā. Sākumā uzturēju formu, trenējoties ar „Mettu/LU”, līdz saņēmu piedāvājumu no „Ventspils” sporta direktora Andreja Butrika. Parunājām apspriedāmies un kļuvu par dzeltenzilo.

Ko nodomāji, kad noslēdzi līgumu ar „Ventspili”?
Nodomāju, ka tas ir solis uz priekšu. Atzīšos, ka biju pat pārsteigts, cik solīdi viss notiek „Ventspilī” – organizācija, darba apstākļi, attieksme pret spēlētājiem u.c.

Laukumā esi nepiekāpīgs, sīksts, ass. Kāds esi ārpus laukuma?
Jums jājautā tiem, kas skatās uz mani no malas [smejas]. Ja godīgi, dzīvē esmu maigs, dažreiz varbūt pat pārāk. Labsirdīgs un absolūti neesmu ļaunatminīgs. Visu enerģiju atstāju futbola laukumā, kur cenšos būt maksimāli agresīvs – sportiski veselīgā ziņā agresīvs, nevis rupjš. Nekas neesmu bijis rupjš futbolists un arī negrasos par tādu kļūt.

Latvijas izlases aizsardzības centrā spēlē Gorkšs un Ivanovs, kuri šķiet neaizvietojami. Kad skaties uz viņiem, vienalga tici, ka vari tikt uzaicināts izlasē?
Protams – bez ticības futbolā daudz nesasniegsi. Minētu futbolistu priekšrocība ir pieredze – viņi rāda jaunajiem, uz ko ir jātiecas. Nekas tāpat vien nenāk – arī viņi savulaik ir smagi strādājuši, lai kļūtu par tiem, kas tagad ir.

Izlases treneris Aleksandrs Starkovs lieliski zina tavas spējas – kopā strādājāt „Skonto”. Kā tu domā, vai kādā brīdī viņš dos tev iespēju?
Domāju, tas ir pilnīgi iespējams. Saprotams, ka katram trenerim ir savs redzējums, un ka viņš aicina spēlētājus, kas vislabāk atbilst šim redzējumam. Domāju, ja tu pastāvīgi spēlē spēcīgā klubā, smagi strādā, treneri to neatstās bez ievērības. Tāpēc ticu, ka izpelnīšos uzaicinājumu uz izlasi.

Latvijas izlase ir mērķis un sapnis. Bet par tuvākajiem notikumiem – tici, ka „Ventspils” vēl var iegūt zeltu?
Jātic līdz galam! Citādi, kāda jēga vispār iet laukumā?! Cita lieta, ka diemžēl ne viss tagad ir atkarīgs no „Ventspils”. Cerēsim, ka turnīra līderis paklups. Taču pats galvenais ir pašiem uzvarēt savas spēles. Jāiegūst maksimums punkti un tad jau skatīsimies, kas sanāks.

Jau esi bijis Latvijas čempions [ar „Skonto” 2010. gadā]. Vai ir liela motivācija to paveikt otrreiz?
Protams! Te pat nav, ko apspriest. Futbolistam Latvijā nav svarīgāka titula par šo. Ir lieliskas sajūtas, kad tava komanda kļūst par čempioni.

Kāda, tavuprāt, būs tuvākā spēle – pret „Jelgavu”?
Nešaubos, ka grūta. „Jelgava” ir gudra, nepiekāpīga komanda, kas to jau ir pierādījusi arī pret mums. Varam atcerēties bezvārtu neizšķirtu Ventspilī, kad „Jelgava” 90 minūtes ļoti cītīgi un uzmanīgi aizsargājās, gandrīz nedodot mums cerības uzbrukumā. „Jelgava” vispār labi pieprot spēlēt pret Latvijas spēcīgākajiem klubiem – tā jau daudzkārt atņēmusi punktus favorītiem. Taču ļoti ceru, ka „Ventspils” parādīs savu spēku un paņems trīs punktus. Nekas cits mūs neinteresē!

27. jūnijā „Ventspils” viesos pret „Jelgavu” uzvarēja pārliecinoši un toreiz savus pirmos vārtus guva Giļmanovs. Lai tev arī izdodas turpināt tradīciju un arī gūt pirmos vārtus!
Galvenais ir „Ventspils” uzvara. Taču, vai tad es esmu pret šādas tradīcijas turpinājumu? [smaida] Ļoti pacentīšos, lai bumba beidzot ielidotu vārtos.

Izmantotie resursi:
FK Ventspils