"Valmieras" kapteinis Ērglis: "Gribās beidzot uzvarēt"

0:2 pret vienu no Latvijas spēcīgākajām komandām “Liepāju/Mogo”. Kāda ir pēcgarša pēc šādas spēles?
- Godīgi sakot, diezgan sāpīgi. Gribās beidzot uzvarēt, bet kaut kā vēl neizdodas. Spēlējam itkā normāli, bet vārtus zaudējam muļķīgās situācijās. Brīžiem nedaudz pazūd fokuss. Nav koncentrēšanās par visiem 100%, bet uz 98%. Tajos brīžos, kad zaudējam fokusu, tad arī ielaižam golus no nekā. Sāpīgi, jo pirmais aplis nospēlēts, bet paši dēļ savām kļūdām zaudējam vārtus.

Cik daudz uz prātu tas spiež, ka neizdodas to pirmo uzvaru izmocīt? Cik morāli tas ir grūti, ka praktiski katrā spēlē nākas piekāpties?
- Tas ir sāpīgi. It īpaši pēc spēlēm vakaros ir grūti atrast spēkus. Bet tiklīdz sāc gatavoties nākamajai spēlei, tā ej tikai ar domu par uzvaru. Līdz šim nav bijusi problēma sevi motivēt, tāpēc ejam, cīnāmies un galvas nenolaižam. Mēs esam jauna komanda un katram no čaļiem ir iespēja sevi parādīt uz Latvijas augstākā līmeņa fona. Paši redzat kādi pretiniekiem spēlētāji – nav tie sliktākie. Šodien “Liepājai” argentīnieši skaisti izskatās. Pašiem puišiem no tā ir daudz ko mācīties un ir kur augt uz šī fona. Tā ir lielākā motivācija uz doto brīdi.

Pretinieku komandām budžeti ap miljonu, kā pats arī teici, ļoti labi leģionāri un arī izlasēs spēlējuši spēlētāji. Vai ir bijušas spēles pēc kurām varētu teikt, ka ir bijis lepnums par komandas sniegumu?
- Ir, jā! Pret “Ventspili” abas spēles bija solīdas. Godīgi sakot, ir bijušas spēles pēc kurām ir lepnums un ar čeļiem varam paskatīties acīs skatītājiem, ka esam atdevuši visu uz laukuma. Ir nepatīkami, ka esam zaudējuši vārtus tajās muļķīgajās epizodēs. Neteikšu, ka spēlējam ļoti slikti, ir momenti un viss būs kārtībā.

No malas skatoties nekrīti ārā no šī līmeņa. Kādas pašam ir sajūtas pirmo sezonu spēlējot Virslīgā?
- Tas ir tas uz ko visu dzīvi esmu gājis. Kad biju mazs puika un Valmierā bija Virslīgas komanda, domāju ka gribu spēlēs šajā līmenī. Vienmēr ir licies ka varu spēlēt. Uzbrukumā nav tik traki, protams, spēles temps ir lielāks. Tas ir forši, jo augu kā spēlētājs. Tieši aizsardzībā ir grūtāk spēlēt, jo pretspēlētāji ir ļoti ātri, īpaši mazie spēlētāji, kuri ir ļoti veikli. Uzbrukumā var spēlēt, četrās spēlēs jau ar tempu var aprast. Priet “Liepāju” ir grūti spēlēt, jo viņiem laukuma vidusdaļā ir daudz spēlētāju un grūti atrast brīvu piespēli. Pret “Liepāju” līdz šim ir bijis visgrūtāk no visām komandām. Viņi ļoti labi spēlē ar bumbu arī uz mūsu mākslīgā laukuma.

Uzbrukums tiešām nav sliktākais Virslīgā, sitat golus pat vairāk nekā dažas citas komandas. Aizsardzībā klājas grūti. Kā tu varētu raksturot komandas spēli šosezon?
- Tieši tā, aizsardzībā netiekam līdzi. Pietrūkst kāda pieredzējuša spēlētāja. Redzējāt, iepriekšējā spēlē pret “Ventspili” kā Gati [Kalniņu] noņēma, tā visa aizsardzība pajuka. Pietrūkst cilvēka, kas satur kopā aizsardzības līniju. Bija no Krievijas leģionārs Ivans Kņazevs, kurš satraumējās. Viņš bija labs pastiprinājums un labi palīdzēja. Tajā laukuma galā nav pat tik daudz jāspēlē, cik vajadzīga laba komunikācija starp spēlētājiem un tas mums šobrīd ļoti pietrūkst. Nav sapratne un tas mūs pagaidām iegāž.

Cik liela komandai ir vēlme tikt pie tās pirmās uzvaras?
- Protams, ļoti liela. Katrs grib, lai tas brīdis beidzot pienāk. Cenšamies un darām. Domāju, ka kaut kad tas arī būs.