Dzelme: "Zinu, ka apkārt daudz ko runā, taču laukumā neko tādu nejūtu"

"Laukuma vidusdaļā sākām zaudēt pārāk daudz divcīņu. Pirmajā puslaikā Kalniņam izdevās daudz retāk iegūt bumbu, bet otrajā puslaikā sanāca pilnīgi otrādi – visas gaisa bumbas savāca "Metta"/LU," Kristaps Dzelme skaidroja, kāpēc otrā puslaika sākums padevās krietni sliktāks nekā pirmais puslaiks. Otrajos ielaistajos vārtos Dzelme no vārtu augšējā stūra izvilka praktiski mirušu bumbu, tomēr atlēkusī bumba nonāca tieši pie Rūdolfa Puķīša (2:2): "Škrobe jau bija, bet pēc tam uzreiz redzēju, ka mettieši ir klāt un sapratu, kurš būs pirmais. Noteikti, ka bija iespējas pārcelt bumbu pāri vārtiem – vienmēr var labāk. Taču šoreiz nesanāca."

"Pēdējo oficiālo spēli Latvijā aizvadīju vēl Vladimira Beļajeva Rīgas "Daugavas" laikā. Vairs neatceros, pret ko tā bija, taču man tad vēl bija tikai 19 gadi," sacīja Dzelme. Pāršķirstot vēstures lappuses, Dzelmes pēdējais mačs bija 2009. gada astotajā novembrī pret "Liepājas metalurgu" (2:8), kurā Kristaps aizvadīja pirmo puslaiku un ielaida četrus vārtus. Pa diviem vārtiem guva Kristaps Grebis un Dzelmes jaunais komandas biedrs Maksims Rafaļskis, bet pa vieniem vārtiem guva tādi spēlētāji kā Deniss Rakels un Vladimirs Kamešs. Vieni vārti arī tagadējā "Liepājas" galvenā trenera Viktora Dobrecova kontā.

Dzelme 2010. gadā devās uz ārzemēm, vēlāk uzspēlējot gan Lietuvā, gan Rumānijas otrajā līgā, gan arī Igaunijā. Laiks ārzemēs gan neizvērtās pārāk veiksmīgs: "Toreiz ar Beļajeva Latvijas U19 izlasi Eiropas čempionāta atlases ciklā izsitām Itāliju un vēl citas komandas. Pēc tam bija vairāki piedāvājumi ārzemēs. Sāku spēlēt Lietuvā ["Kruoja"], taču dabūju traumu – mugurā bija trūce, un izlaidu gandrīz gadu. Narvā [pēdējo pusgadu Dzelme spēlēja Igaunijas "Trans" – A.S] man īpaši nepiedāvāja palikt, jo viņi paņēma igauņu vārtsargu [Sergeju Lepmecu], kurš ir izlases kandidāts. Tā kā viņš atgriezās, "Trans" vairs nebiju vajadzīgs."

"Kas ir mainījies kopš atgriešanās? Infrastruktūrā noteikti daudz kas ir mainījies. Ir daudz vairāk laukumu, kuros spēlēt. Tie paši mākslīgie laukumi. Atceros, ka agrāk spēlējām uz tiem, kas bija, bet šobrīd situācija jau ir labāka. Citādi nekas īpaši nav mainījies – tikai komandas un spēlētāji ir citi," uzskata 24 gadus vecais Dzelme. Līdzšinējās spēlēs "Jūrmalas" vārtus sargāja Igors Labuts, kurš trešdien Daugavpilī (0:2) neaizvadīja savu labāko maču. "Droši vien, ka tā bija trenera izvēle. Mēs tāpat konkurējam savā starpā kā divi diezgan līdzīgi vārtsargi. Gan jau, ka arī es kādreiz kļūdīšos un viņš pēc tam stāvēs. Starp mums ir labvēlīga konkurence."

"Nezinu, es to uztveru nedaudz vienkāršāk. Mani tas it kā neskar. Zinu, ka varbūt apkārt kaut ko kaut kur runā, bet mans uzdevums ir trenēties un atlabt no traumām. Arī šodien spēlēju ar savainojumu – kājā ir plīsusi cīpsla. Treneris uzticējās un it kā normāli jutos, bet, izsitot pirmo sitienu ar labo kāju, atkal sajutu sāpes. Pēc tam nācās sist ārā ar kreiso kāju," Dzelmem tika uzdots jautājums par daudzajām baumām, kuras jau ilgāku laiku ir ap komandu.

"Vai kāda spēle ir šķitusi aizdomīga? Grūti teikt, laukumā jau it kā to nejūt. Tādas domas vairāk rodas no tā, ka saklausies, ko runā apkārt, un pats sāc domāt par to un sevi uzkurināt. Esmu ar visiem čaļiem runājis un neesmu dzirdējis, ka kāds kaut ko čukstētos savā starpā. Varbūt tas nenotiek manā klātbūtnē," sacīja Dzelme. "Jūrmalā" šogad netrūkst spāniski runājošu leģionāru. Kristaps apstiprināja, ka ir nedaudz jūtams, ka vietējie vairāk komunicē savā starpā, bet ārzemnieki – savā. "Nedaudz tāda situācija ir, jo viņi, protams, visi runā spāniski un četri no viņiem diezgan vāji runā angliski. Četri runā labi, bet pārējie četri – knapi, knapi."