Ziemeļkoreja: vai "zirdziņš" arī 44 gadus vēlāk izrādīsies tumšs?

Vēsture

1966. gada vasarā Ziemeļkorejas izlase uz dažām dienām nonāca pasaules futbola uzmanības centrā. Pagaidām vienīgo reizi spēlējot finālturnīrā, augumā mazie, vienmēr smaidīgie un dzīvespriecīgie aziāti grupu turnīru sāka pieticīgi – "sausais" 0:3 pret PSRS un tikai pašās spēles beigās izrauts neizšķirts pret Čīli (1:1). Taču izšķirošajā spēlē ar itāļiem par iekļūšanu ceturtdaļfinālā notika sensācija - 24 gadus vecā armijas kaprāļa Paka Du Ika vārti izrādījās vienīgie, atnesot uzvaru korejiešiem ar 1:0. Itāļu zvaigznes - Rivera, Macola un citi dzimtenē tika nomētātas ar tomātiem, bet Ziemeļkoreja tikmēr ceturtdaļfinālā izgāja laukumā pret Portugāles izlasi bez kāda respekta - spēles 25. minūtē korejieši izvirzījās vadībā ar 3:0, turklāt pirmie vārti "krita" jau pirmajā minūtē! Portugāles glābēja lomu uzņēmās leģendārais Eisebio, gūstot četrus vārtus (divus – no 11 metru atzīmes), un rezultatīvā spēle noslēdzās ar laimīgu eiropiešu uzvaru - 5:3. Pēc turnīra izlase atkal nozuda savas valsts noslēgtībā. Baumoja pat, ka esot saņēmuši bargus sodus par izklaidēm turnīra laikā, jo tās nu nekādi nebija savienojamas ar sociālistisko dzīves stilu. Vien daudzus gadus vēlāk rietumu pasaule ieguva iespēju uzzināt ko vairāk par tā laika komandu, kad britu žurnālistam Danielam Gordonam izdevās daļu futbolistu uzaicināt uz Eiropu un uzņemt dokumentālo filmu "Viņu dzīves galvenā spēle" (The Game of Their Lives).
Pēc veiksmīgā turnīra Pasaules kausa finālturnīros Ziemeļkoreja nav atgriezusies, toties ceļā uz tiem pāris reizes izcēlusies ar atsevišķiem incidentiem. 1993. gadā valsts līderis Kims Čenirs, sadusmots par zaudējumu Dienvidkorejai pēdējā atlases kārtā, atsauca izlasi no starptautiskām spēlēm uz vairākiem gadiem, bet 2005. gadā spēlē ar Irānu komandas līdzjutēji sarīkoja masu nekārtības, "izpelnoties" nākamās spēles pārcelšanu uz neitrālu laukumu.

Ceļš līdz Dienvidāfrikai

Āzijas zonas komandām tradicionāli par vietu elitē bijis jācīnās garos, pēc samērā sarežģītas sistēmas sastādītos daudzpakāpju turnīros. Izņēmums nebija arī šī gada finālturnīra atlase. Jau 2007. gada nogalē Ziemeļkoreja divās atlases spēlēs tikās ar Mongolijas izlasi, ko uzveica bez sevišķām problēmām (4:1 un 5:1). Nākamā gada pavasarī komanda aizvadīja nākamo kvalifikācijas kārtu – četru komandu grupā (Dienvidkoreja, Jordānija, Turkmenistāna) tika iegūta kārotā otrā vieta, abās spēlēs ar principiālajiem sāncenšiem no pussalas dienvidiem dalot punktus par diviem neizšķirtiem. Pēdējā atlases posmā, kurā vēlreiz bija jābūt vismaz otrajiem piecu izlašu konkurencē, izšķirošajā cīņā ar Saūda Arābiju Ziemeļkoreja, lai iegūtu ceļazīmi uz finālturnīru, nedrīkstēja zaudēt. Tas arī nenotika - iegūtais bezvārtu neizšķirts nozīmēja, ka uz DĀR pēc 44 gadu pārtraukuma dosies arī līksmojošie ziemeļkorejieši.

Grupa un izredzes

Gandrīz pirms katra finālturnīra kāda no izlozētajām grupām tiek nodēvēta par "nāves grupu" – smaga, sarežģīta, kādam favorītam liktenīga jau pirmajā kārtā. Lai ko arī neteiktu Francijas treneris Raimons Domeneks, kurš gandrīz pirmais steidzās paziņot, ka šī gada turnīrā tādu grupu neesot, tieši G grupu visreālāk var par tādu nodēvēt. Un kā nu ne - bez korejiešiem vēl Brazīlija, Portugāle, Kotdivuāra! Grūti spriest, uz ko Ziemeļkorejas izlase šādā kompānijā var pamatoti cerēt. Visdrīzāk turnīru par veiksmīgu varēs saukt, ja izdosies izvairīties no trim zaudējumiem. Eksperti norāda, ka pret Brazīliju diez vai izdosies sagādāt brīnumu - tad jau reālāk esot aizķert kādu punktu pret abām pārējām vienībām. Toties pret Brazīliju gaidāma pirmā spēle, un tieši turnīra ievadā nereti pastarīšiem izdodas pārsteigt - atceramies kaut vai Senegālas uzvaru pirms astoņiem gadiem pret Franciju. Motivācijas komandai katrā ziņā netrūks - to garantē gan vēsture (atkal pret Portugāli!), gan valsts ideoloģija. Interesanti, ka Ziemeļkorejas izlases iesauka ir "Čolima" - tā korejiešu mitoloģijā sauca zirgu, kas bija pārāk straujš, lai kāds spētu to apseglot un jāt. Vai var būt simboliskāks kandidāts grupas un turnīra "tumšā zirdziņa" lomai?

Sastāvs un treneris

Ziemeļkorejas izlases galīgais sastāvs kļuva zināms samērā agri. Zinot sociālistiskās valsts attieksmi pret ārvalstīm (tā gan pēdējā laikā vismaz futbola frontē sākusi mainīties), nav nekāds pārsteigums, ka gandrīz visi komandas spēlētāji ikdienā cīnās valsts čempionātā, pārsvarā galvaspilsētas Phenjanas, Drošības ministrijas un armijas sastādītajās vienībās. Par šo klubu spēku grūti spriest, jo Ziemeļkorejas klubi ārpus savas valsts tikpat kā nespēlē. Tomēr komandas kapteinis Hons Jon Čo spēlē Krievijā Rostovas komandā, bet vēl divi spēlētāji maizi pelna Japānas līgā.
Pēc shēmas 5-4-1 pārsvarā spēlējošās komandas dzinējspēks ir aizsardzība un vārtsargs Ri Mjon Guks - visa kvalifikācijas turnīra gaitā tika zaudēti tikai septiņi vārti. Tiesa, šajās spēlēs viņiem pretī nestājās ne Krištianu Ronaldu, ne Didjē Drogbā, ne Kakā līmeņa uzbrucēji, ar kuriem būs jācenšas tikt galā finālturnīrā. Pretinieku vārtu iekarošanā vislielākās cerības laikam var saistīt ar jau minēto Čo (4 vārti atlases spēlēs) un iesauku "Āzijas Veins Rūnijs" ieguvušo Jonu Tae Se.

Sastāvs