Pirmais Pasaules kauss futbolā Urugvajā 1930. gadā

Futbols neapšaubāmi ir viens no pasaules senākajiem sporta veidiem, jo līdzīgi sporta veidi, kuros bumba tika pārvietota ar kāju palīdzību, tika piekopti jau Senajā Grieķijā, Romā, kā arī Ķīnā, tomēr par futbola kā sporta veida dzimteni uzskatāma viduslaiku Anglija. Tur šī spēle kļuva tik populāra, ka bija oficiāli aizliegta ar vairākiem likumiem, jo, piemēram, karalis Edvards III nebija sajūsmā par faktu, ka futbola un citu izklaides sporta veidu piekopšana grauj valsts aizsardzības spējas, jo ļaudis vairs negrib trenēties loka šaušanā un kara mākslā. Jāpiebilst, ka futbols tolaik bija visai asiņaina un trokšņaina spēle ar daudz liberālākiem noteikumiem, kas ne sevišķi patika arī augstākajiem sabiedrības slāņiem pilsētas. Par spīti draudošajam cietumsodam cilvēki turpināja spēlēt futbolu un laika gaitā tas kļuva par vienu no sporta un izklaides veidiem, kas raksturoja rietumu kultūru un līdz ar kolonizāciju izplatījās visā pasaulē, līdz mūsdienām kļūstot par neapšaubāmi populārāko sporta veidu pasaulē, kas tiek spēlēts visās valstīs, kontinentos un sabiedrības slāņos, un dažās valstīs bauda reliģijai pietuvinātu statusu.

Ņemot vērā futbola plašo izplatību un popularitāti, Pasaules čempionāta rašanās bija tikai laika jautājums. Pirmais solis šajā virzienā bija Starptautiskās Futbola federāciju asociācijas jeb FIFA dibināšana 1904. gadā, kurā piedalījās futbola federācijas no Francijas, Beļģijas, Dānijas, Spānijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Šveices. Pirmais oficiālais starptautiskais mačs šīs federācijas ietvaros notika 1904. gada 1. maijā, kad savā starpā tikās Beļģijas un Francijas komandas. Ņemot vērā arvien pieaugošo olimpiskā futbola turnīra popularitāti kļuva skaidrs, ka nepieciešamas atsevišķas pasaules līmeņa sacensības, par kuru rīkošanu FIFA vadība vienojās 1928. gada kongresā. Sacensībām, kas tika nosauktas par Pasaules kausu, bija jānotiek pēc diviem gadiem 1930. gadā no 13. līdz 30. jūlijam Urugvajā, kas tika izvēlēta pateicoties uzvarai 1928. gada Olimpisko spēļu futbola turnīrā Amsterdamā, kā arī valsts neatkarības 100 gadu svinībām un Urugvajas valdības pretimnākšanai.

Šis turnīrs bija īpašs ne tikai tāpēc, ka bija pirmais- tam nebija arī kvalifikācijas turnīra, jo ielūgumi tika nosūtīti visām FIFA dalībvalstīm, kam vajadzēja tikai apstiprināt savu dalību. Par spīti tam, sacensībās piedalījās tikai 13 komandas, no tām 7 bija no Dienvidamerikas, 2 no Ziemeļamerikas un tikai 4 no Eiropas. Tam par iemeslu vistiešākajā veidā bija tālais un dārgais ceļš līdz norises vietai, jo bez tālaika ierobežotajām transporta iespējām, arī tobrīd Eiropā plosījās ekonomiskā krīze visā tās plaukumā. Līdz noteiktajam termiņam, 1930. gada 28. februārim, nebija pietiekusies neviena komanda no Eiropas un tikai FIFA prezidenta Žila Rimē (Jules Rimet) personīga iejaukšanās laboja šo situāciju, jo viņam izdevās piesaistīt Franciju, Beļģiju, Rumāniju un Dienvidslāviju. Jāpiebilst, ka šī Eiropas komandu masveida neierašanās krietni pabojāja ieplānotos svētkus, kam par godu Urugvajas galvaspilsētā Montevideo tika uzcelts pilnīgi jauns stadions „Estado Centenario” (attēlā) ar 100 000 skatītāju vietām un pašu čempionātu bija paredzēts ietvert plašajās neatkarības dienas svinībās. Aizvainojuma dēļ Urugvajas komanda demonstratīvi neieradās uz nākošo čempionātu Itālijā, kas ir vienīgais gadījums Pasaules kausa vēsturē, kad čempioni atsakās aizstāvēt savu titulu, tāpat šīs valstis izpelnījās arī FIFA nosodījumu.

Raksta turpinājums: citavesture.lv: Pirmais Pasaules kauss Urugvajā 1930. gadā |...