Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:118, Did:0, useCase: 3

Trīs dienās līdz mājām un maksimālu sodu agresoram: Dubra par karu Ukrainā

Agris Suveizda

Trīs dienās līdz mājām un maksimālu sodu agresoram: Dubra par karu Ukrainā
Kaspars Dubra. Foto: fco.com.ua

Ceturtdienas agrā rītā Krievijas armija Vladimira Putina vadībā un ar Aleksandra Lukašenko līdzdalību iebruka Ukrainas teritorijā. Tobrīd Ukrainas centrālajā daļā bija viens no Latvijas izlases līderiem Kaspars Dubra, kurš trešo sezonu spēlēja Oleksandrijas klubā un bija komandas kapteinis. Svētdienas rītā viņš beidzot atgriezās mājās un šodien Latvijas žurnālistiem ar Latvijas Futbola federācijas starpniecību atminējās to dienu notikumus.

"Tikšana pāri robežai bija nereāla veiksme"

Dubra par kara sākumu uzzināja no viņam pakaļ atbraukušā komandas biedra: "Līdz naktij spēlēju PlayStation un nedomāju, ka kaut kas var notikt. Gulēju līdz desmitiem rītā un sapratu, ka kāds laužas mana dzīvokļa durvīs. Tas bija komandas biedrs, kurš no saimnieces, no kuras īrēju dzīvokli, paņēma atslēgas un gribēja attaisīt durvis, lai paķertu mani un brauktu prom no pilsētas. Bijām sarunājuši, ka, ja kaut kas notiek, brauksim pie viņa uz viesu māju, kas viņam pieder netālu no Ļvivas, un ka, ja nu kas, būšu ar viņu. Tā arī viss sākās. Desmit minūtēs savācu somas, paņēmu visu svarīgāko, dokumentus, telefonu, naudu. Devāmies uz futbola bāzi, jo tas bija punkts, kur mums bija jāsavācas. Tad uzzināju, ka kluba autobuss dosies uz Ļvivu, jo viņiem vajadzēja no turnīra Ļvivā paķert jaunos spēlētājus – viņi aizvestu mūs līdz Ļvivai un paķertu jaunos no Ļvivas uz Oleksandriju.

Kad ar autobusu braucām uz Ļvivu, redzējām gan tankus, gan helikopterus, gan iznīcinātājus, bet, paldies Dievam, neredzējām, ka šautu vai spridzinātu. Autobusa vadītājs veda mūs pa tādiem ceļiem, pa kuriem normāli uz spēlēm nebraucām, jo viņš saprata, ka tajos ceļos incidentu varētu būt mazāk. 800 kilometrus braucām 23 stundas – normāli to ceļu veicam 13-14 stundās. Tiekot līdz Ļvivai, sarunājām vadītāju, kurš par naudu būtu gatavs mūs aizvest līdz robežai, jo taksometri negribēja riskēt un uz turieni nebrauca. Piebraucot pie robežas, bijām šokēti, jo mums teica, ka rindas varētu būt maksimums 7-10 kilometru garumā, bet korķis bija 25 kilometru garumā. Ceļojām kopā ar argentīnieti [Klaudio Spinelli] un izdomājām, ka tālāk jāiet kājām. Ar visām pauzēm līdz robežai aizgājām kādās 6-7 stundās, un arī tur, teikšu godīgi, biju šokēts par robežsargu organizāciju, jo kārtības nebija nekādas – ļoti daudz cilvēku, nekādu rindu, nekaunīgākie varēja līst iekšā ātrāk, nevienu neinteresēja, vai ceļo māte ar bērnu. Redzēt bija daudz ko – īpaši, kad tēvs laida māti un bērnu uz robežas pusi un netrūka asaru. Man pašam [mājās] ir maza meita, un morāli tas bija ļoti grūti.

Kad tikām līdz robežai, ar čemodāniem tajā nereālajā rindā – kādi 2-3 tūkstoši cilvēku - stāvējām septiņas stundas, ārā bija mīnus trīs, mīnus četri grādi. Sapratām, ka jēgas nekādas nav. Nostāvējām tik ilgi – jau bija septiņi no rīta, un izlēmām meklēt, kur varētu izgulēties, jo normāli gulējuši nebijām pusotru diennakti. Meklējām, neko nevarējām atrast un zvanījām vēstniecībai. Latvijas vēstniecība bija piedāvājusi braukt no Ļvivas, bet, kad braucu, tobrīd vēl nebija nekādas skaidrības, kad būs autobuss vai ir kur pārnakšņot, jo viņi uzreiz brīdināja, ka arī Ļviva nav ļoti droša un labāk būt robežas tuvumā, jo agresora armija uz to pusi nedotos. Izlēmu mēģināt to visu ceļu veikt pats, bet nesanāca. Sākām zvanīt uz vēstniecībām, un mums ļoti paveicās, ka palīdzēja poļu brīvprātīgie. Argentīnas vēstniecība sazvanījās ar poļu pārstāvjiem, viņi aizsūtīja sievieti ar mašīnu, kura šķērsoja Polijas-Ukrainas robežu, un paķēra mūs mašīnā. Bijām saaukstējušies, bija ļoti auksti, arī nebijām normāli ēduši – viņa iedeva kaut ko paēst. Un viņai izdevās ielīst tajā rindā, kurā ielīst bija gandrīz nereāli, - veiksmes faktors, ka blakus vadītāji gulēja. Pagāja trīsarpus stundas un bijām uz robežas. Tas, ka tikām Polijas pusē, bija nereālas veiksmes faktors.

"Komandas biedri slēpjas mājās"

"Ar argentīnieti katru dienu sarakstāmies, jo šo trīs dienu laikā, kuras kopā ceļojām, satuvinājāmies – biju viņam kā vecākais brālis. Es tomēr runāju krieviski, labāk pārzinu valsti. Viņam bija man jāuzticas un jāiet līdzi, jo bija daži brīži, kad viņam rokas nolaidās pilnībā un viņš neko negribēja. Ejot tos 25 kilometrus, Klaudio teicu, lai viņš paņem tikai vissvarīgākās mantas, bet viņš lāga nesaprata un paņēma divus lielos čemodānus pa 30 kilogramiem un divas pilnas rokassomas. Visi saprot, ka 25 kilometri ar 60-70 kilogramiem rokās…Turklāt tā Ukrainas puse ir kalnaina un visu laiku jāiet augšā lejā. Nogājām 10 kilometrus, un viņš teica, ka vairs nevar paiet un nezina, ko darīt. Varēja redzēt, ka krīt panikā. Teicu, lai met ārā vienu čemodānu un rokassomu un ejam tālāk. 20 minūtes vajadzēja viņam nopietni skaidrot un tomēr sanāca viņu pierunāt. Tagad uzturam labus sakarus, un viņš Argentīnā pat iedeva man mazu reklāmu – intervijā pateica, ka bez manis viņam būtu bijis ļoti, ļoti grūti tikt ārā no Ukrainas," sacīja Dubra.

Dubra un Spinelli bija vienīgie leģionāri komandā, un pārējie komandas biedri ir palikuši dzimtenē: "Pamest Ukrainu neviens vīrietis vecumā no 18 līdz 60 gadiem nevar. Cik zinu, neviens komandas biedrs karot nav aizgājis, un arī es uzskatu, ka, lai ietu karot, ir jābūt kaut kādai militārajai sagatavotībai. Ko gan sportists tur spēs iesākt? Neko! Vari tikai būt kā morāls palīgs iekšienē. Kāds ir mājās, cits aizbrauca uz laukiem – visi sēž pagrabos. Cik ar visiem esmu kontaktā, situācija ir ļoti bēdīga, dažiem sāk beigties pārtika. Mēģinu viņus morāli atbalstīt. Arī, ja vajadzīga kāda palīdzība pie mums aizsūtīt sievu ar bērniem, teicu, ka palīdzēšu. Tomēr pagaidām visi slēpjas un cer, ka situācija pēc iespējas drīzāk normalizēsies. Cik zinu, daži futbolisti vēl dzīvo kluba bāzē, jo virtuve strādā, un, paldies Dievam, Oleksandrijā līdz šim nav bijis nekā nopietna. Ir sirēnas, brīdinājumi, bet, cik zinu, agresori to punktu vēl nebija skāruši."

"Sportisti ir autoritātes – viņu iešana un runāšana var mainīt situāciju"

Dubra nosoda iebrukumu Ukrainā: "Tas nav normāli, un ceru, ka tas, kurš to visu organizēja un iebruka, tiks maksimāli sodīts. Tas nav normāli – īpaši, kad viss sākas arī pret maziem bērniem, civiliedzīvotājiem. Sākumā teica, ka uzbruks tikai konkrētiem objektiem, bet nu jau tas viss ir pārgājis pāri visām malām. Man ir ļoti daudz gan krieviski, gan latviski runājošu draugu. Skaidrs, ka informācijas telpas ir atšķirīgas, un tas ir normāli, ka katram cilvēkam ir savs avots. Bet man šajā jautājumā ir sava nostāja, un es to [viņiem] varu mierīgi izteikt. Man nekādu problēmu vai provokāciju no maniem draugiem, kuri vairāk seko līdzi Krievijas ziņām, nav bijis. Katram ir sava izvēle, bet galvenais, ka es pats saprotu, kas notiek, - es biju tur. Skaidrs, ka es nebiju tur, kad sākās bombardēšana, bet es redzēju, kas notiek, kā cilvēki skrien un baidās. Redzēju, no kurienes nāk agresija."

Aizsargam tika vaicātas domas par Krievijas un Baltkrievijas izslēgšanu no sporta sabiedrības: "Es nelemju sporta politiku, bet, ja tā cilvēki ir izlēmuši, tad tā acīmredzot arī jābūt. Tas laikam ir vajadzīgs, lai cilvēki saprastu, ka viņiem nav jāklusē un viņiem ir jāiet un jārunā, ka tā notiek un ka agresija ir aizgājusi par tālu. Tas varbūt viņiem dos grūdienu iet ārā runāt un teikt, ka viņi nav apmierināti ar to visu. Daudzi sportisti un ne tikai sportisti Krievijā ir autoritātes, un, ja viņi ies runāt, iespēja, ka kaut kas mainīsies, ir liela. Kādēļ viņi to nedara? Cilvēki, iespējams, redz, kas notika Baltkrievijā, ka tik daudz cilvēku izgāja ielās un nekas īpaši nav mainījies. Domāju, ka viss apkārt notiekošais viņus ir drusku nobiedējis, bet uzskatu, ka iespēja, ka, viņiem izejot ārā, tas palīdzēs, pastāv."

"Meklēju jaunu klubu"

"Šobrīd esmu brīvais aģents - ar klubu sarunāju, ka pārtraucam līgumu. Skaidrs, ka viņi sākotnēji īsti negribēja to darīt, bet liku noprast, ka šobrīd un tuvākajā laikā Ukrainā atgriezties negribu un, ja pat atgrieztos, man būtu ļoti grūti spēlēt futbolu, nedomāt par to, kas notiek. Skaidrs, ka arī mana ģimene uz turieni nebrauktu, un tādēļ tas morāli būtu divtik grūti. Morāli tagad ir kļuvis vieglāk un meklēju jaunu klubu. Ar dažām Latvijas komandām jau esmu runājis, tā ka, cerams, tuvākajā laikā būs kādas ziņas. Līdz pirmdienai vēl gaidīšu iespēju aizbraukt uz ārzemēm, bet nu jau ir krietni par vēlu – ja nu vienīgi atkal veiksme būs manā pusē," sacīja Dubra, kurš no pašreizējām Virslīgas dalībniecēm ir pārstāvējis RFS. "Pats tagad jūtos ok. Visam sekoju līdzi, skatos video, lasu ziņas, jo tur biju divarpus gadu un man tur palika draugi. Ne tikai futbolisti vai paziņas, bet mums ar ģimeni tur parādījās arī draugi, kuri tagad slēpjas un viņiem ir grūti."

     [+] [-]

, 2022-03-02 14:49, pirms 2 gadiem
Nu baigie tie futbalcēri, pagrabos slēpjas. Šauteni rokā un aizstāvēt tēvzemi!

     [+] [-]

, 2022-03-02 14:52, pirms 2 gadiem
nu šitas vismaz nav briedis