Verpakovskis: "Vairākus gadus domāju par savu sitienu pa Kāna vārtiem"

Māris Verpakovskis izlasē aizvadījis jau 99 spēles un, visticamāk, 6. septembra mačā pret Lietuvu sasniegs godpilno 100 spēļu robežu. Atzīmējot šo ievērojamo notikumu, viņu uz interviju aicinājis Džastins Vollijs.

Uz jautājumu par savu pirmo spēli Latvijas izlases sastāvā Māris Verpakovskis atbild, ka tas bijis pārsteigums: „Toreiz biju iekļauts U-21 izlasē, un lielās izlases treneris Revazs Dzodzuašvili piezvanīja man. Pārsteigums bija liels, jo tobrīd nebiju pat Liepājas sākumsastāvā. Nesapratu, kā es varu būt izsaukts uz izlasi, un vēl vairāk pārsteigts biju, kad nonācu sākumsastāvā.

Biju ļoti nervozs, jo pirmā spēle izlasē bija ļoti būtisks notikums manā dzīvē. Debitēju Atēnās pret Grieķiju, kas reizē bija mana pirmā spēle tik augstā līmenī, un grieķu līdzjutēji radīja fantastisku atmosfēru. Uzvarējām ar 2:1 un es guvu pirmos vārtus, taču patiesībā spēlēju ar savainojumu. Trenerim neteicu, jo baidījos, ka nespēlēšanas gadījumā otru izsaukumu uz izlasi nesaņemšu. Puslaika beigās sāpes gan bija pārāk lielas, un palūdzu maiņu.”

Verpakovskis arī atzīst, ka par 100 izlases spēļu robežu sācis domāt tikai nesen, un tas iepriekš nav ietilpis viņa mērķu sarakstos: „Patiešām cienu tos futbolistus, kuri izlasē nospēlējuši tik daudz. Spēlētājam jābūt ne tikai izturīgam, bet arī spējīgam piemēroties dažādu treneru spēles stilam un taktiskajām shēmām. Piemēram, mūsu jaunais galvenais treneris Marians Paharssastāvā veicis jau piecas vai sešas izmaiņas kopš kļūšanas par treneri.”

„Neapšaubāmi manas karjeras augstākais punkts ir Euro 2004. Mēs sasniedzām tik daudz! Tie divi atlases cikla gadi bija lieliski, turklāt pēkšņi visi sāka just līdzi futbolam. Latvija ir basketbola un hokeja zeme, taču tolaik futbols kļuva par nacionālo kaislību,” Verpakovskis stāsta par savas karjeras spilgtāko brīdi, savukārt par zemāko kritumu atzīst pašreizējos notikumus: „Pēdējo divu gadu laikā esam pazaudējuši līdzjutēju atbalstu, esam tālu aizslīdējuši FIFA rangā. Ceru, ka Mariana Pahara ambīcijas un spars spēs uzlabot izlases sniegumu.”

„Vai vēl atceries savu iespaidīgo izgājienu pret Vācijas vārtiem 2004. gadā, kad izskatījās, ka tūlīt tu gūsi turnīra labākos vārtus?” vaicā Džastins Vollijs, un Māris nevairās atzīties: „Droši vien par to brīdi domāju kādus piecus vai sešus gadus. Kas gan būtu noticis, ja iesistu? Kā gan šie vārti mainītu manu dzīvi un manu karjeru? Protams, Olivers Kāns ir viens no visu laiku labākajiem vārtsargiem, un pret kādu citu, iespējams, arī būtu vārti, taču neko nenožēloju, jo situ tur, kur biju iecerējis.”

Vaicāts par labāko spēlētāju, pret kuru cīnījies, Verpakovskis konkrētu atbildi nesniedz: „Nezinu, vai varu izvēlēties vienu. Portugāļu Ronaldu, piemēram. Taču tad ir visa Spānijas komanda, no kuras katrs ir sava veida zvaigzne. Toreiz, spēlē pret Latviju, viņiem bija ap 90% bumbas kontrole (rezultāts 2:0, 2007. gada 2. jūlijā). Man arī vienmēr patikusi Horvātijas izlase. Dario Srna un Luka Modričs – šie spēlētāji ir no augstāka līmeņa.”

Konkrēti Verpakovskis neatbild arī uz jautājumu par Latvijas izlases labāko spēlētāju, atzīmējot gan Mariana Pahara, gan Igora Stepanova, gan Andreja Rubina, gan Aleksandra Koļinko devumu izlases labā. Šobrīd gan pārliecinoši labākais ir Aleksandrs Cauņa. „Viņa prasmes mūsu līdzjutējiem varbūt nav tik labi saskatāmas, jo izlase zaudē. Taču atliek vien paskatīties, ko Cauņa sasniedzis ar Maskavas CSKA un kādu lomu viņš tur spēlē, lai saprastu, cik labs futbolists viņš ir. Jāpiemin arī izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, kurš ar savu apņēmību un profesionālo attieksmi kļuvis par piemēru daudziem jaunajiem futbolistiem. Arī Artjoms Rudņevs klubu līmenī parādījis savu potenciālu.”

Intervija oriģinālvalodā un pilnā apjomā pieejama šeit.