Stojanovičs: "Šis bija smagākais gads karjerā. Taču arī lielākais izaicinājums"

- Kā līdz šim esmu teicis daudz reižu, katra spēle šajā grupā mums ir ļoti smaga. Arī šī spēle bija smaga. Gribējām turpināt progresu, ko bijām veikuši iepriekšējās divās trīs spēlēs, un mēs to izdarījām. Parādījām atbildību, disciplīnu un atdevi. Spēlētāji parādīja atdevi pret komandu, pret rezultātu, un beigās par to tikām atalgoti. Brīžiem mums paveicās, taču, no otras puses, mums bija iespējas gūt arī vēl vairāk vārtu. Beigās bijām ļoti, ļoti priecīgi par uzvaru, kas ir svarīga pašpārliecinātībai un nākotnei kā tādai. Vēlu vēlreiz apsveikt Austriju ar iekļūšanu Eiropas čempionātā un vēl veiksmi finālturnīrā.

- Vai bijām pelnījuši uzvarēt?
- Protams, domāju, ka bijām pelnījuši. Ne tikai šodienas spēles, bet spēlētāju pašatdeves un visa tā, kas notika iepriekšējā periodā, dēļ. Kā jau esmu sacījis tik daudz reižu, iepriekš mums ir trūcis veiksmes. Tāpat pēc šīm spēlēm un saņemtajām diskvalifikācijām nesūdzējāmies par tiesnešu kļūdām, lai arī tādas bija. Strādājām klusiņām un pēdējā spēlē saņēmām atalgojumu, kas šajā brīdī ir ļoti svarīgi.

- Labs otrais puslaiks Izraēlā, diezgan laba spēle Ļubļanā, tagad uzvara pār Austriju. Vai beidzot esam uz pareizā ceļa?
- Jā, šajās spēlēs pastāvīgi augām. To redzēju ne tikai laukumā, to jutu arī ģērbtuvē, viesnīcā, treniņos. Augām kā komanda. Joprojām esam tālu no vajadzīgā, vēl ir ļoti daudz darāmā, bet šajās trīs spēlēs nepārtraukti kļuvām labāki un lēnām, lēnām gājām pareizajā virzienā. Pēc Ļubļanas spēles bijos, ka būs tāda pati situācija, kāda bija pēc labas spēles Polijā. Tāpat biedēja spēlētāju fiziskā gatavība. Taču šodien viņi parādīja pareizo attieksmi un pašatdevi, kādai jābūt izlases kreklā.

- Kas ir bijis pagrieziena punkts šim nelielajam progresam? Beidzot sākat atrast pareizo sistēmu, pareizo vienpadsmitnieku, varbūt spēlētāji beidzot sāk saprast jūsu prasības?
- Viss, ko nosauci. Patiešām viss. Bija ļoti daudz individuālu sarunu, daudz citu lietu, kurām ne obligāti ir saistība tieši ar futbolu kā tādu. Runājām atklātāk. Joprojām cenšos izprast katra spēlētāja personību, viņu pagātni, bet tas viss, ko nosauci savā jautājumā, ir svarīgi. Reizēm mainījām izvietojumu, reizēm spēlētāji nespēlēja savās īstajās pozīcijās – šajā kvalifikācijā bija daudz svārstību, daudz problēmu, savainojumu un citu lietu, kuras nekad neizcēlu pirmajā plānā. Vienkārši centāmies strādāt un iet pareizajā virzienā.

- Debitēja Grjaznovs, kurš iepriekš nebija spēlējis pat U21 kvalifikācijā. Iespēju devāt arī Uldriķim. Kā viņi nospēlēja?
- Grjaznovs nav vienīgais, kurš šajās spēlēs debitēja. Tādu bija vairāki. Sekoju viņam diezgan ilgu laiku un skatījos viņa sniegumu klubā. Viņš kļuva par "Valmieras" kapteini, un tas bija liels solis uz priekšu – treneris noteikti zināja, ko dara. Mani apmierināja viņa uzvedība šajā nometnē. Savukārt, runājot par Robertu, tas bija tikai laika jautājums, kad es viņam došu iespēju. Viņš ir specifisks spēlētājs, un viņš šodien laukumā padarīja labu darbu.

- Runājot par ciklu kopumā, kā varat novērtēt šo gadu – cik smags tas bija, cik labs vai slikts tas bija?
- Tas bija smagākais gads manā futbola karjerā, nekādu šaubu. Emocijas vēl ir svaigas, un es vēl veikšu analīzi, bet šis nešaubīgi smagākais gads. Nebiju gaidījis, ka darbs būs tik smags, taču beigu beigās tas ir arī lielākais izaicinājums manā dzīvē. Esmu diezgan apmierināts, ka spēlētāji beigās sāk saprast manu filosofiju, bet vēl ir ļoti daudz darāmā. Nevaram stāstīt, cik sekmīgs šis gads bija, taču es arī droši vien ierados smagākajā brīdī Latvijas futbolā kā tādā, jo šīs problēmas un zaudējumi nesākās tikai ar mani. Tas sākās jau nedaudz pirms tam. Un šajā grupā spēlējām pret komandām, kuras pašlaik ir nedaudz labākas par mums. Tas tā ir, tas ir fakts. Pēc ranga mūsu grupā Slovēnija laikam ir zemākā komanda, neskaitot mūs [varētu būt domāts rangs pirms Nāciju līgas jaunās sezonas izlozes, kurā Slovēnija ir 42. vietā, bet Latvija 51. – A.S.]. Ja zemākā ir Slovēnija, tad varat iedomāties, cik grūta grupa mums bija. Citām komandām bija vismaz kāda līdzvērtīga līmeņa komanda, bet šajā grupā mums tādas nebija. Mēs cietām, mēs cīnījāmies, lai atrastu risinājumu un saprastu, ko darīsim nākamajā septembrī.

- Ja daudz runājat par nākotni un nākamo septembri, tas nozīmē, ka vēlaties turpināt darbu un gada beigās neatkāpsieties?
- Neatkarīgi no šodienas rezultāta mums būs tikšanās. Vai mēs uzvarētu, zaudētu vai spēlētu neizšķirti, mums bija vienošanās, ka tiksimies pēc kvalifikācijas beigām. Vēl ir jānosprauž precīza diena, bet domāju, ka tas notiks tuvāko septiņu dienu laikā. Tad redzēsim, kas ir izdarīts līdz šim, kādi ir plāni nākotnei un vai mums ir kopīga vīzija. Tas ir viss, ko šobrīd varu pateikt.

- Šajās divās spēlēs pamatvārtsargs un kapteinis bija Šteinbors, bet iepriekš pirmais numurs un kapteinis bija Vaņins. Vai esat runājis ar Andri, vai viņš turpinās spēlēt izlasē?
- Jā, esmu vairākkārt runājis ar Andri. Viņam ir līgums līdz jūnijam, un tad redzēs, ko sacīs klubs. Viņš vēlētos turpināt spēlēt, kamēr vien ir labā sportiskajā formā. Protams, ar viņu rēķinos, jo viņš nav tikai vārtsargs. Viņš šai komandā ir kas vairāk: redzu viņu arī kā, ja tā var teikt, vienu no maniem asistentiem. Viņa loma neaprobežojas tikai ar būšanu vārtsargam.

- Tik smagā gadā tas nebūs viegli izdarāms, bet vai varat nosaukt trīs labākos spēlētājus šajā ciklā un trīs potenciālos līderus nākamajā?
- Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Nevaru atbildēt konkrēti. Vienubrīd tie bija vieni trīs spēlētāji, citā – citi trīs spēlētāji, bet šajās divās spēlēs – vēl citi. Nevaru nosaukt trīs, jo svarīga ir visa komanda. Paskatieties manu sastāva izvēli spēļu laikā un redzēsiet, kuri spēlētāji tiek pie arvien lielāka spēles laika. Šobrīd ir ļoti grūti pateikt. Ļaujiet man izanalizēt visas spēles soli pa solim, un varbūt vēlāk varētu atbildēt precīzāk.

- Pēc spēles tas bija jūsu platākais smaids? Vai varat smaidīt vēl platāk?
- Droši vien jā, jo tas bija vienīgais smaids [šajā gadā]. Izvēles nav pārāk daudz. Šī uzvara man nozīmē ļoti daudz. Dzīves laikā man ir bijis daudz svarīgu spēļu, daudz smagu spēļu, spēļu, kurās izšķiras tituli, kausi, superkausi, bet šis ir kaut kas īpašs, jo zinu, kam izgājām cauri šajā periodā un kāda bija apkārtējā atmosfēra.

- Kā svinēsiet uzvaru?
- Par svinībām lēmumu pieņemsim, kad atgriezīšos.

- Austrijas pamatsastāvā bija deviņas izmaiņas, taču arī šajā sastāvā lielākā daļa bija no Vācijas Bundeslīgas klubiem. Cik stipra bija šī Austrijas komanda, uz ko tā varētu pretendēt mūsu grupā?
- Nezinu, kāds rezultāts tai būtu mūsu grupā, bet skaidrs, ka Austrijai trūka vairāku lielisku spēlētāju. Zābicera, Arnautoviča, Alabas, Hinteregera – tie šai komandai ir diezgan skaļi vārdi. Taču Austrijas izlase ir stiprākā izlase mūsu grupā [Stojanovičs to uzsvēra arī pirms spēles, lai gan Austrija marta zaudējumu dēļ finišēja tikai otrā – A.S.], tā to pierādīja šajā ciklā. Arī citu komandu treneri pēc analizēšanas sacīja tieši to pašu. Nav būtiski, kas spēlē pretī. Kā jau minēji, viņiem gandrīz viss sastāvs bija no Vācijas Bundeslīgas. Un tā ir ļoti sarežģīta līga – lai tajā spēlē, ir jābūt lielām kvalitātēm.

- Mikszonā spēlētāji sacīja, ka šī nometne atšķīrās no citām – bija cita atmosfēra, komanda bija kā ģimene. Vai piekrītat un kāds bija pārmaiņu iemesls?
- Jā, es piekrītu. Kad to sacīju, vēl nebiji klāt [preses konferencē], bet jau teicu, ka atšķirība nav tikai laukumā, bet arī ārpus tā: viesnīcā, vakariņās, citās mūsu kopā būšanas reizēs. Tas sākās jau oktobra nometnē, un komanda lēnām satuvinājās. Bija daudz smaga darba, individuālas sarunas, motivējošas filmas, mēģinājumi uzlabot uzticību cits citam un arī pašiem sev. Komandā ir vajadzīga harmonija, un hierarhijas izveidošana jebkurā darbā ir grūtākā daļa. Futbolā, sportā un arī citās dzīves jomās. Esam uz pareizā ceļa, bet joprojām darāmā ir daudz.

- Sacījāt, ka tiksieties ar federāciju. Kas būs galvenie punkti, lai jūs turpinātu un gribētu turpināt darbu?
- Galvenie punkti ir tie paši, ko sacīju pirmā vai otrajā preses konferencē, kad ierados, un arī citās preses konferencēs. Komandas atjaunošana, jaunas filosofijas atrašana, izlašu kulta veidošana u. tml. lietas. Man tās ir svarīgas. Arī uzticība. Tas ir izšķirošais punkts. Ticība cits citam, lai kā arī neklātos: reizēm ir smagi, reizēm ir skaisti, bet uzticībai starp mums ir jāpaliek. Ja tas viss būs, tad arī varēsim runāt un, protams, iet tālāk.