Starkovs: "Rīkojos pilnīgi pareizi, aizejot no izlases"

2003. gada novembrī Latvijas futbola izlase sasniedza šajā sporta veidā līdz šim augstāko panākumu valsts pastāvēšanas vēsturē – negaidīti pieveicot Turciju atlases cikla play-off fāzē, mūsu valstsvienība iekļuva 16 komandu pulkā 2004. gada Eiropas čempionātam finālturnīrā Portugālē. Apritot desmit gadiem kopš šī panākuma, Sportacentrs.com Dublinā tikās ar vienu no galvenajiem vēsturiskā panākuma kaldinātājiem – treneri Aleksandru STARKOVU (58). Viņš kopš šī gada vasaras vairs nav izlases galvenais treneris, taču bija uzaicināts kopā ar valstsvienību doties braucienā uz Īriju un Lielbritāniju, kur izlasei plānots aizvadīt divas pārbaudes spēles.

- Pirms desmit gadiem Latvijas izlase spēlēja pret Turciju Eiropas čempionāta atlases cikla play-off stadijā. Vai diena pirms pirmā play-off mača bija viena no nervozākajām Jūsu dzīvē?
- Es neteiktu, ka tā bija nervozākā diena, bet lielākā varbūt gan. Kā nekā, spēlējām izšķirošās spēles, ar izlasi vēl nekad vēl nebijām bijuši play-off stadijā. Biju viens no izlases treneru kolektīva, taču nervozs nebiju, jo komanda bija labi sagatavota, ļoti sabalansēta, mums bija savs rokraksts, savi līderi laukumā. Lai gan, kā atceros, bija diskvalifikācijas, un ne visi varēja spēlēt. [Mihails] Zemļinskis, [Dzintars] Zirnis un [Oļegs] Blagonadeždins – trīs pamata spēlētāji. Pārkārtojām aizsardzību – šķiet, [Igors] Korabļovs spēlēja kreisajā malā, un viņš principā bija jauniņais, jo debitēja ciklā, lai gan jau bija pieredzējis. [Aleksandrs] Isakovs spēlēja centra aizsardzībā, ne savā pozīcijā, tāpat kā Laizāns [spēlēja aizsardzības labajā malā – aut.]… Tā kā nervozitātes nebija, bet gan vienkārši emocionāls pacēlums pirms spēles ar ļoti stipru pretinieku. Katrs zināja, kas jādara laukumā, gatavojāmies ļoti mierīgi.

- Kaut kāds uztraukums gan treneriem, gan spēlētājiem pirms dzīves svarīgākās spēles taču bija?
- To, ka tā bija pati lielākā un nozīmīgākā diena, jau sapratām pēc tam. Tagad pagājuši desmit gadi. Paies 20 gadu, tad… Varbūt tad būs citi panākumi, un Turciju aizmirsīsim. Taču varbūt pēc 20 gadiem tas šķitīs vēl lielāks panākums.

- Cik bieži atceraties un pārdomājat spēles pret Turciju?
- Es nemīlu kavēties atmiņās. Reizēm, lai izšķirtos, ko darīt, kā sagatavot komandu, var atskatīties uz pagātnē gūto pieredzi. Bet skatīties visu laiku vienu un to pašu kaseti – nē.

- Šobrīd izlasē joprojām spēlē trīs "Turcijas brīnuma" varoņi – Koliņko, Laizāns un Verpakovskis –, vēl trīs ir treneru štābā – Pahars, Astafjevs un Piedels. Esat trenējis arī daudzus citus šībrīža izlases futbolistus. Vai tagad, kad skatāties uz izlasi no malas, to varat saukt par savējo, vai jau pamanāt, ka Pahara vadītā komanda ir citāda?
- Labi, ka ir paaudžu maiņa. Īpaši tie, kuri šodien [no 2003. gada sastāva] vēl ir izlasē, parāda, ka viņi neuzvarēja tās spēles nejauši – viņiem ir tāds potenciāls, ka, paejot desmit gadiem, šie futbolisti joprojām ir konkurētspējīgi. Turklāt, ja izlases treneris pats ir nospēlējis ap 100 vai 50 spēļu valstsvienībā, viņam ir iespēja iegūto pieredzi nodot tālāk, kas ir ļoti labi – jaunie viņa teiktajam var ticēt uzreiz. Tas nav tā, ka atnāk fizkultūras skolotājs, nostāda visus, nolasa grāmatu par futbolu un saka – ejiet, spēlējiet! Nē, tur ir vajadzīgs cilvēks ar pareizu futbola izpratni.
Mana vai ne mana komanda… Pat tad, kad biju treneris – tā nebija mana komanda. Pirms desmit gadiem uzvarējām turkus – ne jau es uzvarēju. Jā, biju galvenais treneris – pēc statusa varbūt augstāk par citiem. Taču man bija lieliski palīgi – [Jurijs] Andrejevs, [Aleksandrs] Kulakovs… Koliņko toreiz atlases cikla pirmajā pusē bija Eiropas vadošais vārtsargs, neielaižot nevienus vārtus. Jā, viņš spēlēja ārzemēs, bet, kad atbrauca uz izlasi, ar viņu darbojās Kulakovs. Andrejevs kopā ar mani strādāja ar komandu. [Genādijs] Karavajevs bija menedžeris, federācija palīdzēja ļoti labi sagatavoties, ārsts Dags Čuda – viņam uzvārds tāds brīnumains [Чудо krieviski nozīmē "brīnums" – aut.] – ļoti daudz paveica, lai komanda būtu vesela.

- Kad vasarā aizgājāt no izlases, ieteicāt Marianu Paharu par atbilstošu kandidātu izlases galvenā trenera postenim. Ko viņš dara citādi vai tāpat kā Jūs? Kāds ir viņa rokraksts?
- Nezinu, ko viņš dara tāpat un ko – citādi. Neesmu klāt katrā treniņā, turklāt vajadzīgs laiks, lai viņa rokrakstu atpazītu. Zinu tikai to, ka viņš ir profesionāls treneris, kuram šobrīd nav pieredzes, taču to viņš uzkrāj strādājot. Viennozīmīgi, ka viņš ir kvalificēts, profesionāls un stiprs treneris. Un ar lielu potenciālu – viņš orientējas futbolā. Kad ieradās "Skonto", Paharam bija 17 gadu – un viņam bija profesionāli apstākļi. Tad aizbrauca uz Angliju, kur viņu atceras joprojām – uz ielas vai viesnīcā cilvēki grib nofotografēties. Anglijā katrs meistars ir cieņā. Stiprs profesionālis, taču Pahara raksturu un rokrakstu, protams, redzēsim tikai ar laiku. Uzskatu, ka viņam ir visas vajadzīgās iespējas, lai izveidotu labu komandu un sasniegtu lielus panākumus. Vai tas izdosies? To parādīs tikai dzīve.

- Vai Pahars Jums bieži prasa padomu, mēdzat konsultēties?
- Jāstrādā trenerim-speciālistam, un viņam jābūt neatkarīgam. Vai Pahars man prasa padomus? Protams, ka ne. Viņš pats visu zina. Reizēm parunājam par visu ko – par ģimenēm, bērniem, es pastāstu par saviem mazbērniem. Runājam arī par futbolu, par izlasi, taču tie nav padomi, viņš pēc tiem nenāk pie manis.

- Pahars izlasi sāka vadīt pēc tam, kad vasarā nolēmāt galvenā trenera posteni pamest. Kāpēc to darījāt un kāpēc – tieši tajā brīdī?
- Tā gadījās. Tagad ir pagājis laiks, un uzskatu, ka rīkojos pilnīgi pareizi. Kāpēc tā notika? Tāds ir futbols. Trapatoni trenēja Īriju, bet te viņa vairs nav. Kāpēc? To nesaka neviens – ne Īrijas Futbola federācijas prezidents, ne Trapatoni pats. Cikla gaitā no amata aizgāja arī Horvātijas, Lietuvas, Slovākijas treneri. Ļoti daudzi. Treneru nomaiņa ir futbola sastāvdaļa. … Gan spēlētāji, gan treneri ir atbildīgi par rezultātu. Protams, kad zaudē komanda, lielākā vaina gulstas uz trenera pleciem. Koliņko vai Laizāns savā karjerā dažādu iemeslu dēļ piedzīvojuši tik daudz treneru maiņas – pat Latvijas izlasē. Atbilde ir tikai viena – tāds ir futbols. Pat nevēlos iedziļināties – kāpēc, kādi galvenie iemesli…

Aleksandrs Starkovs izlases galvenā trenera posteni pameta pēc spēles pret Bosniju un Hercegovinu (Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64).

- Atceros, ka sarunā pirms atlases cikla izteicāties pozitīvi par iespējām sasniegt labus rezultātus. Kurā brīdī viss sāka novirzīties no plāna?
- Šķiet, ka galvenais – neveiksmīgais [cikla] sākums. Aizvadījām neveiksmīgu spēli pret grieķiem, lai gan mums bija visas iespējas paņemt punktus – esmu pārliecināts, ka tādā gadījumā būtu cits noskaņojums. Jāsakrīt arī zvaigznēm. Pēc tam savainots bija [Aleksandrs] Cauņa – spēlētājs, kurš pēdējos gados bija līderis un spēlēja spoži. Ceru, ka labākie laiki vēl ir priekšā – gan Cauņam, gan [Andrim] Vaņinam un [Kasparam] Gorkšam. Varbūt arī Mārim [Verpakovskim].

- Jūsu lēmumu aiziet no izlases kaut kādā veidā ietekmēja arī citu cilvēku domas – piemēram, funkcionāru un fanu?
- Tas bija tikai mans lēmums. Taču neslēpšu, ka runāju arī ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, arī federācijas vadību, ar ko man ir labas attiecības. Pat īsti nezinu, kāda statusā, taču jebkurā gadījumā patīkami, ka esmu uzaicināts ar izlasi šajā braucienā.

- Kādi ir Jūsu nākotnes plāni – vai ir trenera darba piedāvājumi, kurus izskatāt?
- Piedāvājumi un pārrunas ir, taču futbols visur ir vienāds – paies decembris, sāksies jauns gads, tiks veidoti nākotnes plāni.

- Tātad varam gaidīt, ka nākamā gada sākumā Jūs atsāksiet trenēt?
- Variet gaidīt [smejas].

- Klubu vai izlasi? Latvijā vai ārzemēs?
- Redzēsim. Man nepatīk skriet notikumiem pa priekšu. Vakar [saruna notika 15. novembrī pirms Latvijas spēles pret Īriju – aut.] man – droši vien tāpat kā sportistiem un funkcionāriem – bieži prasīja: "Nu, kā nospēlēsiet?" Kurš nopietni var atbildēt uz jautājumu, kas būs rīt? Nedod Dievs, lai rīt atkārtotos tas, kas notiek Filipīnās. Tāpēc neko konkrētu atbildēt nevēlos.

- Tikko noslēdzies Latvijas čempionāts futbolā. "Ventspils" uzvarēja, savukārt "Skonto", kurā esat strādājis daudz gadu, palika otrā. Kā vērtējat aizvadīto sezonu?
- "Ventspils" ir čempione, jo savāca visvairāk punktu. Un par to nemaz nav vērts strīdēties, jo čempiona titulu dod tam, kam ir visvairāk punktu. Domāju, ka viss ir loģiski. Nedrīkst teikt – ja būtu tā, tad čempions būtu cits. Tāpēc, ka nedrīkst mazināt "Ventspils" kluba nopelnus – acīmredzot šobrīd stabilākais klubs Latvijā ar treneri [Jurģi Pučinski], kurš manā skatījumā uzvedās pieticīgi, pieklājīgi un pareizi! Kā komandas vadītājs viņš rīkojas pareizi – nebļaustās, nesit sev pa krūtīm. Viņš vienkārši paņēma 1. vietu.
Tāpat kā agrāk, Latvijas čempionātā spēlē diezgan daudz izlases spēlētāju. Un redzams, ka šajā čempionātā ir iespējams progresēt. Lai kāds arī čempionāts nebūtu un cik skatītāju uz tā spēlēm nenāktu. Tāds spēlētājs kā [Valērijs] Šabala ir izaudzis līdz izlases pamatsastāva spēlētajam. Daudz ir atkarīgs nevis no apkārtējās vides, bet gan talanta un kluba radītajām iespējām nodarboties ar futbolu. Mums ir diezgan daudz talantīgu spēlētāju – svarīgi viņus ir nepazaudēt. Jāskatās nevis tur, kur ir liela alga, bet gan izaugsmes iespējas. Šabala ir labs piemērs, tāpat arī vairs ne gados jaunie [Vladislavs] Gabovs un [Nauris] Bulvītis, abiem pa 26 gadiem. Viens jau pagājušajā gadā, viens šogad debitēja izlasē. Viņus jau kāds pirms diviem-trim gadiem bija norakstījis, taču viņi spēlēja, tāpēc viņus izsauca uz izlasi. Mums Latvijā nav tik daudz kvalificētu spēlētāju – iespēja izlasē var būt gan 18, gan 26 gadu vecumā.

- Čempionāta beigas saistījās ar negatīvām ziņām Daugavpils un totalizatoru sakarā. Jums tas bija negaidīti?
- Šādas totalizatoru negatīvās lietas ir bijušas vienmēr un visur. Nesen Vācijā bija tiesnešu skandāls. Itālijā "Juventus" nosūtīja uz otro līgu. "Juventus"! Tas notiek visur, cita lieta – kā ar to cīnīties. Šodien ir daudz pelēkās zonas – lietas notiek neredzami. Turklāt nepietiek ar to, ka esi kaut ko dzirdējis un zini. Nevar sodīt cilvēku, ja nav pierādījumu. Tā futbolā notiek visur. Esmu strādājis Krievijā, Azerbaidžānā – arī tur par to runā. Tāpat kā Itālijā vai Vācijā. Tā ka pārsteigts par notikušo nebiju – tāda ir dzīve.