Viedoklis: Starkovam vairs nav jābūt Latvijas izlases trenerim

Priekšvārda vietā gribētu teikt, ka apzināti rakstu labu laiciņu pēc sakāves pret Bosniju un Hercegovinu - ar domu, lai virsroku neņemtu emocijas, bet gan veselais saprāts. Tāpat apzinos, ka temats ir nepatīkams, un patiesībā pat pēc šī viedokļa uzrakstīšanas ilgi domāju, vai vispār publicēt - nepatīk rakstīt negatīvo, vēl jo vairāk tāpēc, ka pieminētos personāžus kā cilvēkus (Aleksandru Starkovu, protams, ieskaitot) ļoti cienu, un, godīgi sakot, nevēlos kādu aizvainot. Tai pašā laikā gan LFF cilvēkiem, no kuru puses nereti strāvo acīmredzama aizkaitinātība par kritiku no ārpuses, gan arī citiem būtu jāsaprot, ka futbola apskatniekiem ir savs viedoklis, pat ja tas atšķiras no vairākuma viedokļa. Negribas lieku reizi piesaukt citu valstu piemēru, bet patiešām - jebkurā īstā futbola zemē treneru korpusu, federāciju, spēlētājus mediji un līdzjutēji apēstu dzīvus, ja būtu tāda situācija, kāda šobrīd ir latvju pusē. Protams, mazā futbola valstī, kāda ir Latvija, žurnālistiem ir grūtāk (vismaz tā es uzskatu), ja kritizētā puse uztver kritiku neveselīgi - proti, var nogriezt pieeju informācijai un censoni sodīt. Lai nu kā, pienācis laiks runāt.

Vai jautājumam par Starkova "atbrīvošanu" jābūt dienas kārtībā?

Teikšu tā – man rūp Latvijas futbols, man rūp Latvijas izlase, man rūp sabiedrības attieksme pret mūsu futbola piramīdas virsotni, Latvijas valstsvienību. Jā, varbūt mana izpratne kādam šķitīs greiza, bet tāda tā ir un no tās neatkāpšos.

Saņēmu pārmetumus par to, ka publicēju rakstu, ka Aleksandrs Starkovs pēc kārtējās neveiksmes (0:5) neatkāpjas no Latvijas izlases galvenā trenera amata. Valdīja uzskats, ka šāds raksts ir neprofesionāls, jo preses konferencē neviens Starkovam taču nav pajautājis, vai viņš plāno nolikt savu mandātu! Man gan personīgi šķita, ka šāds raksts bija vietā un laikā, jo jau sen nav runa par pēdējiem pilieniem pacietības kausā – labu laiku ūdens līst pāri, un Starkova paša atkāpšanās būtu loģisks turpinājums. Un šeit nemaz nebija vajadzīgs uzvedinošs žurnālista jautājums. Jums lemt, vai man taisnība. Jāiestarpina, ka pēc trešā jautājuma Starkovs pameta preses konferenci, nemaz nedodot iespēju žurnālistiem prašņāt tālāk, taču man tas pat nešķiet izšķiroši – mūsu trenerim pašam bija jāprotas... Uzskatu, ka Starkova "atbrīvošana" šādos apstākļos ir dienas kārtībā. Un, ja LFF nereaģē pienācīgi, tad medijiem ir visas tiesības par to runāt aizvien skaļāk.

Aptauja: ar mērķi iegūt pierādījumus…

Atļāvos publicēt aptauju, lai noskaidrotu Sportacentrs.com lasītāju domas – vai Starkovam jāatkāpjas? Jā, iespējams šāda aptauja kādam šķiet provocējoša – kā žults placdarms. Tomēr varu paskaidrot aptaujas izveides motivāciju – tā kā pārdzīvoju par Latvijas izlases neveiksmēm, jau sen uzskatīju par nepieciešamu paust savu viedokli, taču tas vienmēr ir spēcīgāks, argumentētāks, ja ir atsauce, vai ne? Un šajā gadījumā par lielisku atsauci, lai pamatotu Latvijas izlases nedienas un kopējo negatīvo noskaņu, uzskatīju lietderīgās Sportacentrs.com lasītāju domas. Nebūtu godīgi atsaukties tikai uz negatīvajiem interneta komentāriem, sašutušajiem draugiem un paziņām. Konkrēts balsojums, konkrēti rezultāti. Jā, balsu nebija daudz, taču, manuprāt, tendenci aptauja parāda un ir kaut cik stingrs pamats, pret kuru balstīties. 294 respondenti, 253 jeb 82% nobalsoja par to, ka Starkovam nav jāpaliek Latvijas izlases trenera amatā.

Esmu aizstāvējis Starkovu…

Turpinājumā par svarīgāko – Latvijas izlasi un notiekošo ap to. Par visu pēc kārtas.

Jau ir bijis pietiekami daudz negāciju ap Latvijas izlases sniegumu, pietiekami daudz 0:5 zaudējuma analīzes, pietiekami daudz Aleksandra Starkova kritikas. Nesākšu atkārtoties. Lai cik man ir cilvēcīgi žēl visu Latvijas izlasē iesaistīto, vairumam no izskanējušā diemžēl jāpiekrīt. Taču šajā reizē vairāk par to, kāpēc uzskatu, ka vajadzētu (vajadzēja) izlases treneri nomainīt un izdarīt to pēc iespējas ātrāk.

Vispirms gan vēlos teleportēties pagātnē un atgādināt, ka savulaik Starkovu aizstāvēju ar visām četrām, kaut kopējais noskaņojums jau toreiz bija ar ļoti nepatīkamu nokrāsu. No saviem vārdiem tā brīža situācijā neatkāpjos un palieku pie sava. Latvijas izlase PK2010 ciklā Starkova vadībā spēlēja pat labāk par savu patieso spēju līmeni, paliekot soļa attālumā no „play-off” par tikšanu uz finālturnīru DĀR (cik gan tagad visi būtu laimīgi par tamlīdzīgu situāciju!), bet toreizējā materiāla tapšanas brīdī Latvijas izlase „Euro2012” pirmajās četrās atlases spēlēs bija zaudējusi Horvātijai un Grieķijai, nospēlēja neizšķirti ar Gruziju un pārspēja Maltu. Pēc šī aizstāvības raksta Latvijas izlase galu galā ieguva 4. vietu, palaižot priekšā Grieķiju, Horvātiju un Izraēlu, bet apsteidzot Gruziju un Maltu. Citiem vārdiem - Starkovs spieda maksimumu un pat vairāk PK2010 ciklā un savukārt atbilstoši mūsu līmenim novadīja „Euro2012” ciklu. No viņa puses, manuprāt, viss daudz maz bija kārtībā. Toreizējā apkārtējo kritika (tiesa, daudz mērenāka nekā šobrīd), domāju, visdrīzāk bija neadekvāta – nezinu, varbūt pie vainas vēl joprojām bija mieles pēc piedalīšanās „Euro2004” gada finālturnīra un uzskats, ka nule iegūtā 3. vieta PK2010 kvalifikācijā ir mums atbilstošais, vidējais līmenis?

…taču situācija ir mainījusies

Šobrīd situācija ir krasi mainījusies. Jā, joprojām uzskatu, ka Starkova rīcībā esošie spēlētāji ir vājāki nekā Fernandu Santušam (Grieķija), Stanislavam Grigam un Mihalam Hipam (Slovākija, nupat gan šis duets atlaists, jo... nospēlēja 1:1 Lihtenšteinā) un Safetam Sušičam (Bosnija un Hercegovina), taču mainījies kas cits – ir daudz sliktāki rezultāti un daudz bezcerīgāks sniegums. Tik slikts, ka nepārprotami var apgalvot – pat ar šī brīža pieticīgajiem futbola resursiem (lasi – spēlētājiem) ir iespējams nospēlēt sekmīgāk. Nešaubos par to.

Pavisam minimāli par izlases šķautnēm, kuras, manuprāt, var uzlabot gandrīz uzreiz. Pirmkārt, mūsdienīgu malējo aizsargu izmantošana. Tiešām augstu vērtēju Pāvelu Mihadjuku un Nauri Bulvīti, taču viņi ir lieliski centra aizsargi (ko Virslīgā arī pierāda), nevis flangu spēlētāji, kuriem modernajā futbolā būtu jābūt ļoti kustīgiem un jāpieslēdzas uzbrukumiem. Mums Virslīgā (un pat izlases rezervē, ja runājam par Vladislavu Gabovu) tādi ir! Otrkārt, Artjoma Rudņeva lietderīgāka (un vispār) izmantošana - šeit nerunāju tikai par maču ar bosniešiem, pēc kura Starkovs sacījis, ka Rudņevs neesot bijis formā. Jā, Rudņeva temats ir nodrāzts, jā, viņš nespēj pats radīt sev momentus un spēlēt veiksmīgi tālu no vārtiem un pretuzbrukumos. Bet, vai esam patiešām tik vāji, ka nespējam izdarīt vismaz 10 centrējumus pretinieka soda laukumā 90 minūšu laikā? To taču var darīt gan pie stūra sitieniem, gan tuvākiem un tālākiem soda sitieniem, gan arī mēģināt to paveikt no spēles. Un Rudņevs ar galvu prot spēlēt, turklāt tas ir tikai viens Hamburgas uzbrucēja trumpis. Runājot par centrējumiem, starp citu, prātā atkal gribot negribot nāk malējie aizsargi un viņu snieguma mūsdienīgums...

Vēl viena lieta - izlases trenera vietā es noteikti lūgtu aizvadīt pēc iespējas vairāk pārbaudes spēļu, tai skaitā spēlējot arī savu līdzjutēju priekšā. Jā, nepārzinu finanšu situāciju un varbūt patiešām nevaram to atļauties, bet tad atliek sērīgi secināt, ka esam vieni no retajiem pasaulē, kuri savu futbola izlasi, valsts vizītkarti(!), nespēj nodrošināt ar pašsaprotamo/minimālo. Neprasu atkārtot kaimiņu igauņu sasniegumu sarunāt (un samaksāt) pārbaudes spēles ar Brazīliju, Urugvaju, Čīli, Franciju, Portugāli (šādi pretinieki Igaunijai bijuši pārbaudes mačos pēdējos četros gados), bet vismaz spēlēt regulāri un laiku pa laikam arī Latvijā, lai līdzjutēji neaizmirst, kā vispār izlases futbolisti izskatās... Salīdzinājumam - kopš 2009. gada augusta Igaunijas izlase aizvadījusi 52(!) spēles, kamēr Latvijas izlase... 38 spēles. Milzīga atšķirība! Taisnības labad jāmin, ka Lietuvas izlasei šai laika posmā tikai 31 spēle, bet nav taču jāņem tas sliktākais piemērs! Tuvāko rezervju testēšana un kodola saspēles slīpēšana ir viens no labākajiem ieročiem, kā uzlabot izlases sniegumu.

Turpinot par mainījušos situāciju, jāsaka, ka futbolā pat pret spēcīgākiem pretiniekiem ir iespējams reizi pa reizei iegūt punktus, bet mums pret grupas trim favorītēm ir četri zaudējumi, pie tam divi (abi pret bosniešiem) graujoši. Ja paņemam nost rezultātus ar pēdējā groza izlasi, tad Latvijas izlases bilance pēdējos piecos pilnajos ciklos un šajā nepilnajā bijusi šāda:

Viss kā uz delnas! Pie tam ne tikai rezultāti, bet arī pats sniegums ir totāli bezcerīgs – piemēram, sitienu attiecībā nemaz negribas skatīties. Un neaizmirsīsim – bija taču 1:1 Lihtenšteinā pret pēdējā groza komandu! Jā, neesam Slovākija, bet šīs valsts futbola federācijas vadītājs pēc neizšķirta pundurvalstiņā teica aptuveni šādus vārdus: „Kauns, kauns, kauns! Necienīgs sniegums, katastrofa! Es tikšu ar šo situāciju galā!” Darbi patiešām sekoja... Protams, vilcinot laiku, vienmēr var atsaukties, ka mums vēl tikai priekšā divas spēles ar ņemamo Lietuvu. Tikai nebūsim ar īsu atmiņu un paturēsim prātā, kā mocījāmies abās spēlēs pret Lihtenšteinu, kas tomēr, piekritīsiet, ir vājāka nekā Lietuva.

Atkārtošos, kopējā situācija Latvijas futbolā ir skumja un problēmas ir daudz dziļākas nekā Starkova blices pēdējā laika neveiksmes, taču jāpatur prātā, ka tieši izlase ir Latvijas futbola spogulis līdzjutēju tūkstošiem. Ja melnā josla ir pamatīgi ieilgusi, nevaram uz to noraudzīties bez reakcijas. Ja tavs bērns, mācoties braukt ar velosipēdu, nokrīt vairākas reizes pēc kārtas un sāk asiņot, taču neizliksies neredzam un neliksi viņam patstāvīgi veikt atkārtotu mēģinājumu, bet gan iesi palīgā un stutēsi, vai ne?

Kolēģis nesen rakstīja, ka izlasei ir grūtāk reabilitēties nekā klubam, jo spēles ir retāk. Starkova gadījumā man gan šķiet, ka ir tieši otrādi – viņam amata saglabāšanas aspektā tas nāk par labu, ka spēles nav biežāk. Nogludināt negācijas, kritiku ir vieglāk, ja izlase pēc vēl vienas neveiksmes trīs mēnešus nespēlē – nāk pāri citi notikumi un neapmierinātajiem nepietiek jaudas kladzināt bez apstājas savu nepatiku pret notiekošo ap izlasi.

Līdzjutējiem kā gaiss vajadzīga cerība!

Jā, pieļauju, ka ar citu treneri, iespējams, būtu tikai nedaudz labāk. Tātad teorētiski patiešām visu varētu atstāt, kā ir. Taču sliktākais visā šajā situācijā ar Starkova palikšanu ir līdzjutēju totāla nerespektēšana. Pats sev diemžēl līdz galam neesmu noformulējis, vai būtu ar mieru turpināt gaidīt Starkova izlases atdzimšanu (drīzāk nē - cik tad tas bērns var krist un asiņot...), taču vienu varu teikt droši – ir ļoti sāpīgi noraudzīties, kā Latvijas izlasi izsmej, ņirgājas par to, novēršas no tās, pārstāj cienīt. Kritikas vilnis ir pārāk liels. Cilvēku nepatika pret Starkovu pamazām pārtop naidā. Izlase cieš. Un, protams, ne jau žurnālistu kritikas dēļ - līdzjutējs nav muļķis un pats visu redz!

Minētās aptaujas rezultāti kalpo kā sabiedriskās domas neliels pierādījums, bet tie, kas aktīvi seko žurnālistu rakstītajam, vairāku drosmīgāku futbola cilvēku teiktajam, jā, arī interneta komentāriem, tvītiem un tā tālāk, noteikti piekritīs, ka LFF un Starkovs iet pa nepareizu ceļu. Viņi ir nomaldījušies. Šķiet, spītīgi nomaldījušies – gaisma (pārmaiņas) deg viena tuneļa galā, bet viņi turpina iet pa to tuneli, kuram visas spuldzītes izdegušas. Privāts klubs, ja tam tā tīk, var šādi rīkoties, bet nacionālā izlase, tās vadība, manuprāt, nē. Līdzjutējiem jādod cerība! Pat, ja pārmaiņas nedotu pozitīvas pārmaiņas, izlases atbalstītāji vismaz noticētu, ka izlases vadība patiešām cenšas labot situāciju un būtu cerība, ka pēc pieķēzītās lapas jaunā trenera baltā lapa tiek izkrāsota labāk. Mūsu izlasei tik ļoti vajag šo balto lapu...

Var nosaukt daudzus izcilus futbola trenerus, kuri sasnieguši augstas virsotnes, taču kādā darba vietā viņu darbībā iestājas melnā josla, un viņi vai nu atkāpjas paši, vai viņus padzen piespiedu kārtā. Luišs Felipe Skolari, Gūss Hidinks, Fabio Kapello ir tikai daži no piemēriem. Tāda ir futbola dzīve un trenera nepateicīgais arods. Jā, Starkovs sasniedza simtgades virsotni („Euro2004”), ir valdījis Virslīgā un diez vai pārskatāmā nākotnē kāds treneris spēs atkārtot ko līdzīgu, tomēr nekas nav mūžīgs – ja buksēšana ir ieilgusi un mīt bezcerības sajūta, tad jābūt drošsirdīgiem un jāpasaka „Paldies!”. LFF prezidents preses konferencē bieži uzsvēra, ka nav šaubu par Starkova kvalifikāciju. Vai klubu vadītājiem bija šaubas par augstāk minēto izcilo treneru kvalifikāciju brīdī, kad viņi tika atlaisti? Nē, taču! Tas pats ar izlasēm - Turcijas Futbola federācija pat "atļāvās" atlaist vareno Hidinku no izlases trenera posteņa (kaut tika noformēts kā abpusēja vienošanās) pēc ilgākas neveiksmju joslas...

Žurnālisti saudzīgi? Nedomāju vis

Šo domu vairs neturpināšu apzelēt. Taču vēl, nostiprinot šo viedokli, atļaušos izmantot palīglīdzekli – apkopoju dažu cienījamu futbola žurnālistu viedokļus. Starp citu, nereti tiek pārmests, ka Latvijā žurnālisti ir pārāk saudzīgi – varbūt šie citāti kaut nedaudz liks mainīt domas:
• Ilvars Koscinkevičs, „Sporta Avīze”: „Starkovs nemeklēja attaisnojumus – vien palūdza, lai futbolistus nenomētājam ar kritikas mīnām, jo laukumā tomēr atdevuši visus spēkus. Jā, tā bija, taču tas šoreiz vairs nevar glābt Starkova krēslu. Trenerim ir jāatkāpjas, un ne jau tikai šā viena zaudējuma dēļ. Mūsu komandas iepriekšējo desmit spēļu bilancē ir vēl pieci zaudējumi un tikai viena uzvara. Tas ir par maz pat tādai komandai kā Latvijas valstsvienība, lai arī – ne jau tikai par skaitļiem ir runa. Runa ir par spēli, ko rādām, bet jau ilgāku laiku tā pamatīgi klibo. Tāpēc teiksim Starkovam paldies, ka reiz viņš mūs pacēla nebijušos augstumos, taču tagad godīgi jāatzīst, ka pēdējais posms viņa vadībā ir bijis neveiksmīgs.”
• Anatolijs Kreipāns, delfi.lv: „Bēdīgākais nav pat tas, ka Starkovs pats pat nav iedomājies par savu iespējamo atkāpšanos (gaida, kad tiks skaļi izsvilpts?!), bet gan tas, ka nopietni procesi izlases sakarā un futbola sakarā vēl nav sākušies un vismaz līdz šī sezonas beigām acīmredzot nesāksies. Tikai izlases galvenā trenera nomaiņa - tas patiešām būtu tikai kosmētiskais remonts, kas arī ir nepieciešams, taču vajadzīgs ir kapitālais remonts. Cita lieta, ka ar kaut ko beidzot vajadzēja sākt. Nesāksim... (..)„Skonto mafija" - tieši tajā laikā radās šis teiciens. Futbola izlasēs (vadībā) bija gandrīz tikai skontieši, tagad situācija sen ir cita, taču „vecās iestrādnes" vēl darbojas. Neminēšu tagad piemērus, kas nonākšana skontiešu rindās paver durvis uz izlasi, bet aiziešana no tām vai neatgriešanās - aizver tās ciet. Tie labi zināmi visiem, kas seko futbolam un tie nav nekāda sagadīšanās, jo tie nav viens vai divi piemēri. Starkovs oficiāli nav „Skonto FC" pārstāvis, taču viņš bija un paliks skontietis. Ar visu no tā izrietošo. (..) Septiņi no LFF valdes locekļiem bija par Starkova palikšanu, viens atturējās un divi bija pret. Varam secināt, ka mūsu uztraukumi ir velti, ka tie žurnālisti tikai meklē iemeslu kādam „uzbraukt" un velti ceļ paniku. Varēs turpināt mierīgi dzīvot tālāk (vismaz līdz oktobra vidum) un turpināt brīnīties, kāpēc tik niecīgs skatītāju skaits ir „SMSCredit.lv" virslīgas čempionāta spēlēs, kāpēc mūsu jaunie futbolisti nespēj neko ievērības cienīgu parādīt savu vecumu kvalifikācijas turnīros, kāpēc izlases mājas spēlē mūsu futbolisti spiesti justies kā viesos u.tt. Kāds tam visam sakars ar izlasi sniegumu? Vistiešākais. Viss ir savstarpēji saistīts. Latvijas futbols - tā nav tikai izlase, kaut gan tieši izlase ir valsts futbola seja.”
• Artūrs Vaiders, parsportu.lv: „No apkārt valdošās atmosfēras, no tā, kas notika laukumā pārņēma žēlums. Par mūsu skatītājiem, kam tas jānoskatās. Par futbolistiem, kam jāpiedalās šādā bezcerībā. (..)Pēc izlases „uzlidojuma” 2003. un 2004.gadā tagad ir bedre vēl dziļāka par to, kurā mūs bija ievedis Kalvītis. Vienīgais ceļš uz „izeju” ir „piektais gads” vai „arābu pavasaris” – kā kuram labāk tīk. Labākais variants tagad būtu, ja labprātīgi atkāptos visi – gan izlases galvenais treneris, gan LFF prezidents, jo tālāk var būt tikai sliktāk. Ir liela māka īstajā brīdī paiet malā un dot iespēju citiem, kam varbūt izdosies labāk. Ja ne, tad ir arī mēslu dakšas. Ja gribam labus izslaukumus, kūts ir jāizmēž. LFF pasen nekas nav tīrīts. Ja ceram, ka reiz atkal Latvijas futbolam būs sava virsotne, ir jārīkojas. Tas nekas, ka pārvēlēšanu kongress bija tikai nupat. Varbūt pārāk skarbi tas skanēs, bet – Tagad vai nekad! Tātad – Paldies! Un - Uz redzēšanos! Jo ātrāk, jo labāk kopējai futbola lietai. Tas jādara visai futbola sabiedrībai, jo ne Dombrovskis, ne Vrubļevskis nav tiesīgi iejaukties LFF lietās.”
• Pauļus Jaķelis, lietuviešu žurnālists (futbolo.lt), speciāli Sportacentrs.com: „Viennozīmīgi, uzskatu, ka šāda situācija Lietuvā nemaz nebūtu iespējama - treneris tiek vērtēts pēc rezultātiem. Ja rezultātu nav, vēl jo vairāk - spēles arī nē, tad šādam trenerim visdrīzāk tiktu teiktas ardievas. Ja runājam par latviešu maču ar bosniešiem, vai tas ir futbols ņemt un spert bumbu uz priekšu tā, it kā tā būtu spēle mazākuma hokejā? Domāju, ka nē. Ja Lietuvā tā spēlētu, nešaubos, treneris ātri tiktu patriekts prom. Lai arī esmu lietuvietis, Latvijas izlase man nozīmē ļoti daudz un Aleksandram Starkovam ir vienkārši jāsaprot, ka ir laiks atkāpties. Ir nācies runāt ar daudziem latviešu futbolistiem, un viņi visi ir teikuši - Lietuvā situācija ir labāka, jo treneris ir ārzemnieks, un viņš ņem objektīvi labākos. Viņu uztverē Latvijā situācija ir citāda un tad, ja atļaujies skaļi izteikt kaut kādu kritiku vai neesi īsti labās attiecībās ar treneri, izlases durvis tev ir aizvērtas uz visiem laikiem."

LFF lavierēšana, shēmošana

Kas vēl nepatīkami, jau LFF sakarā – no malas izskatās, ka notiek shēmošana. Kā lai citādi skaidro dažu dienu pārmaiņas prezidenta Gunta Indriksona domās? „Sporta Avīzei” viņš cita starpā sacīja: „Daļēji piekrītu apgalvojumam, ka šis ir tas brīdis, ka izlases treneris ir jāmaina gandrīz vai mainīšanas pēc, jo reizēm tā notiek, ka ar jaunu treneri, sastāvu ir arī izmaiņas pašā procesā – varbūt tas tiešām liek dažam labam pārdomāt savu dzīvi, vispār esamību profesionālajā futbolā. Man arī šķiet, ka šajā sastāvā, ko es redzu, pieciem sešiem spēlētājiem nav jābūt. Kāpēc viņi ir, tā ir trenera izvēle. (..) Ja otrdien LFF valdes sēdē līdz tādai diskusijai vispār nonāksim, man viedoklis būs, ka mums kaut kas ir jāmaina.” Paiet pāris dienas, un Indriksons preses konferencē pavēsta: „Lēmums ir Aleksandram Starkovam pozitīvs - viņš ir palicis amatā. Situācija ir tāda, ka Starkovam uz šo ciklu ir noslēgts līgums. Vienmēr dzīvē esmu uzskatījis, ka ir jārespektē noslēgtie līgumi, ja nav kaut kādu īpašu force majeure apstākļu.(..) "Šobrīd neredzu variantus un arī iemeslus, kādēļ Starkovam būtu jāaiziet no amata. (..) jautājums par Starkova nomaiņu vienkārši būtu lielākais stulbums, kādu es pats varētu pieļaut.” Var jau būt, ka Indriksona prāts pēc pāris dienām kļuva vēsāks un mainīja kursu (līdzīgi viņš preses konferencē arī skaidroja sava kursa straujo pagriezienu), bet, piedodiet, ierindas cilvēkam no malas tas tomēr var izskatīties, atkārtošos, pēc shēmošanas. Nu nekādi neatbilst smalkā stila standartiem... Starp citu, varbūt humors nevietā, taču „Sporta Avīzei” Indriksons sacīja arī: „Lihtenšteina nupat nospēlēja neizšķirti ar Slovākiju. Nedomāju, ka kāds tur steidz mainīt trenerus.” Atlika viņam pateikt šos vārdus un... slovāku treneri tika padzīti.

LFF darbībās mulsina vēl kas. Gan Jānis Mežeckis, gan Guntis Indriksons pēdējās uzstāšanās reizēs apliecinājuši, ka turpinās aktīva rosība jaunā trenera meklējumos. Tai pašā laikā Indriksona kungs ir uzsvēris – ja rudenī apsteigsim Lietuvu un varbūt Slovākiju un „būsim savā vietā”, tad Starkovs varētu palikt savā krēslā arī nākamajā ciklā. Kungi, kas par nonsensu? Ja tiek pieļauts šāds scenārijs, kā var vispār risināt pārrunas ar citiem kandidātiem? Tā taču ir necieņa pret šiem citiem censoņiem! Nu nav nopietni… Tāpat kā nav nopietni no LFF prezidenta mutes dzirdēt, ka jautājums par Starkova atstāšanu/neatstāšanu ir otršķirīgs - jā, piramīdas pastāvēšanai ilgtermiņā būtiskākie ir pamati (jaunatnes attīstības programmas u.tml.), taču tagadnē redzamākā daļa ir virsotne (nacionālā izlase). Un šī virsotne ir jebkuras valsts galvenā vizītkarte - saukt to par otršķirīgu... bez komentāriem.

Turpinot par LFF, Indriksona kungs teic: "Paskatīsimies šīs piecas [nākamās] spēles un tad izdarīsim secinājumus." Es atvainojos, piecas spēles izlasei ir būtībā vesels pusgads! Protams, gan es, gan visi citi pārmaiņu vēju piesaucēji izskatīsimies kā muļķi, ja rudenī izlase pēkšņi uzmirdzēs un sāks uzvarēt visus pēc kārtas (kā mēs visi to gribētu!), taču, domāju, tik ilgstošu pacietību var dēvēt par spēlēšanos ar izlasi un par risku iekrist vēl lielākā bezcerībā. Un šeit nerunāju tikai par izlases snieguma bezcerību, bet arī līdzjutējiem - absolūtais vairums jau tagad ir neiecietīgs, dusmīgs par izlases sniegumu un rezultātiem, Starkova neatkāpšanos un LFF bezdarbību, bet, ja (nedod Dievs!) rudenī šī paša trenera vadībā redzēsim vēl pāris bezcerīgus mačus, tad, baidos, atgūt futbola līdzjutēju būs vēl sarežģītāk - pat, ja atnāks jauns treneris ar jaunu redzējumu. Kāds teiks "Izlase nav klubs, lai no tās novērstos." Atbildēšu - mani māc bažas, ka daudziem izlase aizvien vairāk asociēsies ar LFF, nevis mūsu valsts karogu... Un tādā gadījumā ar patriotisma saukļiem līdzjutēju vairs neatgūsi.

Vai patiešām Starkovs ir neaizstājams?

Vairāki Starkova aizstāvji kā argumentu min – ja vēlamies „nomest” treneri, tad jādod alternatīvu, kuru šodien īsti nav. Sak, Latvijā vispār nav atbilstoša līmeņa treneru, ārzemnieku gadījumā pasaules līmeņa zvaigznes nevaram atļauties, savukārt viduvēji svešzemju treneri cietuši fiasko kaimiņzemēs un tālākās zemēs. Tiešām esam izlase ar "īpašām vajadzībām"? Šeit gan jāsaka godīgi, arī es starp Latvijas pilsoņiem ļoti spēcīgus kandidātus neredzu un ārzemniekiem neuzticos, taču ir jau arī tādi ārzemju speciālisti, kuri nav dārgi un vienlaikus vairāk vai mazāk pārzina Latvijas futbolu. Uzvārdi izskanējuši ne reizi vien, bet minēšu spilgtāko – Romāns Grigorčuks, kuram lieliski sekmējas Ukrainā (ar Premjerlīgas jaunpienācēju jau otrajā sezonā izcīnījis dalību Eirokausos). Ukrainis pats Anatolijam Kreipānam atzinis, ka piedāvājuma gadījumā to nopietni apsvērtu. Cilvēkam izcila karjera, bet viņš vārgo Latvijas izlasi tomēr apsver! Tas vien parāda, ka amata vieta ir prestiža un gribētāju, visticamāk, netrūktu. Atliek vien rūpīgi izvēlēties! Labi, Mežeckis to jau darot – jācer, ka šis darbiņš vainagosies ar panākumiem, vienīgi, lūdzu, konkretizējiet Starkova nosacījumus un termiņu, nevis balansējiet uz neizlēmīgā un sliktas gaumes „varbūt tā, varbūt šā” robežas!