Koļesņičenko: "Mērķis Baltijas kausā ir un paliek uzvarēt"

30 gadu vecais Latvijas izlases pussargs Vladimirs KOĻESŅIČENKO valstsvienības kandidātu pulkā ir pastāvīgs iemītnieks, tomēr stabilu vietu pamatsastāvā izkarot pagaidām nav izdevies – Aleksandrs Starkovs joprojām priekšroku vidējās līnijas centrā dod Jurim Laizānam un 39 gadus vecajam Vitālijam Astafjevam, bet arvien skaļāk uz vietu izlasē piesakās gados jaunākie Maksims Rafaļskis, Artis Lazdiņš un citi. Koļesņičenko aso konkurenci gan uztver ar prieku, sakot, ka ir saprotošs, ja spēles laiku atņem kāds meistarīgāks futbolists. Pirms Baltijas kausa izcīņas, kas šodien un rīt pieaugušo izlasei norisināsies Lietuvas pilsētā Kauņā, Sportacentrs.com aicināja Vladimiru uz sarunu, lai uzzinātu gan par futbolista nākotnes plāniem, gan izlases gatavību gaidāmajam turnīram. Protams, netika aizmirsts arī notikums, kas šobrīd droši vien pat Latvijas sporta draugiem ir svarīgāks par mūsu pašu izlases cīņām Baltijā – proti, Pasaules kausa izcīņa futbolā.

- Baltijas kausā tu esi viens no trim leģionāriem mūsu izlases sastāvā. Kādā formā esi, ņemot vērā, ka sezona beidzās pirms laba laiciņa?
- Trenējos ar "Skonto", pēc tam ar izlasi lidojām uz Angliju, lai spēlētu pret Ganu. Tad biju Odesā, kur komanda jau sākusi gatavošanos nākamajai sezonai, bet pirms dažām dienām atlidoju atpakaļ, un tagad šeit esmu ar visiem.

- Odesā ar "Chernomorets" kluba vadību runāji arī par nākamo sezonu. Vai paliec komandā?
- Vēl nezinu – grūti saprast kluba vadības pozīciju. Man spēkā ir līgums, taču pagaidām nevaram vienoties par kopsaucēju. Klubs grib mani atstāt, taču ar citiem finansiālajiem nosacījumiem – viņi to argumentē ar faktu, ka pēc izlidošanas no Ukrainas Premjerlīgas nosacījumiem jābūt citiem. Es būtu gatavs kompromisam, taču pagaidām piedāvātajam nepiekrītu.

- Līgumā ir iekļauts punkts, kas paredz algas samazināšanu, ja komanda spēlē 1. līgā?
- Nē, nav. Ja godīgi, pats vēlos aiziet no kluba, taču spēkā ir līgums. Ja es būtu cilvēks, kas gribētu vienkārši sēdēt un pelnīt naudu, tad varētu palikt – Odesa taču ir skaista pilsēta, apkārt jūra, saule utt. Taču tā es negribu – piedāvāju šķietami labāko variantu man un klubam, taču viņi nepiekrita. Pēc Baltijas kausa turpināsim sarunas. Katrā gadījumā – ja nevienosimies [lauzt līgumu], man tur būs jāpaliek.

- Paralēli jau skaties citu klubu virzienā?
- Jā – aģents piezvanīja un teica, ka ir varianti Eiropā, taču visi gaida, kā beigsies situācija ar "Chernomorets". Ja varēs lauzt līgumu, tad sarunas jau būs pavisam citas, jo pirkt neviens nevēlas – kaut gan klubs izkrita uz 1. līgu, izpirkuma summa ir diezgan astronomiska.

- Pievēršoties Latvijas izlasei – izskatās, ka konkurence starp centra pussargiem sen nav bijusi tik asa, jo uz turnīru brauc pieci šīs pozīcijas futbolisti...
- Neko darīt – jaunie min uz papēžiem! Īstenībā izlases trenerus šāda situācija var tikai priecēt. Esmu tāds cilvēks – ja kāds ir stiprāks, tad pret šādu situāciju izturos mierīgi. Skaidrs, ka man jāstrādā daudz, lai izskatītos labāks par citiem. Tālāk jau lems treneris. Konkurence tikai liek strādāt vairāk, un ar to problēmu nav – izlasei šī situācija nāk tikai par labu.

- Izlasē ir septiņi futbolisti, kuri valstsvienībā vēl nav debitējuši. Arī šāda situācija nav ierasta.
- Jā, viņi ir jauniņie izlasē, taču ne futbolā. Neizbēgami, ka izlasē ienāk un debitē jauni spēlētāji, taču nedomāju, ka ar to mums radīsies problēmas. Ja reiz viņi te ir tikuši, tad ne jau tāpat vien – viņi atbilst izlases prasībām, ir labi futbolisti, tā ka viss būs kārtībā. Kolektīvs un atmosfēra ir vienkārši super, palīdzam cits citam, lai gan ar daudziem debitantiem jau esam pazīstami no gaitām klubos.

- Tātad mērķa – uzvarēt Baltijas kausā – izpildei lielais debitantu skaits netraucēs?
- Viennozīmīgi, ka mūsu mērķis ir un paliek uzvarēt. Savs līmenis izlasei ir jāsaglabā. Pēdējās pārbaudes spēles aizvadījām ne visai veiksmīgi – it kā spēlējām normāli un izskatījāmies pieklājīgi, taču zaudēt pašās beigās ir apbēdinoši. Kaut kā pietrūka, un rezultāts paliek rezultāts – to atcerēsies, bet spēli aizmirsīs. Tāpēc Baltijas kausā ir jāpierāda savi spēki, jo pretinieki ir pa zobam. Igaunijai gan būs savākti visi labākie.

- Šoreiz jārēķinās arī ar viņiem...
- Kādreiz Lietuva bija stiprāka, taču vienalga jācīnās pret visiem. Atceros, ka pirms diviem gadiem Baltijas kausā visi teica – lietuvieši ir visstiprākie, bet mēs ar igauņiem – nu, tā... Izgājām laukumā un apspēlējām viņus, tāpēc nav vērts runāt par to, kurš ir spēcīgāks un kurš – vājāks. Jā, uz papīra, skatoties uz spēlētāju klubiem, tā var šķist, taču viss izšķiras laukumā – jāiziet un jāspēlē, lai uzvarētu!

- Deniss Ivanovs savā blogā teica, ka spēles pret igauņiem un lietuviešiem vienmēr ir nepatīkamas, parasti ir asumi. Vai tam vari piekrist?
- Es tā neteiktu. Izlases spēles vienmēr ir saspringtas, taču teikt, ka tie ir kā Baltijas derbiji... Piemēram, nesen Tallinā mums bija pārbaudes spēle pret Igauniju, un nekādu asumu nebija – turklāt pēc spēles mums aplaudēja igauņu līdzjutēji, mēs – viņiem. Pēc mača bija kopīgās vakariņas abu komandu futbolistiem un amatpersonām. Taču gaidāmās spēles Baltijas kausā nebūs parastas, jo tas tomēr ir turnīrs, kas jāuzvar.

- Jau teici, ka pēdējās spēlēs zaudējam maču galotnēs. Pietrūkst koncentrēšanās?
- Droši vien labāk varētu atbildēt treneris, man nebūtu korekti to analizēt [smejas]. Par sevi tikai varu teikt – kaut kā pietrūkst. Varbūt mazliet koncentrēšanās, mazliet fiziskās sagatavotības... Visi šie "mazliet" arī noved pie rezultāta. Taču pārbaudes mačos uz rezultātu nav jāskatās vispirms – svarīgi, lai mēs izdarītu secinājumus un tādu kļūdu nebūtu atlases ciklā.

- Nobeigumā – tā kā rit Pasaules kausa izcīņa, jāvaicā, kura komanda ir tava favorīte?
- Teikšu tā – manā skatījumā turnīra sensācija būs Serbijas izlase. Lai gan viņi zaudēja pirmo spēli, domāju, ka serbi parūpēsies par pārsteigumu. Es tam ticu un par viņiem turu īkšķus.