Kazakevičs noraida iespēju atkāpties: "Pagalam nesanāk? Man ir cits viedoklis"
Latvijas futbola izlases galvenais treneris Dainis Kazakevičs preses konferencē pēc zaudējuma Maltas izlasei (0:1) UEFA Nāciju līgas spēlē savā uzrunā piedāvāja savu skaidrojumu par notikušo, kā arī noraidoši atbildēja uz to, vai neizskata iespēju atkāpties no amata.
- No manis gara komentāra nebūs. 90'+5 minūtē zaudēta spēle. Pietrūka pacietības, tajā brīdī, kad spēle gāja no rokas, nespējām realizēt savus momentus. Otrajā puslaikā sākām pārāk nervozēt, diezgan daudz spēka prasīja iepriekšējā spēle Fēru salās, un varēja redzēt, ka šodien nebijām tik svaigi. Izvēlējāmies spēlēt ļoti aktīvu un agresīvu spēli, sagaidījām pretiniekus viņu laukuma pusē, kas pirmajā puslaikā arī deva diezgan daudz iespēju izveidot momentus. Otrajā puslaikā pietrūka svaiguma, momentu vairs nebija tik daudz, un tādos pusmomentos pietrūka pacietības nospēlēt līdz galam, un 90'+5 minūtē zaudēti vārti. Šodien droši vien uzvarēja komanda, kura gribēja vairāk, un tie nebijām mēs. Tādās epizodēs ir ļoti būtiski pacietīgi spēlēt līdz galam, ticēt sev un sagaidīt to momentu. Šoreiz to izdarīja pretinieki.
- Pēc Fēru salām sacīji, ka, lai arī nebija uzvaras, virziens neapšaubāmi ir pareizais. Vai šis rezultāts un galvenokārt šīs spēles saturs maina šo redzējumu un varbūt apšauba ticību visam trīs gadu projektam?
- No manas puses nav šaubu par virzienu. Skaidrs, ka šī spēle izgaismoja vairākas tādas lietas, kuras mums nebija redzamas iepriekšējā, septembra, nometnē un nebija redzamas arī šīs nometnes pirmajās divās spēlēs. Netikām galā ar psiholoģisku spiedienu. Varēja redzēt, ka spēlētāji, īpaši otrajā puslaikā, kad svaigums pazuda un neizdevās tikt līdz momentiem, sāka pārāk daudz nervozēt. Tam, no manas puses, nav nekādas ietekmes uz to virzienu, kuru esam izvēlējušies un kuru arī turpināsim, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka par atsevišķiem spēlētājiem tas iedeva zināmu informāciju, ar ko mums ir jārēķinās sarežģītās situācijās.
- Drusku tiešākā veidā – vai ir vērts iet dziļāk šajā trīs gadu ciklā, ja redzam, ka pagalam nesanāk. Runa nav tikai par šodienu, bet arī pirmajām divām spēlēm. Varbūt laicīgi apstāties un padomāt, vai ir vērts turpināt galvenā trenera amatā?
- Iedošu arī tikpat tiešu atbildi. Ja uzskati, ka pagalam nesanāk, tad man ir cits viedoklis. Uzskatu, ka kopumā ir daudz pozitīvu ieviržu. Domāju, ka ir jāsaprot, kādā stāvoklī komanda bija brīdī, kad sāku ar to strādāt. Mums ir diezgan liela sastāva mainība. Esam tikuši skaidrībā ar diezgan lielu jauno spēlētāju grupu. Ir vai nav vērts – tas laikam nav jautājums man, bet gan federācijas vadībai. No mana viedokļa – man ir gan ticība, gan pārliecība tam, ko darām, un ir arī ticība čaļiem un komandai, nekādu šaubu man nav.
- Iepriekš minēji, ka vēlies pieturēties pie konkrēta komandas kodola un diži nerotēt spēlētājus. Kāda pēc četrām cikla spēlēm ir situācija ar uzbrucējiem, kuri joprojām nav guvuši nevienus vārtus? Vai uz nākamo sasaukumu varētu izskatīt kādus citus, līdz šim neizsauktus spēlētājus tieši šajā pozīcijā?
- Ir, iespējams, pāris problēmu pozīciju, kuras redzu, ka tajās būs jāvērtē, vai tomēr nevajadzētu piesaistīt vēl kādus jaunus spēlētājus. Tādas pozīcijas ir, es tās neprecizēšu, bet visas trīs [oktobra] spēles, ne tikai šodienas spēle, parādīja, ka pāris pozīcijās mums ir nepieciešamas jaunas sejas.
- Pirmajā puslaikā atkal ļoti daudz neizmantotu izdevību. Pārliecības trūkums?
- Viss kopā. Domāju, ka tas ir arī meistarības trūkums, jo tehniskais izpildījums mums klibo. Ja skatās visas četras spēles kopumā, vērtē tās nedaudz dziļāk un skatās konkrētas funkcijas, kuras sagaidām no komandas un kā tās tiek izpildītas, tad, manuprāt, ar četrām piecām labām vārtu gūšanas epizodēm būtu jāpietiek vismaz vieniem gūtiem vārtiem. Šobrīd mums to vēl neizdodas izdarīt. Ir daudz nianšu – gan taktisku, gan psiholoģisku -, pie kurām mums ir jāpiestrādā. Ja es teiktu, ka recepte ir pilnīgi skaidra, lai jau nākamajā spēlē šie paši spēlētāji simtprocentīgi realizētu šos momentus, skaidrs, ka tas tā nav. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka ir nianses, kuras uzlabojot paši spēlētāji var būt daudz rezultatīvāki. Kaut vai Jāņa Ikaunieka piemērs – ja salīdzinām viņa momentu Maltā un viņa momentu Fēru salās, tie nebija identiski, taču diezgan līdzīgi, un viņa tehniskais izpildījums Fēru salās bija daudz labāks. Tā ka ticu, ka spēlētāji progresēs un mēs nonāksim situācijās, kurās, pašiem izveidojot momentu, spēsim to arī realizēt. Skaidrs, ka futbolā visu vērtē pēc rezultāta - tas arī ir pareizi, un es uz to skatos normāli un ļoti mierīgi, -, taču, ja šādā spēlē šodien izveidotu tikai vienu vārtu gūšanas momentu, bet to realizētu, tad mēs droši vien šeit sēdētu daudz priecīgāki. Tajā pašā laikā, skatoties plašāk uz spēli, uz spēlētāju sniegumu, uz komandas sniegumu, ir skaidri nākamie soļi.
- Ievadā minēji par fizisko nogurumu pēc Fēru salām. Vēl svētdien Kaspars Dubra sacīja, ka Latvijas izlasē nav Eiropas līmeņa atjaunošanās procesa. Vai uzskati, ka arī šajā ziņā atpaliekam un esam Eiropas D līgā?
- Ar ko salīdzinām? Ja salīdzinām ar mūsu līmeņa izlasēm, tad mūsu atjaunošanās iespējas ir absolūti adekvātas, profesionālas un mums ir visas iespējas, lai izlašu kontekstā atjaunotu spēlētājus. Jautājums droši vien vairāk ir par tiem scenārijiem. Ja Maltas izlasei spēle Andorā, manuprāt, prasīja mazāk spēka patēriņā, nekā mums prasīja spēle Fēru salās, tad domāju, ka tas vairāk ir saistīts nevis ar atjaunošanos, bet gan to, ka mums bija spēle ar diezgan lielu enerģijas patēriņu, kas šodien, īpaši otrajā puslaikā, mums nedeva iespēju spēlēt tikpat aktīvi un pieņemt lēmumus. Šī arī ir viena no spēlēm, kurā nevar teikt, ka pilnībā izdevās pastiprināt spēli ar maiņām. Atsevišķās pozīcijās daļēji, jā, bet arī daļēji ne.
- Kādēļ uz maiņu iznākušie neatsvaidzināja spēli? Un kādēļ tiek izsaukti daži spēlētāji, kuri laukumā netiek pat pārbaudes spēlēs? Piemēram, Gļebs Kļuškins, kurš tika izrauts no Lietuvas čempionāta. Vai arī šobrīd viņi vienkārši nav gatavi izlasei?
- Šobrīd vērtējam katra spēlētāja sniegumu treniņprocesā, skatāmies, kā viņš konkurē pret citiem izlases spēlētājiem, un izvēlamies tos, kuri ir labāk gatavi un atbilst tam, lai izietu pamatsastāvā. Katrā atsevišķā gadījumā ir savs komentārs, bet kopumā tiem spēlētājiem, kuri šajā nometnē neizgāja laukumā, ir jāizdara secinājumi un, ja viņi sagaida vēl vienu izsaukumu, jābrauc spēcīgākiem un konkurētspējīgākiem. Tai skaitā arī Gļebam.
- Pirmajās 60 minūtēs momentus neizmantojām ne tikai mēs, bet arī Malta. Vai tas pareizi atspoguļo komandu sastāvus un komplektācijas iespējas? Un vai arī turpmāk komplektācijā pieturēsies pie tiem punktiem, kurus deklamēji sākumā, un turpināsi saukt tos spēlētājus, kurus varbūt sauci nevis tīri meistarības, bet citu iemeslu dēļ – piemēram, mikroklimatam?
- Sākšu ar pirmo jautājumu. Kur mums bija problēma pirmajā puslaikā? Domāju, ka aizsardzības darbībās nebijām pietiekami mobili, īpaši centrālajā zonā – mums pietrūka kompaktuma, un pretinieki ik pa laikam diezgan netraucēti izgāja caur mūsu centrālo zonu, kurā spēlē divi centra pussargi, vai pussargu līniju kā tādu, kas pretiniekiem deva dažas iespējas izveidot vārtu gūšanas epizodes. Šajā ziņā jautājums ir saistīts ar to, kā spēle iegrozījās. Bijām izvēlējušies stratēģiju mājas spēlē darboties aktīvāk un augstāk, bet, spēlējot tādā veidā, skaidrs, ka pretiniekiem liku pa laikam parādīsies epizodes, kurās viņi tiks galā ar mūsu presingu. Tas aprēķins arī tāds bija – kamēr esam svaigi, jāspēlē agresīvāk un augstāk, jāizveido momenti un tie jārealizē. Lai pēc tam otrajā puslaikā, skatoties uz mūsu fizisko kondīciju, varētu adaptēt stratēģiju. Kas attiecas par spēlētāju izvēli, paliks tie paši – nekas nemainīsies. Būs pilnīgi skaidrs, ka tiem spēlētājiem, kuri atbildīs visiem trim kritērijiem, būs iespēja būt izlasē. Tai skaitā arī tiem spēlētājiem, par kuriem jautājat katru preses konferenci. Iespējams, kāds no viņiem novembra nometnē var arī parādīties. Bet principi un prasības nemainīsies.
- Vai vari konkretizēt trīs lietas, kuras pieminēji: 1) kādas lietas tika izgaismotas par dažiem spēlētājiem? 2) kādi būs tie skaidrie nākamie soļi? 3) kādas ir tās pozitīvās iezīmes?
- Uz karstām pēdām niansēti tomēr vēl nerunāšu. Ir mazliet jānogulstas emocijām, un katru no šiem trim punktiem vēl mierīgi paskatīsimies video, vēsākā atmosfērā paskatīsimies uz visu, kas šodien notika. Domāju, ka preses konferencē pirms nākamā sasaukuma jau varēšu atbildēt konkrētāk.
- Pēc septembra nometnes piesaistīji analītiķi. Šajās nometnēs daudz runāts par ticību un pārliecību – varbūt jāpiesaista arī psihologs?
- Kāds piesaista psihologu, kāds aiziet uz baznīcu, kāds varbūt paskatās mazliet dziļāk, ko konkrētajās lietās katrs cilvēks var izdarīt labāk. Ceļi ir dažādi. Nē, neesmu aizdomājies par psihologu, un paši tiksim skaidrībā ar šiem jautājumiem. Ja kādam gribēsies aiziet uz baznīcu, viņš arī pats varēs aiziet uz baznīcu. Mēs koncentrēsimies uz profesionālām lietām komandas iekšienē kopā ar treneru štābu.
- Pirmajā puslaikā bija situācija, kurā Tobers bija nokļuvis blakus uzbrukuma grupas spēlētājiem, bet treneris Pučinsks aicināja atpakaļ pozīcijā. Tā ir konservatīva pieeja, vai viņam tobrīd vienkārši bija jāatrodas citur?
- Tur bija pozicionāls jautājums, ka abi centra pussargi nebija labās pozīcijās, un atkarībā no centra pussargu savstarpējās pozīcijas ir skaidrs, kurā brīdī viens no centra pussargiem iet augstāk un kurā neiet. Tajā situācijā taktiskais izvietojums neatļāva iet tik augstu, taktiski kļūdījāmies pozicionāli, tādēļ arī bija tāda korekcija.
- Šo dažu grūto gadu laikā bieži vien no citām aprindām, basketbola žurnālistiem, parādās jautājums, ka varbūt vajag šiem spēlētājiem pateikt paldies un būvēt izlasi ar skatu uz nākamajiem pieciem gadiem. Vai jums šī ideja liekas muļķīga, ņemot vērā, ka tagad atdodam pundurvalstīm pirmās uzvaras?
- Man ir absolūta ticība tiem spēlētājiem, kuri pašlaik ir nacionālajā izlasē. Kopumā gribu viņiem pateikt paldies par pirmajām divām nometnēm un esmu pārliecināts, ka šie puiši izdarīs pareizo secinājumus un mēs ejam pareizajā virzienā. Nedomāju, ka kaut kas ir jādara mākslīgi. Zināmas jaunas asinis, zināmi jauni spēlētāji, kuri, iespējams, varētu palīdzēt arī šajā izlases modelī un padarīt mūsu spēli kvalitatīvāku, - par to ir jādomā, un no viņiem nav jāatsakās. Ja pārējās lietas ir kārtībā un neriskējam ar būtiskiem aspektiem komandas veidošanā, bet pēc šodienas spēles noteikti netaisos teikt sliktu vārdu par kādu no spēlētājiem. Tā ir mūsu kopējā iekšējā lieta, kā ar to tiekam galā un kurp virzāmies tālāk. Un uzskatu, ka jaunu ceļu jau esam sākuši. Nav tik vienkārši, ka šobrīd vienkārši paņemsim 28-30 gadus vecus futbolistus un viņus vairs nesauksim, bet sauksim 20 gadus vecus spēlētājus un tad pēc pieciem gadiem kaut kas būtiski mainīsies. Mainīsies tad, kad sāks krāties punkti, sāks krāties vārtu guvumi, sāks krāties uzvaras, nāks vēl vairāk pārliecības vienkāršās epizodēs – tad kaut kas arī būs. Taču tas nav izdarāms ar vienu knipi vai vienu spēlētāju nomainīšanu pret citiem. Tas tā nenotiks. Lai arī man nav patīkami šeit sēdēt pēc ļoti neveiksmīga rezultāta un arī ne tik veiksmīgas spēles, tas nekādā veidā neiedragā manu ticību tiem džekiem, kuri ir ģērbtuvē.
- Varbūt skrienu dažus mēnešus uz priekšu, bet kāds starpsezonā būs trenera signāls Virslīgas izlašniekiem – ja viņi grib spēlēt izlasē, viņiem ir jāpāriet uz ārzemju līgu, vai arī spēlēšana Virslīgas pirmā četrinieka komandā būs atbilstošs līmenis?
- Domāju, ka ļoti būtiski ir tas, lai spēlētāji spēlētu un spēlētu regulāri. Bieži vien šis pārliecības jautājums ir saistīts arī ar to, kā viņi spēlē klubā. Tāpēc mans pirmais uzstādījums būtu, nedalot Latvijas un ārzemju klubos, lai spēlētājam būtu stabila vieta sastāvā un viņš sezonā aizvadītu 30 konkurētspējīgas spēles, kurās viņš būtu sastāva spēlētājs ar būtisku lomu. Tādā veidā spēlētājs var progresēt. Nedalīšu, kā ir labāk. Protams, ka labāk būtu spēlēt pēc iespējas spēcīgākā līgā un lielākos ātrumos, jo pats spēlētājs tādā veidā aug. Bet tas ir arī jautājums par pieprasījumu. Spēlētājs var gribēt spēlēt [ārzemēs], bet vai pēc viņa ir pieprasījums? Tas ir cits jautājums. Vēl pieskaroties starpsezonai, izlases sakarā ļoti būtiski ir arī kaut kad februārī atrast iespēju papildus treniņnometnei, kad varētu arī ārpus oficiālajiem logiem pastrādāt mazliet kvalitatīvāk ar pamatspēlētājiem. Esošās draudzības spēles bez šaubām ir vērtīgas, bet, no otras puses, ieliek mūs zināmos rāmjos, jo tās ir trīs spēles septiņās dienās – mums tā ir jauna pieredze, mācāmies no tās. Mums būtu būtiski, gatavojoties marta spēlēm, atrast iespēju vismaz ar vietējā čempionāta spēlētājiem aizvadīt vienu kvalitatīvu nometni ar pārbaudes spēli izlašu līmenī.
- To var uzskatīt par guļošā sišanu, bet vēl viens nepatīkamais jautājums. Futbola valstīs galvenais treneris ir amats, bet tie, kuri viņu ieceļ, - prezidents vai valde – ir darba devējs. Ja kaut kas nepatīk, nav rezultāt, tad atlaiž un ņem nākamo. Ņemot vērā, ka augsta futbola amatā esi daudz ilgāk, nekā jaunajos amatos ir LFF prezidents un valdes locekļi, un tava autoritāte šo cilvēku acīs ir tik liela, vai tev nav sajūtas, ka jūsu attiecības drīzāk ir kā kolēģiem, nevis darba devējam un darba ņēmējam?
- Nedomāju, ka tas ir nepatīkams jautājums. Skaidrs, ka varam kopēt lielās valstis un skatīties, kā notiek tur. Ceru, ka mani kolēģi, kuri ir federācijā, valdē, prezidents, ļoti racionāli skatās uz šo situāciju un sadzirdēja to, ko teicu janvārī un arī pirms cikla par mūsu redzējumu un to, ko darīsim. Saprotu, ka žurnālisti un līdzjutēji grib redzēt pozitīvu rezultātu, uzvaras, gūtus vārtus, bet citreiz visu laiku ejam pa riņķi un nekas nemainās – citreiz vajag drošāku soli, uzticību, atbalstu. Absolūti nedomāju, ka šajā ziņā ir kāds autoritātes jautājums. Man, kā galvenajam trenerim, kuram šī situācija un arī tavs jautājums nav patīkams, jo labāk gribētu tagad sēdēt pēdējā rindā un skatīties, kā pēc tāda zaudējuma atbild kāds cits, arī federācijas vadībai ir ļoti būtiski, lai izlasei būtu pozitīvi rezultāti, kas palīdzētu virzīties uz priekšu, arī ģenerālsekretāram – visiem gribas pozitīvus rezultātus. Jautājums, kā kurš redz, kā līdz tiem nonāksim.
Viens redz, ka problēma ir vienā cilvēkā: mēs pamainām vienu, otru, trešo, ceturto. Kaut kas būtiski mainās? Cerams, ka mainīsies. Ir dažādas stratēģijas. Šobrīd mans redzējums un mana stratēģija, kuru piedāvāju federācijas vadībai, kad mums bija saruna, bija pilnīgi skaidra: tas ir vidēja termiņa normāls darbs, kurā nešūpojamies, neraustāmies un mērķtiecīgi strādājam. Teikšu pavisam atklāti: nepiekrītu, ka visas šīs spēles ir vienādas un tās jāvērtē ar mīnusa zīmi. Es tam nepiekrītu. Es tam reāli nepiekrītu un uzskatu, ka ir ļoti daudz pozitīvu iezīmju, kuras kādam no jums, kā žurnālistiem, varbūt neinteresē. Tas ir normāli, es arī neuzskatu, ka jums būtu jāinteresē, bet mani tas interesē – man ir būtisks arī process. Un šā procesa ietvaros man ir redzējums, kā darbu turpināt. Šajā ziņā noteikti neraustīšos un nebēršu pelnus uz galvas – vienkārši neesmu tāds cilvēks. Esmu pieradis mērķtiecīgi un ilgstoši strādāt. Man ir pacietība, man ir uzņēmība, un, ja esmu piekritis tādam darbam, saprotu, kāpēc esmu šeit atnācis. Vērtējums var būt dažāds, tās ir katra individuālās tiesības izdarīt vērtējumu. Kāds šajā situācijā izlemj pielikt atbalstošu plecu, kāds šajā situācijā izlemj izgaismot visas problēmas un orientēties uz problēmām – tas ir normāli, nekā slikta tajā neredzu, katram ir sava stratēģija.
- Pirms 5-6 gadiem U21 izlase Maltai divreiz zaudēja, tagad lielajai izlasei neizšķirts un zaudējums. 3-4 sakritības, vai Maltas futbols tiešām ir aizgājis mums priekšā?
- Katra spēle ir atsevišķa, tā nevar vērtēt. Tad vēl jāatceras, kā iepriekš pret Maltu nospēlējusi lielā izlase, vēl kaut kādas statistikas. Mēs tās nerēķinām un šobrīd gatavojamies katrai konkrētajai spēlei. Saprotam, kāds šobrīd ir mūsu spēlētāju resurss, kādā stilā mums ir iespējas spēlēt, lai būtu tuvāk uzvarai. Kas kuram ir priekšā – kad turnīrs beigsies, tabula parādīs, kurš ir priekšā.
- Tās ir tās pašas paaudzes, kuras paaugās, bet rezultāts nemainījās.
- Nedomāju, ka no šiem starta vienpadsmitniekiem tajās spēlēs bija daudz spēlētāju. Maltas izlasē kāds viens vai divi, arī mūsu izlasē, iespējams, 2-3 spēlētāju.
- Atgriežoties vai beidzot nonākot pie spēles: kādēļ 4-2-3-1, nevis 4-4-2? Un kādēļ Krollis šajā nometnē aizvadīja tikai 13 minūtes, lai gan var arī teikt, ka divreiz izgāja uz maiņu un rotācijā bija? Neizturēja konkurenci?
- Viņš ir rotācijā, bet, godīgi sakot, pirmajā pilnvērtīgajā nometnē no zvana līdz zvanam bija vairākas kvalitātes, kuras treniņprocesā biju gaidījis vairāk. Kvalitatīvāku darbību, plus, domāju, ka viņu no līdzsvara izsita tas process, kas bija pirms nometnes saistībā ar viņa medicīniskajām pārbaudēm, uz kurām viņš lidoja. Šodienas spēlē aprēķins bija uz to, ka, spēlējot ar desmitnieka pozīciju – Jāni Ikaunieku un pēc tam ar Ķiguru -, varētu vairāk un kvalitatīvāk starp līnijām aizķerties bumbā un nepāriet uz tik vertikālu spēli. Pirmajā puslaikā tas mums arī deva diezgan daudz pozitīva efekta, ka ļoti bieži varējām caur centra pussargiem samainīt malas, nospēlēt vertikāli un sameklēt momentus, kurus radīt gan malējiem uzbrūkošajiem spēlētājiem, gan uzbrucējiem, arī tam pašam Ikauniekam desmitnieka pozīcijā bija lielisks moments. Redzējām, ka šī shēma atļauj laukumā izvietot spēcīgākos spēlētājus. Roberts nospēlēja pilnu spēli Fēru salās. Viņš ir liels spēlētājs, kuram vajag nedaudz vairāk laika, lai atjaunotos, tāpēc shēmas izvēlē vairāk bija jautājums par to, kādi spēlētāji mums ir pieejami un kura no shēmām mums būtu ērtāka gan lai pietiekami augstu un aktīvi spēlētu pret šo pretinieku, gan lai pamatsastāvā izietu labākie spēlētāji.
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
Viktors DOBRECOVS, 2015. gada Virslīgas čempions "Liepājas" galvenā trenera amatā
"Lai spriestu par notikušajām izmaiņām, pirmkārt, ir jāzina kāpēc tās tika veiktas. Ir izskanējušas daudzas replikas, ka Stojanovičs ir "pārāk dārgs" vai "labs, bet mums īsti neder". Jāsaprot, kāds bijis pamatojums trenera maiņai. Vai viņu vajadzēja atlaist tagad vai jau agrāk? Uzskatu, ka viņam bija jāaiziet pašam, kad izlasei bija zaudējumu sērija ar rezultātiem 0:3, 0:5 (jūnijā attiecīgi pret Izraēlu un Slovēniju) un 0:6 (septembrī pret Austriju).
Pilnīgi pievienojos Viktoram!
[+] [-]
-3 [+] [-]
Gadi iet, vainīgajiem tiek nocirstas galvas (Indriksons, Mežeckis, Starkovs utt.) un kas ir mainījies? Lai izmainītu sistēmu un gūtu augļus no tā ir vajadzīgi gadi. Diemžēl lielākā daļa no sc vidējā lasītāja to nesaprot.
+4 [+] [-]
Ar tādu spēli kādu mēs tagad rādam mēs tādai Austrijai vēl ar lielāku rezultātu zaudētu. Šodien mēs MALTAI ZAUDĒJĀM!!! Kāpēc tad Dainis vēl neatkāpjas? Tāpēc,ka viņš zin,ka nevienam tāds treneris nav vajadzīgs. Tikai izlasei der
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Neesmu zīlniece, un neminēšu kā mūsu izlasei ar kazakeviču pie stūres klātos pret stiprākām izlasēm nekā patreiz.
-1 [+] [-]
Jo citu jau labāku naf...
Tie jau labāk domā kā saglabāt veselību un līdz ar to nodrošināt savām ģimenēm iztiku...
Atkārtošos, visi ārzemju klubos spēlējošie uzaicinātie, saņemot uzaicinājumu spēlēt izlasē uztver kā zobu sāpes, bet atteikties tak nedrīxt!!!
A no vietējiem....
Eh....
Latvijas, kā arī Gibraltāra, Lihtenšteinas līmenim labi 🐷
Ceram uz RigaFC jauno futbola akadēmijas attīstību un pēc gadiem 10 Latvijas izlase atgriezīsies tuvu 2004. līmenim...
🌼🌻🌼
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
Galvenais ir LFF darboņiem savas kabatas piepildīt!!!
Aiz Kazakēviča muguras tagad sile vēl barojošāka!!!
🐷🐷🐷🐷🐷
+1 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
-3 [+] [-]
-1 [+] [-]
Kazakevičs kā treneris neko nav sasniedzis.
Viens LV kauss ar Jelgavu? Kauss tomēr ir specifiska padarīšana - dažu spēļu sprints, kurā var noveikties. Tas nav nopietni.
Viņš ir trenējis jauniešu izlases. Rezultāti? Nav.
Viņa klātbūtnē futbolisti nevis atveras, bet gan aizveras. Kāpēc tas notiek? Komandas kolektīvā apziņa sākas no trenera. Ja treneris ir nulle, komandai nav tā, ko sauc par garu. Tur nepietiek tikai ar mikroklimatu.
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Cik treneru ir sačakarējuši izlasi vairāku gadu, ja ne 10 gadu garumā.
Jūs esat naivi,ja domājat, ka Dainis ar 5 spēlēm paveiks brīnumus.
Tā nebūs!
Ja pavērojam pašu spēli, es tiešām redzu uzlabojumus. No manas puses ir uzticība Dainim!
+1 [+] [-]
-3 [+] [-]
Kur ir tā konsekvence?
[+] [-]
[+] [-]
Tas arī parāda ne tikai trenera, bet arī visas izlases tizlumu. Katra iespēja ir jāizmanto, jo tā var būt vienīgā.
+5 [+] [-]
+2 [+] [-]
Protams, zaudējums Maltai nav nekas traģisks. Traģiski ir tas, ka pie tik niecīga spēlētāju resursa (pēdējā Starkova periodā to gan neviens vēl nebija pamanījis) mums ir treneris, kurš neizsauc dažus objektīvi labākos spēlētājus (Šabalu noteikti, arī Karašausku), neuzticas savai komandai un nespēlē ar diviem izvirzītiem uzbrucējiem. Mums ir treneris, kurš prot gudri runāt par vektoriem un pozīcijām, par "aizķeršanos bumbā", bet kuram nav pragmatiska redzējuma kā iesist vārtus. Ja vakardienas spēlē bija kaut kas labs, tas tika sagrauts ar maiņām, kuras izjauca esošo spēlētāju saprašanos laukumā, tā vietā lai pastiprinātu uzbrukuma līniju. Spēle bija puslīdz cerīga līdz brīdim, kad vienīgo uzbrucēju nomainīja ar citu uzbrucēju tā vietā lai otru uzbrucēju sūtītu palīgā. Tā ir vistīrākā trenera kļūda. Pat ne kļūda. Izpratnes trūkums par futbolu. Dainis, pēc visa spriežot, nav futbola pragmatiķis un ir vājš psihologs. Tāpēc arī viduvējie rezultāti.
Nedrīkst rotēt viduvējus, vājus spēlētājus. Jāizvēlas, kuri ir stiprākie un jādod uzticība no spēles uz spēli nemainīgā sastāvā. Lai spēlē tie daži, kas mazliet prot, no zvana līdz zvanam, spēli no spēles. Nav tak grūti noteikt, kuri mums ir labākie spēlētāji valstī - uzbrukumā tie ir Ikaunieki, Ķigurs, Karašausks, Šabala. Gutkovskis var atvērties, ja viņam palīdzēs, neatstās vienatnē. Daži no šiem spēlē kopā Liepājā, daži ir spēlējuši kopā Skonto. Šīs saiknes vajag izmantot. Nevis muldēt par vektoriem.
+1 [+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
-4 [+] [-]
Zaudēt tikai (!!!!) ar 0:3, 0:5 (attiecīgi pret Izraēlu un Slovēniju) un 0:6 (pret Austriju) ir pat zināms gods, jo tās taču ir pasaules grandu izlases.
Kur tādi debloīdi, kā tu, rodas?
[+] [-]
Bet mums tagad izlasē nespēlē Šabala, kurš ir vairākkārt iesitis turkiem un teju ar pirmo pieskārienu bumbai. Un kura vārti mums nesa arī pēdējās zināmās uzvaras pār Andoru.