Kazakevičs: "Kādam var nepatikt realitāte, bet līmeņu atšķirība grupā ir liela"
Latvijas futbola izlase savā laukumā atzina Velsas pārākumu (0:2) un šogad zaudējusi visās sešās spēlēs. Piedāvājam valstsvienības galvenā trenera Daiņa Kazakeviča sacīto pēc mača.
- Kādas ir domas par iedoto pendeli, neiedoto pendeli un Savaļnieka epizodi otrajos vārtos?
- Video vēl neesmu redzējis, bet no soliņa šķita, ka ja tiesnesis pieņēma lēmumu iedot 11 metrus pirmajā epizodē, tad otra epizode bija diezgan līdzīga – lai gan ne identiska. No soliņa pozīcijas šķita, ka bija pamats par to domāt vai vismaz skatīties VAR atkārtojumu. Bet neesmu liels fans apspriest tiesnešu lēmumus. Tīri emocionāli šķita, ka vairāki lēmumi bija diskutējami, bet es šos lēmumus nekādi nevaru ietekmēt. Tādās spēlēs, kur pretinieks ir spēcīgāks un visiem spēkiem mēģinām izlīdzināt spēli, ieķerties epizodēs, tiesāšanas stils un lēmumi var būt un arī ir izšķiroši. Bet to ietekmēt varu diezgan maz, tādēļ tam arī nepievēršu tik lielu uzmanību.
- Savaļnieka epizode, kas notika acu priekšā?
- Man šķita, ka neapšaubāms pārkāpums – bez diskusijām.
- Par rezultātu skaidrs, bet kāds ir vērtējums par spēles saturu?
- Ja skatās kopumā, vēl pirms cikla sākuma diezgan skaidri sapratu, ka mūs negaida viegls gads un ka visas spēles, ieskaitot pārbaudes spēles [Īrijā un Polijā], būs pret komandām, kuras ir vairāk vai mazāk, bet par mums stiprākas. Tā pati Velsa, kurai ir Premjerlīgas spēlētāji un kura spēlējusi iepriekšējos finālturnīros, ir ļoti nopietna pretiniece. Lai šādās spēlēs varētu pretendēt uz pozitīvu rezultātu, uz punktiem, mums ir vajadzīgs supermaksimums. Ja sadalām šo spēli divās daļās un runājam par pašatdevi, vēlmi uzvarēt divcīņās, enerģiju, aktivitāti, tad viss bija kārtībā un man puišiem nav nekā pārmetama.
Par lēmumiem…Pirmām kārtām teikšu, ka Velsai diezgan labi izdevās nospēlēt aizsardzības darbībās un uzvarēja divcīņas. Ja turkus varējām reāli nospiest fiziskās divcīņās, tad šo pārsvaru iegūt pret Velsu mums neizdevās. Mums diezgan labi izdevās momenti, kad paņēmām bumbu savā kontrolē un mainījām malas, kad bija pārejas ar pretējās malas aizsargiem un pussargiem un pēc centrējumiem sekoja vairāki bīstami momenti. Aizsardzības darbībās, kamēr paspējām spēlēt kontaktā un noslāpēt viņu ātrumu, viss bija kārtībā. Tiklīdz nepaspējām, pretinieki mūs vairākkārt noķēra, īpaši pirmajā puslaikā, diezgan brīvās pozīcijās, kad nebijām kompakti, bet arī mūsu ideja un sastāvs kopumā tika izvēlēts vairāk uzbrūkošs – ar domu, ka gribējām gūt vārtus, kas diemžēl neizdevās. Nenožēloju sastāva vai taktikas izvēli, bet mums pietrūka meistarības, lai punktiem šajā spēlē būtu tuvāk, nekā tas sanāca laukumā.
- Minēji vēlmi uzvarēt divcīņās, bet kā bija ar pašu uzvarēšanu divcīņās – vai Velsas aizsargu trio gaisa divcīņās apēda mūsu uzbrucēju duetu?
- Jā, mums neizdevās uzvarēt divcīņās. Jāskatās vēl statistika, bet tīri vizuāli izskatījās, ka īpaši gaisā, kur citkārt bijām diezgan spēcīgi, velsieši nospēlēja ļoti labi. Tajos brīžos pietrūka vertikālas spēles starp līnijām aiz mugurām – nevis dot divcīņās, bet gan [aiz muguras]. Brīžiem piedāvājumi nebija slikti, bet ar bumbu esošie spēlētāji nospēlēja lieku piespēli atpakaļ, nevis reaģēja, izmantojot brīdi, kad pretinieki vēl nebija labā aizsardzības blokā. Kad pirmajā puslaikā aizgāja vertikālās piespēles pusflangos, mums izdevās kontrolēt bumbu viņu laukuma pusē – ja uzspēja mūsu otrais temps, tad bija varianti.
- Sastāva izmaiņas – vārtos Ozols, aizsardzības malā Cigaņiks, pamatsastāvā arī Krollis. Kādi bija izmaiņu iemesli, un cik labi tās sanāca?
- Par vārtsargu skaidrs – iepriekšējā spēlē ielaidām piecus vārtus un trijās spēlēs ar Nilu [Puriņu] pamatsastāvā palikām bez punktiem un ielaidām desmit vārtus. Jau nometnes gaitā gan pirms pirmās, gan otrās spēles skatījāmies, kāds ir vārtsargu stāvoklis. Un, kā jau teicu, mums šobrīd diemžēl nav skaidri izkristalizējies, kurš ir izlases pirmais numurs. Cīņa starp Nilu un Robertu notiek, un pēc pirmās spēles nolēmām dot iespēju Robertam – uzskatu, ka viņš to pilnībā attaisnoja, vairākkārt izglāba un nospēlēja veiksmīgi.
Par Andreja [{Cigaņika] spēlēšanu kreisajā malā: kā jau teicu, ideja šodien bija tāda, ka gribējām vairāk spēlēt ar bumbu. Līdz ar to bija izvēle, ka Jānis Ikaunieks vairāk spēlēs starp līnijām un būs Andrejs – ar kreiso kāju spēlējošs malējais spēlētājs. Saprotot riskus par, piemēram, [pretinieku] lielu uzsvaru uz diagonālo spēli, bet domāju, ka Andrejs ar savām funkcijām tika galā diezgan labi un attiecīgā doma arī normāli nostrādāja. Par Raimondu [Krolli]: nolēmām, ka spēlēsim ar diviem uzbrucējiem un ar šo uzbrucēju pāri mēģināsim nosegt viņu trīs centra aizsargus. Tādēļ izvēle par labu Raimondam bija acīmredzama. Uzbrucējiem lielu darba apjomu nācās veikt arī bez bumbas, bet nevaru teikt, ka būtu vīlies Raimonda sniegumā. Negūto vārtu dēļ pilnībā apmierināts ar uzbrucēju sniegumu nevaru būt, bet man šķiet, ka arī viņš kopumā nospēlēja pietiekami cienīgu spēli.
- Vai pareizi nolasu, ka Andrejs šajā pozīcijā vairāk noder spēlēs, kurās ceram būt ar bumbu vairāk, bet ne tādās spēlēs kā Rijekā, kur nākas ilgstoši spēlēt savā aizsardzības zonā?
- Vēl varbūt būtu jāskatās no tās puses, kāda ir malējā aizsarga un malējā pussarga pāra summārā stilistika un spēku samērs, cik labi viņi ir bumbas atņemšanā. Tas varētu būt akcents. Rijekā izvēlējāmies Vladu Sorokinu un Andreju Cigaņiku, kas kopsummā pret jebkuru citu pāri bija labāks bumbas atņemšanā. Andrejs kā pussargs un līdz ar to aizsarga pozīcijā vairs nebija daudz citu izvēles iespēju. Šeit tomēr gribējām ar bumbu spēlēt vairāk [nekā Horvātijā], un līdz ar to Andreja spēle aizsardzībā un Jāņa spēle pussargu līnijā tika izskatīta kā labs risinājums. Kopumā nevaru teikt, ka pie šādas izvēles nepaliksim arī tajās spēlēs, kurās pretinieki dominēs vairāk [nekā to darīja Velsa]. Tā tas var būt arī nākotnē, bet tas būs atkarīgs no izvēles iespējām.
- Vārtsarga maiņa bija vārtsargu trenera vai galvenā trenera lēmums?
- Tas bija diezgan vienbalsīgs treneru štāba lēmums, nekādu lielu domstarpību nebija. Tas bija gan mans, gan treneru štāba lēmums – šajā ziņā bijām vienisprātis par izvēli. Roberts arī sevi diezgan labi parādīja treniņos – skatījāmies, vērtējām. Atšķirībā no iepriekšējās nometnes, kad viņš funkcionāli izskatījās ne tik labi.
- Vienīgās spēlētāju maiņas bija 86. minūtē, vēlas maiņas arī Rijekā. Tas liecina par to, cik ļoti rezervisti atpaliek no pamatsastāva?
- Šobrīd vairāk jā (nopūta).
- Ja pareizi pamanīju, Sorokins divreiz tika saukts uz maiņu, bet tā arī neizgāja.
- Bija jautājums par Robertu Savaļnieku, kurš teica, ka viņam, iespējams, būs vajadzīga maiņa, bet pēc tam deva signālu, ka ir gatavs turpināt. Otrajā reizē jau bija kompensācijas laiks, sekoja tieši tā kļūda – nolēmām maiņu vairs neveikt, bija palikušas 30 sekundes.
- Pēc iepriekšējās spēles kolēģi trenerim un spēlētājiem daudz jautāja par pārkāpumu, agresivitātes trūkumu, bet šajā spēlē sanāca pat sešas dzeltenās kartītes, Ikauniekam vēl skatījās iespējamu sarkano, Toberam būs jāizlaiž nākamais mačs. Vai tāds bija akcents pirms spēles, un vai šajā ziņā pat nesanāca pārcensties?
- Ja neesam agresīvi un aktīvi, kas tad ir mūsu ieroči pret tāda līmeņa spēlētājiem un tāda līmeņa komandām?! Mums daudz ieroču meistarības ziņā šobrīd nav – šobrīd! Lai arī saprotu, ka līdzjutēji no mums gaida punktus un nav apmierināti ar nulli turnīra tabulā, objektīvi tāda ir situācija. Neviena punkta piecās spēlēs nav labi, jo daudzās spēlēs bijām tuvu, bet nevarējām paņemt, bet objektīvi katrā no tām spēlēm pretinieks arī ir objektīvi spēcīgāks. Mūsu vienīgais variants ir tad, ja spēlējam ļoti organizēti, ļoti agresīvi, izdarām fizisku spiedienu uz pretinieku un realizējam savus momentus. Runājot par kartītēm un pārkāpumiem, tā ir blakus parādība tam, ka spēlējām agresīvi, bet – bet! – ne visas kartītes tādas bija. Viena, divas kartītes bija diskutablas gan no tā viedokļa, kādēļ tika iedotas, gan arī no tā, kā tajās situācijās nospēlējām. Nevaru teikt, ka visas kartītes atbilda tam, ko gribētu redzēt laukumā, bet emocijās, spēles nervā citreiz tā var gadīties.
- Runājot par trumpjiem, parasti par tām ir sauktas standartsituācijas, bet mums bija gandrīz pieci puslaiki bez stūra sitieniem un arī bez tiem maz citu standartsituāciju. Kā pietrūkst, lai tās nopelnītu?
- Pirmām kārtām pietrūkst agresīvākas malējo spēlētāju spēles, apspēlēšanas, centrējumu. Ja Rijekā spēles scenārijs bija tāds, ka pretinieks pilnībā dominēja, tad Armēnijā un arī šodien tas bija malējo spēlētāju agresijas jautājums. Mums ir jāspēlē agresīvāk, jāmeklē centrējumu iespējas, tad pretinieki tos bloķē. Standartsituācijas ir vienas no mūsu iespējām gūt vārtus, un tas ir akcents arī pirms spēlēm – arī pirms šodienas spēles runājām gan par aizsardzības, gan uzbrukuma standartiem. Tas diezgan bieži ir saistīts ar modeli, ka pretinieks ir spēcīgāks, nosēdina mūsu malējos spēlētājus zemāk un ka mūsu izejas pozīcijas ir par zemu – ne vienmēr malējiem izdodas pēc tam agresīvi nospēlēt uzbrukuma trešdaļā.
- Velsas preses konferencē gan no trenera, gan žurnālistu puses tika izcelts spiediens viņu izlasei iepriekšējo rezultātu dēļ. Mēs šogad esam zaudējuši visos sešos mačos un uzvarējuši neesam jau desmit spēlēs pēc kārtas, ja neskaita Baltijas kausa pendeles. Vai ir jūtams spiediens, un vai ir redzama gaisma tuneļa galā?
- Varu pateikt tā – kādam tā atbilde varbūt ļoti nepatiks, bet es pats esmu pietiekami mierīgs un zinu, ka mēs, treneru štābs kopā ar spēlētājiem, darām diezgan labu darbu. Kādam varbūt nepatīk un objektīvi negribas atzīt realitāti, ka starpība starp mūsu spēlētāju līmeni un pretiniekiem ir diezgan liela. Arī šodien, ja skatāmies laukumā, saprotam, ka tās ir divu dažādu klašu komandas. Skaidrs, ka tas nenozīmē, ka konkrētā spēlē nevaram un nevajag cīnīties par punktiem, bet es parasti nedzīvoju iedomu pasaulē vai baigā mediju telpā. Skaidrs, ka man, ejot nost no laukuma, nebija patīkami dzirdēt līdzjutēju sacīto [izskanēja saukļi par atkāpšanos - A.S.], un emocionāli es viņus droši vien saprotu, bet, paskatoties no otras puses, tas, ko mēs varam darīt, ir maksimāli labi darīt savu darbu, varam censties situāciju labot un nākamajās nometnēs sameklēt iespējas izcīnīt punktus.
Kā jau teicu pirms šā gada sākuma, man ļoti lielu ilūziju šā gada kontekstā, balstoties uz spēku samēriem, nebija. Ja kāds reāli, tā pavisam godīgi uzskata, ka šodienas spēlē vai spēlē Kārdifā, vai spēlē Rijekā mums būtu reāls pienākums ņemt punktus – tieši pienākums, nevis iespēja -, tad…tā var uzskatīt. Tā ka, runājot par spiedienu, es uz to visu skatos ļoti mierīgi. Ja kaut kādā brīdī mūsu federācijas vadība uzskatīs, ka strādājam slikti un ir jāmaina treneris, tad tāds ir katra trenera liktenis. Kaut kad viņš sāk strādāt un kaut kad beidz. Sliktākais, ko treneris var sākt darīt, ir krist panikā, uztraukties un nedarīt labi savu darbu vai pārvelt vainu uz kaut ko citu. Tāpēc šajā ziņā uz to skatos pilnīgi mierīgi. Esmu gatavs turpināt darbu, esmu gatavs arī tam, ja būs arī kādi citi mana darba vērtējumi – tas neesmu es, kurš šo lēmumu pieņems. No savas puses varu pateikt tikai to, ka gan es, gan mana treneru komanda, gan spēlētāji ir gatavi turpināt darbu, kļūt spēcīgākiem, katrā spēlē izlikt maksimumu, kas mums ir. Ja šis maksimums izskatās par maz, tad droši vien var nākt arī kāds cits un parādīt citu maksimumu. Tāda ir mana pozīcija šajā sakarā.
- Ņemot vērā spēku samērus, vai būtu atbilstošs vērtējums, ka bijušas divas normālas spēles pret Velsu, laba spēle pret Turciju, bezcerīga spēle Rijekā un slikta snieguma, normālāka rezultāta ziņā Erevānā?
- Piekrītu, jā. Tas tā arī ir. Rijekā spēku samērs mūsu esošajā situācijā bija diezgan nospiedošs. Lai gan arī tur varējām nospēlēt labāku spēli, bet mēs tur nenospēlējām labu spēli. Varu piekrist, ka mums bija ļoti laba spēle pret turkiem, divas labas spēles pret Velsu, vāja spēle Armēnijā un, jā, arī vāja spēle pret horvātiem. Tas tā reāli arī bija.
- Kāda bija situācija ar spēlētāju veselību – vai bija spēlētāji, kuri bija zem jautājuma zīmes, vai bija kādas traumas šodienas spēlē?
- Normālā situācijā katrā spēlē ir kāds, kurš ir zem jautājuma zīmes. Varu pateikt tikai vienu – man ir komplimenti spēlētājiem, kuri izlases rindās ir gatavi laukumā atdot visus spēkus. Esmu gatavs uz sevi uzņemt negācijas un to, ka kādam varu patikt, kādam varu nepatikt, kādam neattaisnot cerības, kādam attaisnot, bet es redzu, ka šie puiši laukumā atstāj visu, ko viņi šobrīd ir spējīgi. Skaidrs, ka katram droši vien kaut kāda rezerve ir vienmēr, bet kopumā gan šajā, gan iepriekšējās nometnēs redzu, ka arī tie puiši, kuru spēlēšana ir zem jautājuma zīmes, [atdod visu]. Citreiz ir arī tādi gadījumi, kuros klubi izdara nekaunīgu spiedienu uz saviem spēlētājiem, lai viņi sevi pataupa.
- Vietējie vai ārzemju?
- Nav būtiski – šajos trijos gados situācijas bijušas dažādas. Skaidrs, ka viņu pamatdarbs ir klubs, bet man tas šķiet smieklīgi, ka klubs, kas grib vinnēt kaut ko lielu, savam spēlētājam saka: "Zin' kā, šajā spēlē izlases rindās labāk pasaki, ka nespēlēsi, vai pataupi sevi. Un pēc tam mums gan būs baigais mačs!" Jo es vienmēr saviem spēlētājiem vaicāju, vai es kā izlases treneris kādreiz pirms izlases nometnes pat tad, kad jums jāspēlē pret vislielāko pastarīti, esmu jums zvanījis un teicis – pataupies, draudziņ, tev pēc trim dienām ir izlases nometne! Un tad es tā domāju, jo mums ir vajadzīgi spēcīgi spēlētāji, kad dzirdu tādus vārdus, brīžiem brīnos par profesionālo līmeni un latiņu, kuru gribam pacelt. Jo puišu latiņa mums ir jāceļ kopā – gan klubiem, gan izlasei. Puišiem kā izlases treneris gribu izteikt lielus komplimentus, jo visi šie puiši ir gatavi sisties un laukumā atdot visus spēkus par karogu, par valsti. Šajā ziņā viņi ir lieli malači.
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Tikai rakstam jabūt pa īsto..jo varbut ne tik daudz ka Tu,bet sur tur kaut ko zinu.
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Kāds vēl rezultāts!
Atlaidīs, tad atkal kompensācija jāmaksā un dalīšanai paliks mazāk
Basketbola izlase arī šitā ietaupīja un palika bez PČ 2019, Eurobasket 2022!
[+] [-]
Kazakeviča līgums ne ar ko neatsķiras no iepriekšējā trenera līgumiem.tikai to arī gribēju pateikt.
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
Trenerim vēl jāiet kursos, ne jāmācās uz izlases rēķina!
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-3 [+] [-]
+3 [+] [-]
Paklau, Tu nopietni man brauc augumā par ņirgāšanos? Iesaku uzmanīgi palasit komentārus pēc izlases spēlēm, tur redzesi ņirgāšanos.
+2 [+] [-]
...
Nākamais cikls, 0:3 pret kazahiem (nu kā piemērs) Nāciju līgā un sākam visu "progresu" no sākuma 👍
Tā Dainis varēs uzstādīt kaut kādu Eiropas rekordu pie izlases grožiem pavadītā laika ziņā, piekrītu.
[+] [-]
[+] [-]
Ņirgājas, diemžēl par galveno treneri un, vēl jo vairāk diemžēl - absolūti par visu izlasi kā kopumu.
Faktiski, var teikt, ka līdzjutēji sāk pieprasīt "skalpu".
Tu, līdzīgi kā tas notiek Anglijā, Spānijā utt., vari būt tas žurnālists, kurš šo "skalpa piepraījuma" ultimātu ienes un noliek trenerim uz galda preses konferencē, vai arī "uķi puķi" stilā luncināties. Ja būs 0 punkti, vai 1 samocīts punkts beigās šajā ciklā, nav tur ko beigās luncināties. Jebkurš cits treneri ņemtu un atlaistu. Ar garantijām gandrīz jebkurš cits. Domāju, ka Tu patiesībā pats to saproti.
[+] [-]
-1 [+] [-]
Arī Moldova ir uzvarējusi Belģiju ar 1-0 (u21)!
Viena spēle nav nekāds rādījums, jo ar vienu spēli nevar nekur tikt!
+4 [+] [-]
"- Vienīgās spēlētāju maiņas bija 86. minūtē, vēlas maiņas arī Rijekā. Tas liecina par to, cik ļoti rezervisti atpaliek no pamatsastāva?
- Šobrīd vairāk jā (nopūta)."
Vai tiešām virslīgā daudz vārtus guvušais Regža ir tik jūtami sliktāks par Nīderlandes 2.pēc spēka līgas rezervista? Vai tiešām Toņiševs ir tik jūtami sliktāks par līdzīgās pozīcijās spēlējošajiem Savaļnieka, Sorokina? Balodis par Dubru utt. utt. Kaut kā šķiet, ka tas pats Morozs vai Stipičs maiņas citādi būtu veidojis. Bet mums te treneru korpusā visādi Pučinski, kura galvenās atziņas bija "izturēt" - "izturēt" pretinieku diktētu spēli un taktiku..
-1 [+] [-]
Un tad top smuks rakstiņš kurā žurnalists Edmunds Novivkis pa panktiņam iztirzā kā un kāpēc mums jāņem obligati punkti šinī kvalifikacijas grupā😉
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
+5 [+] [-]
Piekrītu viedoklim, ka Kazakēvičam vajag atkāpties vai atlaist.
Nav cīņasspara, visas spēles zaudētas, bet spēlētāju rotācija nenotiek. Izlase ir sūdos vai purvā līdz ausīm (kā Jums labāk patīk), bet nekas netiek mainīts.
Rezervisti atpaliek no pamatsastāva? Būtu vēl sliktāk par 0:5 Horvātijai un 0:2 Velsai?
Nemaz nedod iespēju pārējiem spēlētājiem.
Izlaida Eduards Daskevics un sevis atvēlētājā laikā vismaz izrādīja vēlmi cīnīties. Noteikti ir vēl citi tādi spēlētāji.
Bet tā vietā, Uldriķis spēlē līdz 85min un knapi staigā jau pie 60-70min.
-2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Savukārt 2002 pč cikls!
Līmeņa atšķirības ar šā brīža Velsas un tā brīža Skotijas izlasēm bija lielas, bet visi centās un spēlēja.
Latvia 0–1 Scotland
Scotland 2–1 Latvia
Tikai treneris atkāpās pēc 2002 neveiksmīgā cikla(6 spēlēs neviens punkts), bet kāds visticamāk turpinās sēdēt!
[+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Trenera uzdevums nav konstatēt faktu vai pierādīt faktus, bet darīt visu, lai laukumā tas līmenis izlīdzinātos!
Pēdējā gada griezumā nevienā spēlē to neesmu redzējis 90 minūšu garumā! ir atsevišķi spēles momenti un tas arī viss!