Pastars: "Par debiju EČ ir neliels rūgtums. Bija sajūta, ka varam būt augstāk"

Latvijas pludmales futbola izlase debitēja Eiropas čempionātā, kura B divīzijas turnīrs jūlija beigās tika izspēlēts Moldovā. Tajā piedalījās 12 komandas, no kurām četras labākās ieguva tiesības pakāpties uz A divīziju, kas nākamgad tiks paplašināta līdz 16 komandām. Uz to tēmēja arī Latvijas izlase, kas uzvarēja trīs no piecām spēlēm, taču vietu izteiksmē tas deva sesto pozīciju.

"Pirms turnīra treneris skaidri pateica, ka nebraucam tāpat vien, bet gan lai noskaņojamies uz mērķi, ka jāuzvar katrā spēlē," uz aizvadīto turnīru atskatījās Renārs Pastars, pludmales futbola izlases spēlētājs. "Starptautisko izlašu maču mums tomēr nav bijis nemaz tik daudz, tāpēc, kad ieraudzījām grupu sastāvus, nebija īpaši pozitīvs noskaņojums – pret Lietuvu jau bijām aizvadījuši pārbaudes spēles, kamēr pret dāņiem jau vairākkārt spēlējuši klubu turnīros."

Latvijas izlases grupā bija vēl arī favorīte Turcija, pret kuru pirmajā mačā tika zaudēts ar 2:3. Tam sekoja uzvara pendelēs pār Lietuvu un papildlaikā pār Dāniju, kas deva otro vietu apakšgrupā, taču iegūti bija tikai trīs punkti, kas nozīmēja, ka trīs apakšgrupu otro vietu konkurencē Latvija augšgalā nebija un pusfinālā netika. Tā vietā nācās spēlēt vēlreiz spēlēt pret Dāniju miniturnīrā par 5.-8. vietu.

"Dānija tika piesaukta kā viena no favorītēm uz tikšanu uz A divīziju," teica Pastars, kurš EČ guva divus vārtus Latvijas izlases rindās. "Tāpēc mums pašiem vispār sanāca pārsteigums, ka tik labi pret dāņiem nospēlējām. Bijām gatavojušies apakšgrupas spēlei, zinājām pretiniekus, jo pret tiem pašiem spēlētājiem Kopenhāgenas kluba sastāvā iepriekšējā gada laikā bijām spēlējuši jau vairākas reizes. No iepriekšējiem mačiem bija palicis tāds kā rūgtums, jo tomēr dabūjām "pa mizu" (smejas). Bet šoreiz vairāk koncentrējāmies uz pretuzbrukumiem, pārāk necentāmies pārņemt bumbas kontroli, un viņiem tā spēle galīgi nevedās, dāņi kļuva nervozi un zaudēja."

"Pēc tam interesantā turnīra formāta dēļ sanāca vēl viena spēle pret Dāniju uzreiz nākamajā dienā," turpināja Pastars. "Bijām domājuši, ka vismaz tad būs kāda jauna un interesanta pretiniece, bet nē, atkal dāņi (smejas). Tas gan no sportiskā viedokļa sanāca veiksmīgi, jo dāņi bija pret mums savākuši brīdinājumus un diviem pamatsastāva spēlētājiem nākamo maču nācās izlaist, tad nu viņiem bija vēl vājāks sastāvs, bet mēs nospēlējām tāpat kā iepriekš."

"Braucot uz turnīru, likās, ka viena spēle apakšgrupā pret Lietuvu jāuzvar noteikti. Neviens laikam negribēja īsti prognozēt, ka pieveiksim arī Turciju un Dāniju," teica Pastars. "Bet, turnīram ejot, spēle arvien labāk padevās, un sapratām, ka varam uzvarēt daudzus pretiniekus. Tāpēc bija nedaudz žēl, ka turnīra formāts šādi sastādīts, ka pirmā spēle pret Turciju uzreiz tik daudz nozīmēja. Jo vēlāk noteikti likās, ka mierīgi varam spēlēt arī pret tām pirmā četrinieka komandām – Grieķiju, Kazahstānu, Moldovu. Tāpēc jā, varētu teikt, ka palikusi neliela rūgtuma sajūta, ka turnīra beigās vairs nebija iespējas pakāpties augstāk."

Pie komandām, pret kurām būtu bijis interesanti uzspēlēt, Pastars piesauca arī Anglijas pludmales futbola izlasi, kas arī cīnījās par 5.-8. vietu, taču savā mazajā pusfinālā zaudēja un pret Latviju tomēr nespēlēja: "Ar interesi skatījāmies Anglijas spēles. Viņiem bija viens ļoti laba līmeņa spēlētājs. Skaidrs, ka arī pārējos juta klasiskā futbola pieredzi. Būtu bijis interesanti uzspēlēt, Anglijas vārds tomēr jebkurā futbolā ir vārds, lai arī Anglijas izlase šajos futbolos (pludmales futbolā, telpu futbolā) īpaši augstu nemaz nekotējas."

Renārs Pastars pats pasmējās, ka 31 gada vecumā paspējis izmēģināt laikam visus futbola variantus – klasiskajā futbolā spēlējis Latvijas 1. līgā, spēlējis minifutbolu un ielu futbolu, 2015. gadā tika atzīts par gada pludmales futbolistu Latvijā un vairākas sezonas aizvadījis telpu futbola Virslīgā. Iepriekšējās divās sezonās viņš bija "Nikara" sastāvā, kas tagad kļūs par RFS futzāla komandu. Pastars gan nedomā, ka būs redzams RFS komandas rindās, jo vēlas Latvijas augstākā līmeņa futzālu nolikt malā.

"Es laikam jau kādus piecus gadus cenšos likt punktu telpu futbolam," smaidīja Pastars. "Bet katru reizi kaut kas uzrodas un ievelk mani atpakaļ. Domāju, ka šoreiz tam vairs neļaušos un tā vairs nenotiks. Man ģimenē ir pieaugums, jāvelta vairāk laika savām lietām un darbam. Varbūt sava prieka pēc vēl uzspēlēt kaut kur, bet droši vien, ka ne telpu futbola Virslīgā."