Latvijas futbola ekstrēmās pārvērtības

No kauna Lihtenšteinā līdz triumfam Izraēlā

Vēl pirms divarpus gadiem Lihtenšteinā Latvijas izlase piedzīvoja vienu no kaunpilnākajiem zaudējumiem tās pastāvēšanas vēsturē – izbraukumā tika piedzīvota pelnīta sakāve ar 0:1. Vēl pirms diviem gadiem Latvijas izlase pārbaudes spēlē savā laukumā ar 1:2 zaudēja Moldovai, par ko saņēma bargu kritiku. Arī pirmās kvalifikācijas spēles neko īpašu nesolīja – trīs spēlēs pret grupas favorītkomandām iegūts viens punkts. Taču šobrīd jau ceram pat uz otro vietu grupā un pat uz iekļūšanu Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā. Lai to izdarītu, visupirms ir jāizcīna uzvara Atēnās. Lai arī to jau agrāk esam izdarījuši, īsti neticas, ka varoņdarbu izdosies atkārtot. Tiesa, arī neizšķirts būtu ļoti labs iznākums, kas turpinātu ļaut cerēt uz, iespējams, lielāko sensāciju pasaules futbolā pēdējos gados (tomēr no Āzijas un Amerikas zonas ir daudz vieglāk iekļūt finālturnīrā nekā no Eiropas).

Brīnumdaris Starkovs

Vai pēdējo gadu laikā ir kas īpašs mainījies? Vai pēkšņi mūsu futbolisti iekļuvuši Eiropas visaugstākā līmeņa klubos un dodās laukumā Čempionu līgā? Nē. Mūsējie pārsvarā (bet ne visi!) joprojām spēlē diezgan viduvējas kvalitātes čempionātos un klubos. Tomēr viens gan ir mainījies - uz veiksmes takas pēc diskvalifikācijas atgriezies Aleksandrs Starkovs, kurš, manuprāt, ir galvenā atslēga izlases panākumos. Negribas nopelt mūsu futbolistus, taču individuāli lielākā daļa spēlētāju tālu atpaliek gan no grieķiem, gan šveiciešiem, gan izraēliešiem. Sava daļa taisnības ir Guntim Indriksonam, kurš izteicās, ka Latvijas izlases vieta būtu pat aiz Moldovas. Taču Starkovs kārtējo reizi pierādījis, ka ar diezgan pieticīgiem resursiem spēj panākt fantastisku rezultātu. Kā ar spēlētājiem, no kuriem tikai daži regulāri spēlē augstā līmenī, kā ar vidējo līniju, kas pirms pāris gadiem nespēja pierādīt pārākumu pat pār Lihtenšteinas un Luksemburgas (izlases firmas zīme ilgu laiku bija spēja izdarīt vien pāris precīzas piespēles pēc kārtas) kolēģiem, ir iespējams kā līdzīgs ar līdzīgu spēlēt ar Šveici un Izraēlu, man joprojām nav skaidrs – par to varu tikai noņemt cepuri Petroviča priekšā. Tomēr Starkovs pierāda arī to, ka ne visu izšķir katra futbolista līgums un algas čeks. Ir arī citas daudz nepieciešamākas vērtības. Kā piemēram, komandas gars, komandas spēle, saliedētība, ticība saviem spēkiem, motivācija u.t.t. Latvijas izlase ir kā viens vesels un pirms kārtējās spēles nav jāšaubās, ka katrs spēlētājs laukumā atdos visus 100% un vēl vairāk.

Apetīte rodas ēdot

Viens no iemesliem, kāpēc šobrīd futbols popularitātes un panākumu ziņā apsteidz par nacionālajiem sporta veidiem dēvētos hokeju un basketbolu, ir arī "Ventspils" sniegums Eirokausos. UEFA prezidenta Mišela Platinī jaunieviestā Eirokausu sistēma krietni atvieglojusi ceļu uz Čempionu līgas un Eiropas līgas grupu turnīriem arī tādiem klubiem, kas agrāk par to reāli sapņot nevarēja. Tomēr šovasar neliela cerība ventspilnieku faniem bija. Tā vēl vairāk palielinājās pēc izlozes rezultātiem, kas šosezon mūs ir ārkārtīgi lutinājusi – visās kārtās mums tika ielozēts viens no parocīgākajiem iespējamajiem pretiniekiem. Lai arī pēc Eiropas līgas grupu turnīra izlozes varēja šķist, ka ar grupu nav paveicies – nav ne grandu, ne izredžu uz otro vietu -, tomēr beigu beigās izrādījies, ka arī šoreiz izloze mums ir palīdzējusi. Gan "Sporting", gan "Hertha", gan "Heerenveen" sezonu uzsākušas ne pārāk veiksmīgi. Savu amatu zaudējuši jau vācu un holandiešu kluba treneri. Pirmajās divās spēlēs izcīnīti divi punkti. Lai arī pirms spēlēm maz bija tādu, kas reāli ticēja panākumam, tagad pat šķiet, ka četri un pat seši punkti šajos mačos bija reāli iegūstami. Apetīte rodas ēdot – tagad Latvijā klusībā tiek cerēts pat uz otro vietu grupā (pirmo tomēr, visticamāk, iegūs "Sporting").

Jo lielāks haoss, jo lielāki panākumi?

Paskatoties gan uz "Ventspils" sniegumu, gan izcīnītajiem diviem punktiem, diezgan grūti atrast loģisku izskaidrojumu. Ja vienīgi tas, ka līdzšinējie pretinieki sezonas sākumā ļoti tālu atpaliek no pagājušās sezonas snieguma. Atceroties, kas ar "Ventspili" noticis pēdējo mēnešu laikā, pat jābrīnās, ka komanda laukumā demonstrē tik saturīgu sniegumu (tiesa, progresam iespēju ir ļoti daudz). Vasarā tika zaudēts galvenais treneris, izmainīta liela daļa sastāva. Būtībā vienā mirklī tika sagrauts viss, ko ukraiņu speciālists Romāns Grigorčuks vairāku gadu laikā bija izveidojis. Komandā praktiski vairāk nav arī vienīgo spēlētāju, kas tika uzskatīti par neaizvietojamiem,- Latvijas izlases aizsarga Denisa Kačanova un pieredzējušā uzbrucēja Vīta Rimka. Vārdu sakot, izdarīts tika praktiski viss, lai Eirokausos klubs nostartētu neveiksmīgi (pat, ja nākotnes vārdā šāds solis būtu saprotams, tagadnes ziņā to saprast bija grūti – kāpēc tieši pirms spēlēm pret "Zurich", kāpēc ne vēlāk…). Tomēr itāļu trenerim Nuncio Dzavetjēri ir izdevies ar pilnīgi jaunu komandu iegūt divus punktus Eiropas līgā. Zinot to, ka sastāvs vēl nav saspēlējies, ka Dzavetjēri ne tuvu vēl nezina katra spēlētāja plusus un mīnusus, jāsaka, ka šis "Ventspils" modelis var spēlēt tikai labāk.

Kāda būs nākotne?

Pat, ja šobrīd klusībā tiek cerēts uz otro vietu grupā gan izlašu mačos, gan Eiropas līgā, nevajadzētu komandas nosodīt gadījumā, ja to iegūt neizdosies. Lai arī izlase un "Ventspils" priecē ar savu sniegumu, joprojām izredžu nav daudz. Bet ir. Taču, ja beigu beigās kāroto sasniegt neizdosies, mūsu futbolisti tāpat būs pelnījuši aplausus. Jo futbolā mūsu resursi – gan spēlētāju, gan infrastruktūras, gan finansiālie – ir ļoti ierobežoti, kamēr gan Šveice, gan Izraēla, gan Grieķija, gan "Hertha", gan "Sporting" un "Heerenveen" mums šajā ziņā ir tālu priekšā. Tomēr šis rudens atkal ir atgādinājis, ka Latvijā eksistē arī tāds sporta veids kā futbols.