Gribausks: ""Skonto" ir tāds zīmols, ka uzreiz kravāju mantiņas un pievienojos"

Pastāsti par spēli Tiraspolē!
Spēle bija tāda, kādu arī gaidīju. Pirmajās 15 minūtēs skatījāmies, ko dara pretinieks. Redzējām to pašu, ko pirms tam sapulcēs, kad runājām ar treneri un kad viņš mums visu skaidroja. Par pašu spēli kaut ko grūti pateikt un domāju, ka atbildes spēle būs nedaudz citāda, jo pirmajā spēlē bija grūti psiholoģiski, šādā sastāvā debitējot Eirokausos, dažiem tā vispār bija Eirokausu debija. Otrajā spēlē būsim mierīgāki un mums pēc pirmās spēles ir neliela priekšrocība. Tai pašā laikā, protams, vienas sekundes laikā viss var mainīties - ja ielaidīsim vārtus. Tāpēc nevienu sekundi nedrīkst domāt, ka mēs jau kaut ko esam paveikuši. Vienkārši nospēlēts viens mačs, un rezultāts ir pozitīvs. Bet tas var ātri mainīties. Nedrīkst sadomāties.

Vai piekrīti, ka kopumā spēle tev bija salīdzinoši mierīga un tikai tās 10 minūtes pēc gūtajiem vārtiem bija drausmīgi smagas ar vairākiem pretinieku momentiem?
Jā. 1. puslaikā, kā saka, mēs nedaudz viens otru izlūkojām un spēlējām piesardzīgi. Man praktiski bija tikai dažas reizes jānospēlē ar kājām, atdodot piespēli vai tamlīdzīgi, bet sitienu, šķiet, nebija. Viņi, protams, saprata, ka spēlē mājās un 2. puslaikā apjēdza, ka ir kaut kas jādara un jārada momenti. Un ka nedrīkst spēlēt tā, kā viņi to darīja 1. puslaikā. Jā, sāka rasties momenti viņiem un bija sarežģīts periods - labi, ka viss labi beidzās. Guvām vārtus, paši neielaidām un tagad mums ir neliela priekšrocība.

Šķiet, ne viss bija kārtībā pēc "Tiraspol" stūra sitieniem - radās momenti.
Jā, domāju, aizsargi brīžiem nenospēlēja uz pirmo bumbu. Pretiniekiem ir augumā lieli puiši, taču tas nav attaisnojums zaudētām gaisa divcīņām. Mums ir tikpat lieli aizsargi. Jāskatās tagad video un jātiek skaidrībā. Jā, 2. puslaikā bija viņiem apdraudējumi pēc stūra sitieniem. Visiem jānospēlē akurāti.

Izskatījās, ka vienu raidījumu pēc stūra sitiena tu atsiti ar galvu...
Jā, jā, jā. Lecu pēdējā brīdī un vienkārši kaut kā mēģināju nosegt vārtus. Viss bija tuvu, taču laime bija mūsu pusē.

Un tas tālais sitiens? Pieskāries bumbai?
Drusku, drusku pieskāros. Neredzēju brīdi, kad tā pēc atsitiena pret pārliktni lidoja gar vārtiem - dzirdēju tikai skaņu, bumbai atsitoties pret konstrukciju. Un vēlāk redzēju, ka bumba izlido laukumā - neredzēju, vai bumba šķērsoja līniju.

Kā tu uzskati - vai šādu sitienu no tik lielas distances bija jāatvaira labāk, vai tomēr sitiens bija pārāk fantastisks?
Domāju, ka man šis sitiens bija jāņem. Jā, bumbas trajektorija vienā brīdī aizgāja nesaprotami strauji uz leju, bet nevaru atļauties taisnoties. Šīs bumbas ir savdabīgas, bet man bija jāņem, jo distance bija liela. Sarežģīta bumba, bet bija jāņem.

Un kā ar to epizodi, kurā pameti vārtus un galu galā Renārs Rode izsita no vārtu līnijas?
Beigās sāka līt lietus, bumba slīd un domāju, ka varēšu to savākt, taču mazliet paslīdēju, bet pēc tam ar Isu [Vjačeslavu Isajevu - aut.piez.] nesarunājām - sapratu, ka viņš man bumbu atstās, bet viņš gribēja izsist un sanāca nervoza epizode. Labs, kas labi beidzas.

Vakar runāju ar Juri Laizānu, un viņš tevi izcēla kā labāko "Skonto" rindās šajā mačā ar "Tiraspol".
Futbols tomēr ir komandas spēle un domāju, ka uzvara ir visas komandas nopelns - arī treneru, rezervistu, prezidenta, visas kluba vadības. Katram pienākas kāda nopelna daļa. Protams, lielākā mērā to paveica futbolisti, taču uzslavas pelnījusi visa komanda. Kāds varbūt pārāk nervozēja šajā spēlē, bet kopumā visi nospēlējām labi. Brīžiem varbūt kādam ir vairāk jāuzņemas iniciatīva, vairāk jāizceļas. Bet nevienam atsevišķi nebūtu jāpriecājas, ka nospēlējis labāk nekā citi. Katram pirms ikvienas spēles jādomā, ka būs līderis. Katram jācenšas vilkt komandu.

Vai nebija grūti tādā ziņā, ka Tiraspolē kopumā darba tomēr pietika, kamēr Virslīgā nereti esi maz noslogots?
Nepiekritīšu, ka Virslīgā ir viegli - katrā spēlē tāpat pāris momenti pie mūsu vārtiem rodas. Pat, ja spēlējam ar mazām, vājākām, lejasgala komandām, spēles gaitā rodas 2-3 momenti. Vienmēr. Negadās tā, ka darba vispār nebūtu. Protams, var piekrist, ka "Tiraspol" līmenis ir augsts, bet arī Virslīgā ir 5-6 komandas, kas spēj radīt pilnvērtīgu pretsparu un pārslēgties no Virslīgas uz Eirokausiem nav grūti. Es personīgi vispār neiedalu spēles dažādās kategorijās - vai tā būtu Čempionu līga, vai izlase, vai Latvijas čempionāts, vai pārbaudes spēle, pret katru spēli attiecos identiski. Nav tā, ka Eirokausu mačam gatavotos vai noskaņotos kaut kā citādi. Protams, turnīra nosaukums, piemēram, Čempionu līga, skan vien citādi, taču gatavošanos tas neietekmē. Es ikvienā spēlē cenšos nostāvēt sausā, neielaist vārtus. Tāpat kā uzbrucējam jāvēlas ikvienā mačā gūt vārtus.

Kā vispār sanācis tā, ka nonāci Latvijas klubā? Manuprāt, Lietuvas čempionāta līmenis īpaši neatšķiras - kāpēc nespēlē dzimtenē?
Saproti, futbols ir tāds sporta veids, kurā ne vienmēr viss notiek loģiski vai tā, kā gribētu ieplānot. Nereti futbolisti nonāk ne sava līmeņa turnīrā - dažreiz nonāk spēcīgākā, dažreiz vājākā. Manā gadījumā sanāca tā, ka līgums Baltkrievijā beidzās [Soļigorskas "Shakhtyor" - aut.piez.]. Paliku bez komandas un man piezvanīja un sacīja, ka "Skonto" ir vajadzīgs vārtsargs. Protams, tāda zīmola variantā nemaz nedomāju, bet gan uzreiz sakravāju mantiņas un braucu.

Daudzi tavi tautieši spēlē Rīgas "Daugavā". Uz turieni nesauca?
Ar treneri Ļubši mums ir ļoti labas attiecības - esmu spēlējis viņa vadībā "Ekranas" [2004.-2006. gadā - aut.piez.]. Sākotnēji runāju ar viņu, taču viņš uzreiz pateica, ka viņiem jau ir viens labs puisis un ka nav variantu. Tas nav nekas slikts, tāds ir futbola darbs. Vienkārši turpināju meklēt citus variantus. Sanāca, ka nokļuvu "Skonto" un esmu par to ļoti priecīgs.

Kā tu domā, vai tavas akcijas Lietuvas izlases sakarā aug, ja pārstāvi "Skonto"?
Domāju, svarīgākais izlases spēlētājam ir spēļu prakse. Pieraksts nemaz nav tik svarīgs. Vari būt Itālijas A Sērijā, bet atrasties rezervē, kamēr cits ir vājākā čempionātā, toties spēlē. Domāju, prakse ir svarīgākais. Par manām akcijām - protams, labi, ja komanda Eirokausos tiks tālāk un ir labi, ka Virslīgā esam vadībā. Taču būtiskākais, ka ir spēļu prakse. Tikai tāpēc mani nesen izsauca uz Lietuvas izlasi, jo sāku spēlēt klubā. Baltkrievijā nebija iespēju un sēdēju uz rezervistu soliņa. Sportā tā gadās. Tagad esmu sācis spēlēt "Skonto", labā un interesentā komandā.

Kā tu īsumā līmeņa ziņā salīdzinātu sev labi pazīstamos Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas čempionātus?
Ja runājam par mūsu Baltiju, domāju, Latvijā ir augstākais līmenis, jo ir 5-6 komandas, kas cīnās par augstākajām vietām. Neslikts līmenis un spēlēs starp šīm komandām nav skaidrs, kurš uzvarēs. Lejasgala komandas ir nedaudz cita līmeņa, taču Lietuvā par augstākajiem sasniegumiem cīnās 4-5 komandas. Drusku mazāka konkurence. Igaunijā, cik esmu dzirdējis, vispār lejasgalā ir komandas, kas ir tīri amatieru komandas, un futbolisti pat paralēli strādā. Baltkrievijā, salīdzinot ar Latviju un Lietuvu, līmenis ir nedaudz augstāks, jo tur futbolā ir nauda, ir sponsori - sportā vispār daudz kas atkarīgs no sponsorēšanas. Nesaku, ka, ja iedosi 10 tūkstošu dolāru algu zema līmeņa futbolistam, viņš uzreiz sāks spēlēt ļoti labi. Protams, nē, taču nauda vajadzīga bāzei, treniņu apstākļiem, visiem priekšnosacījumiem. Baltkrievija šajā ziņā ir tālu priekšā mūsu Baltijai.

Visbeidzot - esi viens no retajiem vārtsargiem, kas spēlē garajās biksēs. Kāpēc tev tāda izvēle?
Vienkārši tā esmu pieradis, jau sen tā spēlēju, arī citos čempionātos. Kaut kā tā esmu pieradis.

Karstumā nav grūti ar garajām biksēm?
Bikses nav smagas, nav ziemas variants. Tas man netraucē. Rumānijā spēlēju biksēs 40 grādu karstumā. Kad esi noskaņojies, par tādiem sīkumiem nemaz nedomā - karsti vai nav karsti.

Uzziņai

Ne velti Gribausks tik ļoti uzsvēra spēļu praksi - 2012. gadā viņš Soļigorskas "Shakhtyor" nenospēlēja nevienu minūti, deldējot rezervistu soliņu aiz baltkrieva Jurija Cigalko muguras. Šobrīd Gribauskam ir 29 gadi un pirmā ārzemju pieredze viņam bija Rumānijas augstākā līga "Otelul" sastāvā 2007.-09. gadā. Pēc tam pārgāja uz Baku "Neftchi", bet pirms Baltkrievijas perioda bija arī Polijas 3. līga.

Lietuvas izlasē Gribauskam piecas spēles (slavenākā - 2007. gadā pret Itāliju, zaudējums ar 0:2, divus skaistus vārtus ar tālšāvieniem gūstot Kvaljarellam), bet pēc gandrīz trīs gadu pauzes Lietuvas izlasē atgriezās šī gada jūnijā tieši pēc apmierinošā snieguma "Skonto" rindās - Gribausks bija iekļauts pieteikumā mačam ar Grieķiju, vārtus gan sargāja Rīgas "Daugavai" piederošais Emilijus Zubs.