Anglijas futbols Vemblijā - neaizmirstami

Naktī no svētdienas uz pirmdienu ierados Londonā - brīdī, kad vācu fanu pārpalikumi devās mājup pēc Čempionu līgas fināla starp "Bayern"un "Borussia". Un devos Vemblija stadiona virzienā. Teiksiet, visu nokavēju? Minhenes triumfu jā, toties biju liecinieks ne tikai Dortmundes līdzjutēju atstātajām kluba uzlīmītēm ik uz stūra, bet arī "Crystal Palace" triumfam (pirmdien), kas šim klubam deva ceļazīmi uz Anglijas Premjerlīgu.

Starp citu, pieteicos arī Čempionu līgas fināla akreditācijai, taču UEFA manu kandidatūru atšķirībā no "Euro2012" finālturnīra (tajā man tika dota zaļā gaisma visām sešām spēlēm, uz kurām pretendēju!) šoreiz neapstiprināja. Nekas, ar pilnu krūti izbaudīju "Championship" finālu, ja tā nodēvējam 3.-6. vietu ieguvēju izšķirošo kauju par Premjerlīgu.

Šī bija dārgākā spēle futbola vēsturē – cīņas uzvarētājs saskaņā ar „Deloitte” aprēķiniem nopelnīs 120 miljonus sterliņu mārciņu! Ap 60 miljoniem sastādīs ieņēmumu pieaugums 2013.-14. gada sezonā, vēl aptuveni tikpat būs tā sauktā „izpletņa nauda” (parachute payments) gadījumā, ja nākamo četru gadu laikā klubam nāksies izkrist no Premjerlīgas. Tā teikt, neliela sāpju nauda, lai spētu tikt galā ar atgriešanos realitātē. Interesanti, ka pēdējos trīs gados divreiz Vemblija finālā cīnījās arī Valērijam Belokoņam daļēji piederošā "Blackpool", 2010. gadā ceļazīmi izcīnot tiesības spēlēt Premjerlīgā (un pēc gada no tās uzreiz izkrītot), bet pērn 2012. gada finālā zaudējot "West Ham".

Līdz futbolam vēl nonāksim, bet atkāpei gribētos dalīties ar Jums iespaidos par Angliju, kuru apciemoju tikai otro reizi (un konkrēti Londonu - pirmo reizi). Tie, kas Anglijā mīt, tālāko var nelasīt, jo noteikti teicami pārzina Anglijas ikdienu, futbola kaislības ieskaitot.

Protams, var gadīties, ka mani pusotras dienas iespaidi bija maldinoši kopējās situācijas kontekstā un tomēr. Ja trijos vārdos, tad - Latvijā ir labāk. Un šeit neieskanas patriotisma stīgas, bet gan bezkaislīgs redzētā novērtējums. Ja atskaita Londonas vēsturisko elpu, ar pārējo ir skumjāk. Tikai pāris piemēri, kuriem tikpat labi var piemērot īsteicienu "smejies vai raudi".

Tā kā mūs pamatīgi aizkavēja Stanstedas lidostā (zaudējām aptuveni stundu), pārcelšanās uz viesnīcu ieilga un uz metro pēdējiem reisiem vairs nepaspējām. Nācās samaksāt 35 mārciņas par 10 kilometru veikšanu ar taksīti. Pārguruši un jau arī jūtami izsalkuši, beidzot tuvojoties viesnīcai, atklājām diennakts "McDonalds", no kura tobrīd nekādi nespējām atteikties. Taču… kāda cūcība tur valdīja! Nav vārdiem aprakstāms. Uz mirkli pat pārņēma nožēla, ka esmu vecmodīgs un joprojām sadzīvoju ar aizvēsturisko Nokia 3110c, kā rezultātā visu to ārprātu nevarēju iemūžināt, taču īsumā - šķiet, vismaz pusi dienas tur nekas netika tīrīts un arī paši apmeklētāji acīmredzot nesteidza ievērot lūgumu sava ēdiena atliekas pārvietot uz miskasti. Tur izskatījās kā pēc kara! Neviena tīra galdiņa, uz grīdas izlieta kola, visapkārt mētājās netīrās salvetes. Apetīte neglābjami tika sabojāta... Iztēlojos reakciju, ja kas līdzīgs būtu Latvijā.

Bezmērķīgi klaiņojošiem britu jauniešiem nakts vidū uzmanību neveltīšu - tādi ir gandrīz visur. Toties par traģikomisko trīs zvaigžņu viesnīcas darbinieka algotu(!) darbu gan. Mums, trim latviešiem, bija rezervētas divas istabas (otriem diviem – numuriņš ar atsevišķām gultām). Četri naktī, nogurums, bet tumšādainais darbinieks tipiski vēsā angļu mierā nekur nesteidzās, uz papildjautājumiem lēnīgi atbildot "Tūlīt". Ar lielām pūlēm mani ceļabiedri tika pie atslēgas un aizsteidzās gulēt, kamēr mana kārta tikai pienāca. Atkal tikpat vēsā manierē viņš pavēstīja, ka uz mana vārda nekas neesot rezervēts. Tā vietā, lai mēģinātu rast skaidrojumu, meklētu variantus un piedāvātu risinājumus, viņa ķermeņa valoda vēstīja, ka es nu varu doties prom. Kad cīnījos un sacīju, ka tas vienkārši nav iespējams un ieteicu meklēt mani sarakstā pēc vārda (kas angļiem, iespējams, saprotamāks nekā mans uzvārds), atkal tikpat flegmatiska atbilde: "Jā, es jau to daru." Galu galā viņš mani atrada, taču pavēstīja vēl šokējošāku jaunumu: "Es nezinu, kuras istabas šobrīd ir atbrīvotas un kuras aizņemtas." Šai brīdī atgriezās pārējie divi latvieši, pavēstot, ka viņiem piešķirta istaba ar vienu gultu... Zellis sāka kasīt pakausi, līdz izteicu viņam loģisku domu, ka nepareizi piešķirtais numuriņš acīmredzot ir manējais. Viņš, it kā 1. klasītē tikko būtu aprēķinājis 2+2=4, uzvarošā tonī paziņoja, ka tā arī ir. Urrā, bingo... Vai patiešām šāda "kvalitāte" skaidrojama ar spiešanu uz lēto darbaspēku?

Ja šādas sadzīviskās lietas Londonā būtiski piekliboja (vēlreiz aicinu novērtēt mūsu Latviju!), tad futbols un viss ap to gan ir vienkārši kosmiskā līmenī. Vemblija stadions manā acu priekšā izpeldēja kā milzu kuģis. Apkārt tam vismaz 5-10 viesnīcas. Sākotnēji, zinot, ka mana viesnīca būs pie stadiona, naivi domāju, ka tā būs vienīgā. Kā tad! Un nav šaubu, ka visas šīs viesnīcas ir dzīvotspējīgas tieši pateicoties lielajam lainerim vārdā Vemblijs.

Parasti fināls risinājās svētdienās, bet šoreiz pirmdienā sakarā ar sestdienas Čempionu līgas finālu. Izbrīnīja, ka fināla sākumlaiks ir dienas viducī, bet tam ātri tika rasts izskaidrojums - angļiem sakarā ar tā saukto "Spring Bank Holiday". Pēc nakts piedzīvojumiem gribēju pasnaust nedaudz ilgāk, bet jau no paša rīta "Watford" fani apsēda viesnīcas bāru, dziedāja un skaļi skandēja savus saukļus. Bija jāmostas...

Uz stadionu devāmies savlaicīgi, un tālākais ir neaprakstāms - fanu tūkstoši un praktiski neviena neitrālā. Vai nu dzeltenie "Watford" fanātiķi (labā nozīmē!), vai nu sarkanzilie "Crystal Palace" atbalstītāji, kuru komandai pirms mača tika piedēvēta nelielas pastarītes loma. Piebildīšu, ka maču klātienē vēroja arī tādi vīri kā Eltons Džons (investējis "Watford" jau kopš 1976. gada un joprojām piedalās kluba finansēšanā) un Žuzē Mourinju.

Ja līdz šim lielākais manis apmeklētākais stadions bija Varšavas "Euro2012" Tautas stadions ar 55 tūkstošu ietilpību, tad šoreiz izdevās realizēt vienu no sapņiem un iekļūt leģendārajā Vemblijā, kura ietilpība futbola spēlēm šobrīd sastāda 90 tūkstošus. Turklāt! Ja "Euro2012" līdzjušanas aspekts vairāku apstākļu dēļ bija viduvējs (daudz fanošanas ziņā atturīgo bagātnieku, bet galvenais - daudz neitrālo skatītāju), tad šoreiz bija 10 reizes superīgāk. Siena pret sienu, nometne pret nometni, dzeltenie pret sarkanzilajiem, 41 tūkstotis pret 41 tūkstoti (perfekti nodalīti uz pusēm).

Pag, izlaidu ieiešanas stadionā brīdi. Lai gan Vemblija teritorijā bijām agri, stadionā iesoļojām vien 10 minūtes pirms spēles un... sastingu. Nekautrējos uz 10 sekundēm aizkavēt aiz manis ejošos - nekustēju ne no vietas un izbaudīju mirkli. Tas ir vienkārši fantastiski – neaprakstīšu to, ko vārdi patiesībā nevar izdarīt. Vien piebildīšu - ja Tu, lasītāj, savā dzīvē vēl ne reizi neesi apmeklējis kādu milzu stadionu un milzu spēli, tad, lūk, viens mans ieteikums: soļo iekšā pēdējā brīdī, kad 98% skatītāju jau ir savās vietās - iespaids būs daudz krāsaināks nekā tad, ja stundu pirms mača ieņemsi savu vietu un vispirms apbrīnosi stadiona aprises un tikai pēc tam atsevišķi arī fanu "efektu".

Daudz raudāts par to, ka futbols Latvijā ir pabērns (tas, protams, relatīvi) un interese par kājbumbu ir neliela. Tad, lūk, ja ikviens latvietis kaut reizi mūžā izbaudītu, izjustu šādu futbola atmosfēru, izrādi, lielumu, domāju, futbols tiktu iemīlēts uz mūžu. Un nestāstiet (vismaz man), ka arī citos sporta veidos ir kas līdzīgs - neticu un patiesībā man vienalga, jo pilnībā pietiek ar futbolu!

Gan "Watford", gan "Crystal Palace" man neko nenozīmē, taču sākotnēji biju lēmis just līdzi pirmajiem, kuri tik (neticami) prata izglābties pusfinālā. Tomēr spēles gaitā kļuvu par nodevēju un virtuāli pārbēgu otro nometnes pusē. Divu iemeslu dēļ - 1) sēdējām "Crystal Palace" tribīnēs un redzējām šīs komandas pārdzīvojumus līdz sirds dziļumiem, 2) sajūsmu radīja Zā (Kotdivuāras spēlētājs, kurš jau paspējis uzlaikot Anglijas izlases kreklu). Kāds dribls ir šim futbolistam! Kas par māņkustībām! Kas par tehniku! Neesmu redzējis oficiālo spēles statistiku, bet šķita, ka viņš mača gaitā veicis vismaz 20 veiksmīgus apspēlēšanas manevrus. Pa diviem katru reizi, kad saņēma bumbu... Šādā līmenī. Tieši Zā noteica "Palace" pārsvaru un galu galā tieši viņš nopelnīja izšķirošo pendeli, ļaujot triumfēt "Crystal Palace".

Tikko man blakussēdētājs tieši parādīja interesantu statistiku. Zā veica 24 apspēlēšanas mēģinājumus (protams, ne visi bija sekmīgi), kamēr pretinieku rindās šajā rādītājā uzcītīgākais veica... trīs tādus. Šie 24 mēģinājumi bija arī vairāk nekā visai Vatfordas komandai kopā... Tāpat Premjerlīgā šīs sezonas rekords, kas pieder "Arsenal" kājbumbas meistaram Žervinjo, ir mazāk - 20 mēģinājumi. "Crystal Palace" treneris Holovejs (jā, tas pats, kurš 2010. gadā Premjerlīgā izveda "Blackpool") jau izteicies, ka vēlētos pagarināt ar Zā īres līgumu, bet nešaubos, ka tas nenotiks, un šis supertalants lieti varētu noderēt viņa īpašniecei "Manchester United".

Ja par spēli, tad 1. puslaiks, atskaitot Zā reidus, bija garlaicīgs, bet 2. puslaiks jau uzņēma apgriezienus, un "Palace" vienubrīd veidoja momentu pēc momenta. Jebkurā gadījumā zīmogs "Dārgākā spēle pasaulē" lika komandām būt piesardzīgām, sasēja kājas, radīja neaptveramu spriedzi laukumā. Pat gaiss šķita gluži elektrizēts. Skatītāji ar sinhronu "uh" un "ah" reaģēja uz katru notikumu laukumā, katru spēlētāja kustību, katru soģa svilpienu. Pārsteidza abu komandu treneri Holovejs un Dzola, veicot pēdējās maiņas jau pamatlaika beigās. Viņiem par laimi, papildlaikā neviens savainojumu neguva un neatstāja komandu piespiedu mazākumā. Klusībā cerēju uz drāmu pendelēs, tomēr Zā neatlaidība un meistarība ļāva "Palace" gavilēt jau pēc papildlaika noslēguma. Normunds Malnačs var lepoties ar četriem klātienē redzētiem "Championship" fināliem pēdējos septiņos gados, un viņš zināja sacīt, ka šis fināls bija garlaicīgākais no skatītajiem. Man tā bija pirmā reize, bet futbols patika - pat ja momenti nebirst kā no pārpilnības raga, valdošā spriedze to pilnībā atsvēra.

Nemēģināšu aprakstīt "Palace" fanu priekus, vien izbrīnījos, ka viņi pēc finālsvilpes neizlauzās laukumā - tiesa, nožogojums un apsardze bija līmenī. Savdabīgs skats pavērās tribīnēs - 10 minūtes pēc finālsvilpes "Watford" tribīnēs bija palikuši kādi 20% tās fanu, kamēr sarkanzilie, protams, bija pilnā sastāvā. Savukārt uz kausa pasniegšanu dzelteno nebija vairs praktiski vispār, un vērojām "Palace" fanu totālu dominanci. Tiešām īpatnēja aina – puse stadiona pilna, bet puse (kā ar nazi nogriezts!) tukša. Lietisks pierādījums:

Ar ceļabiedriem vakarpusē devāmies uz Londonas centru pastaigā, atpūtā, tostarp atrodot to vietu, kur it kā pirms 150 gadiem vīri esot sarakstījuši futbola noteikumus. Apaļā 150 gadu jubileja gan gaidāma tikai gada nogalē. Pilsētā vēl laiku pa laikam manījām "Crystal Palace" fanu prieka izpausmes un dziedāšanu. Tostarp metro, kur gāja pavisam skaļi. Līdzjutējiem netrūka arī humora izjūtas – tā kādā pieturā iekāpa puisis ar ģitāru un viņam bija gari blondi mati. Fani ātri noreaģēja un sāka dziedāt slavas dziesmu… Robijam Sevedžam, kurš vizuāli patiešām ir līdzīgs (Sevedžs). Cilvēkam ar ģitāru nekas cits neatlika kā plati smaidīt.

Visu cieņu arī zaudētāju līdzjutējiem! Viņi nemaz nedomāja radīt nekārtības un mierīgi ļāva uzvarētājiem izbaudīt triumfu. Tam pierādījums vēl kāda kurioza epizode. Man virsū bija džemperis ar melni zilām svītrām un, atgriežoties viesnīcā vēlu vakarā, kāds "Watford" fans, mani noturot par "Palace" fanu (jā, melni zils ievērojami atšķiras no sarkani zila, taču nav jābrīnās, ja ar aizlietām acīm cilvēks sajauc), lielā alkohola reibumā man draudzīgi uzsita uz pleca un sacīja: "Well done!"

Futbols ir skaists.

P.S. Paldies visiem maniem ceļabiedriem par lielisko kompāniju!