Edijs Ivaško: "Komandai trūkst meistarības un pieredzes"

Kādas emocijas un noskaņojums „Olimpam” bija pēc veiksmīgās kausa ceturtdaļfināla spēles?
Pēc spēles gaisotne gan komandā, gan tribīnēs bija ļoti pacilāta, tomēr nekādu īpašo prieku izrādīt nespējām, jo spēlē bija atstāti visi spēki – gan mums, gan atbalstītājiem. Arī treneris bija ļoti apmierināts ar mūsu sniegumu, teica labus vārdus. Līdzjutēji, kas atnāca uz šo spēli un bija atbalstījuši mūs visu sezonu, beidzot sagaidīja mūsu pirmo uzvaru pret Virslīgas komandu šosezon. Sanāca nevis "LMT Virslīgā'', bet gan kausa izcīņā.

Pēc puslaika pārtraukuma treneris īpaši apmierināts ar jūsu sniegumu nevarēja būt…
Jā, tobrīd treneris priecīgs nebija. Viņš pateica pāris skarbākus vārdus, kas, iespējams, mūs arī noskaņoja spēlei otrajam puslaikam.
Viegli nebija pirmajā puslaikā – ātri zaudējām vārtus, tikpat labi varējām zaudēt vēl vienus. Iespējas iesist bija arī mums pašiem, bet nepaveicās.

Ar kādiem paņēmieniem cerējāt „Dinaburg” pieveikt?
Taktika palika tāda pati, nekas īpašs netika mainīts – kā jau pret visām Virslīgas komandām, arī pret „Dinaburg” spēli sākām no aizsardzības. Uzdevums, ko nesanāca izpildīt, bija neielaist ātros vārtus. Tāpēc uzreiz bija kaut kas jāmaina – jāiet vairāk uzbrukumā.

Vai Latvijas kauss komandā tiek uztverts savādāk nekā Virslīga?
Varbūt noskaņojums visiem bija mazliet pacilātāks. Labāk noskaņojāmies – treniņbāzē palikām pa nakti. Kopumā tieši kausa spēlēm plānveidīgi negatavojamies.

Vai atzīmējāt uzvaru – pirmo pret Virslīgas komandām šosezon?
Nē, svinēt neko nesanāca. Ceturtdien būs spēle Ventspilī (intervija notika pirms spēles - aut.), mums nebija brīvdiena pēc uzvaras. Vecāki sagaidīja pēc spēles ar ovācijām, arī tribīnēs pēc pēdējā uzvaras sitiena bija visai skaļi, ņemot vērā, ka izcīnījām pirmo panākumu šosezon pret spēcīgāku komandu, lai arī ne Virslīgā.

Virslīgā komanda ar vienu punktu ir pēdējā. Likumsakarīgi vai vajadzētu būt labāk?
Nezinu, vai tas ir likumsakarīgi, bet labāk noteikti varēja būt. Bija vairākas spēles, kurās varējām reāli pacīnīties par punktiem, bet savu kļūdu un pieredzes trūkuma dēļ tas neizdevās. Iespējams, kādā spēlē nepietika spēka un izturības, bet ir tā, kā ir.

Kādos spēles elementos ”Olimps” piekāpjas citām Virslīgas komandām?
Tehnikā nezaudējam, jo treneris treniņos tai pievērš lielu uzmanību. Pirmkārt, mums trūkst pieredzes. Visi spēlētāji ir jauni, un lielākajai daļai šī ir pirmā sezona Virslīgā. Mēs to mēģinām kompensēt ar cīņassparu. Mums ir lielāka vēlēšanās sevi pierādīt. Kā nekā, neesam tā komanda, kas Virslīgā var uzvarēt, tikai pateicoties savai klasei un meistarībai. Jācīnās katrā spēlē no sākuma līdz beigām, citādi var gadīties kā pret ”Rīgu”, kad labi iesākām, bijām vadībā, bet beigās atkal zaudējām visus punktus. Kaut gan viņi tajā brīdī bija Virslīgas līderi, sliktāki nemaz nebijām.

Vai no daudziem pretiniekiem jūtams, ka viņi jūs īsti nenovērtē?
Jūtams tas vairāk bija sākumā, pašās pirmajās čempionāta spēlēs. Tagad jau viņi redz, ka varam samērā līdzvērtīgi cīnīties ar visiem, un sāk novērtēt mūs. Nav tā, kā pagājušā gada čempionātā, ka pēdējās vietas īpašniece var zaudēt ar lielāku vārtu starpību.

Čempionāts ir gandrīz pusē. No kādām pieļautajām kļūdām „Olimps” varētu pamācīties, lai otrajā pusē tādas vairs nebūtu?
Tikai to, lai nepieļautu savas muļķīgās kļūdas. Ļoti daudz spēlēs varam „aizķert” punktus, bet pieredzes trūkuma dēļ neizdodas panākt labvēlīgu iznākumu.

Komanda starpsezonā zaudēja dažus savus labākos spēlētājus – Cauņu un Lukjanovu jau nedaudz agrāk, pēc tam arī Smirnovu un Hščanoviču. Vai viņu trūkums būtiski jūtams?
Protams, šo spēlētāju trūkums ir jūtams, it īpaši uzbrukumā – tādi spēlētāji kā Lukjanovs un Cauņa mums ļoti noderētu, arī aizsardzībā derētu kāds pastiprinājums.

Galvenais treneris Mihails Koņevs preses konferencēs stāsta, ka galvenais, lai komanda nepadodas un turpina cīnīties. Vai ir bijis šāds mirklis, ka rokas nolaižas pēc kārtējās neveiksmes?
Man pašam nē, bet, iespējams, kādam no komandas ir bijušas līdzīgas emocijas – vienkārši vairāk nav to spēku, lai cīnītos ar komandām līdzvērtīgi un varbūt arī uzvarētu. Domāju, ja turpināsim tāpat strādāt treniņos un cīnīsimies spēlēs „no zvana līdz zvanam”, tad rezultāti agru vai vēlu, bet atnāks.

Dzirdēts, ka treniņi pie Mihaila Koņeva ir smagi un stingri. Tā ir taisnība?
Jā, viņš ir stingrs un prasīgs. Reizēm tiek pateikts kāds asāks vārds, ja tas vajadzīgs. Treniņos lielāka uzmanība tiek veltīta tehnikai. Par kļūdām treneris neko nesaka, ja spēlētājam ir vēlēšanās cīnīties un atdot visus 100%.
Par disciplīnas pārkāpumiem un aizliegumiem nav bijušas nekādas īpašas sarunas, jo tas mums pašiem jāsaprot, ko drīkst un ko nedrīkst darīt.

Kas palicis pāri no tā „Olimpa”, kas pirms diviem gadiem Virslīgā sezonas pusē bija izcīnījis vairāk punktus nekā jūs tagad? Vai šīs komandas var salīdzināt?
Salīdzināt abus „Olimpus” ir grūti tāpēc, ka tās ir divas dažādas komandas, palicis esmu tikai es (smejas). Gan treneri, gan spēlētāji, gan taktika ir ļoti mainījusies. Viss ir savādāk. Objektīvi nevaru pateikti, kurš klubs bija labāks – tad vajadzētu abiem sastāviem vienam pret otru spēlēt.
Mums pašlaik komandā trūkst kāds pieredzējis spēlētājs, kā bija toreiz. Visi esam jauni, bet komandā nav tādas autoritātes, kas varētu vajadzīgā brīdī komandu saliedēt un arī uzkliegt, lai citi saņemas.

Tu “Olimpa” komandā esi visvecākais – 22 gadi. Vai pats jūti atšķirību no citiem, ka esi spēlējis Virslīgā jau agrāk?
To, ka esmu visvecākais, īpaši nejūtu, jo visi vēl esam jauni. Jā, man Virslīgā šī nav pirmā sezona, tādēļ dažreiz, iespējams, man ir vieglāk spēlēt nekā partneriem.

Tu jau pilnībā esi izaudzis no jauniešu futbola. Vai „Olimps” 22 gados ir labākā vieta, kur cerēt uz profesionālu attīstību?
Protams, „Olimps” nav spēju etalons. Cenšos kaut ko darīt, cītīgi strādāju treniņos, lai pakāpeniski tiktu augstāk kādā komandā Latvijā vai ārzemēs. Pagaidām nav sanācis. Es gan patlaban par nākotni daudz nedomāju, jo šogad vēl ir spēkā kontrakts ar „Skonto”. Spēlēju „Olimpā”, atdodu visus spēkus, lai komandai sekmētos labi.

Virslīgā tāda intriga kā šogad sen nav bijusi. Vai visas komandas palikušas stiprākas, vai labākās – pavājinājušās?
Dažas labākās komandas ir kļuvušas nedaudz vājākas, bet vidusmēra klubi („Rīga” un „Jūrmala”) ir palikušas stiprākas, iegādājušās pieredzējušus vietējos spēlētājus un labus leģionārus. Tāpēc arī spēku samērī kļuvuši līdzīgāki.

Jūsu komandā ir arī viens ārzemnieks – uzbeks Iličs Kandovs. Vai viņš atbilst leģionāra statusam un ir pārāks par citiem?
Atšķirība starp mums un viņu nav, jo augstākā līmenī par Virslīgu spēlējis viņš nav. Kandovs arī ir jauns spēlētājs un tikai tagad smeļas pieredzi.

Cik daudz jūtams, ka “Olimps” ir tāds kā neoficiālais “Skonto” fārmklubs?
Iespējams, kaut kāda mērā tas izpaužas, bet tā, ka mums liktu apzināti zaudēt „Skonto”, noteikti nav. Domāju, ka tas bija redzams arī mūsu savstarpējās spēlēs čempionāta ietvaros.

Vai “Olimpam” starpsezonā gaidāmi papildinājumi? Kādi?
Esmu dzirdējis, ka starpsezonā no „Skonto” atpakaļ varētu atgriezties Vitālijs Smirnovs, iespējams, vēl kāds, bet precīzi neko pateikt nevaru. Tas jāprasa treneriem vai menedžerim.

Vai treneris Mihails Zemļinkis kā bijušais aizsargs daudz strādā individuāli ar aizsargiem?
Protams, aizsardzībai viņš uzmanību pievērš lielāku. Zemļinskis strādā ar aizsargiem gan individuāli, gan kopā, analizējot kļūdas pēc spēlēm. Arī spēļu laikā viņš pasaka kaut ko priekšā, dod padomus.

“Olimpa” spēlēs bieži vien novērojama parādība, ka spēlētāji nolamā viens otru pēc kļūdām. Jaunības azarts, nervi...?
Iespējams, tas ir azarts un notiek tikai spēlēs. Treniņos un sadzīvē visi esam draudzīgi. Nekādu starpgadījumu nav bijis. Protams, gadās konflikti, kas būtībā jau ir vienmēr un visās komandās. Bet neviens no mums vēl nav zvaigzne, kas varētu atļauties kaut ko vairāk par citiem. Ja kādam kaut kas pasprūk, tad tikai emociju varā, pēc tam tas tiek izrunāts mierīgi.

„Olimpam” esot Somijā pirms sezonas, varēji novērtēt, cik populārs tur ir futbols, kādi spēlētājiem un jauniešiem ir treniņapstākļi?
Futbols tur ir populārs. Protams, tas popularitātes ziņā atpaliek no hokeja, bet apstākļi ir radīti ļoti labvēlīgi. Neskaitāmas halles ar slēgtajiem laukumiem un arī atklātie stadioni dod iespēju spēlētājiem trenēties un pilnveidot savu meistarību ļoti labos apstākļos.

Vai pēc pirmās čempionāta puses, tavuprāt, no „Olimpa” ir kāds spēlētājs, ko būtu vērts izcelt, kurš drīzumā būtu pelnījis izsaukumu arī uz lielo izlasi?
Pēc pirmajām spēlēm komandā iezīmējies kodols – tie spēlētāji, kuri ir līderi savās pozīcijās, bet kādu atsevišķi izcelt ir grūti....Tādu zvaigžņu mums nav. Vienīgi mūsu vārtsargs Māliņš noteikti varētu spēlēt augstākā līmenī, jo ar savu spēli un cīņassparu viņš pierāda, ka ir komandas līderis un meistarīgs vārtsargs.

Foto: Romualds Vambuts.