Kapteinis #13: Darbs, ērkšķi un tikai tad virsotne – Kaspars Gorkšs

Futbols nav tikai sporta spēle. Tā ir dzīve. Dzīve tās plašā izpratnē, jo plašā emociju gamma, melnās un baltās joslas, uzvaras un zaudējumi, prieks un asaras, godīgums un netīra spēle ir ne tikai futbolā, bet arī mūsu ikdienā. Taču futbols ir dzīve daudziem arī daudz tiešākā nozīmē – tā ir dzīve futbolistiem, tā ir dzīve viņu sievām, mammām un tētiem, galu galā tā ir dzīve arī kvēliem futbola līdzjutējiem. Ir daudz tādu, kas aiziet gulēt ar domām par futbolu un ar tādām pašām domām arī mostas. Ir spēlētāji, kuri, iespējams, nemaz nenojauš - kādā pasaules nostūrī mīt cilvēks, kurš gluži kā spiegs ievāc jebkādas informācijas drumslas par savu varoni – mīļāko spēlētāju vai komandu. Stop! Tāpat visiem ir skaidrs, cik daudz slēpjas aiz vārda „futbols”.

Filmas „Kapteinis #13” pirmajos kadros redzēsiet Kasparu Gorkšu esam virsotnē – pilnas tribīnes, spēle pret TOP izlasi un tur pa vidu viņš, visu cienīts kājbumbas meistars, izlases kapteinis. Kā tikt šai virsotnē? Ui, to nezinu ne es, ne vairums sabiedrības – to zina tikai tie, kas ir gājuši cauri „gaļasmašīnai”, tādi kā Kaspars. Tomēr šī filma caur Gorkša balsi, viņa stāstiem, viņa dzīves un futbola karjeras svarīgu cilvēku prātojumiem vismaz nedaudz paver priekškaru un parāda, kāda tā „gaļasmašīna” ir bijusi.

Gorkšs ir fantastiski piemērots gadījums, par kuru jāizstāsta pēc iespējas lielākam cilvēku lokam. Un it sevišķi mazajiem censoņiem! Kāpēc? Tas izskanēs arī filmā, taču patiešām Kaspara izejas pozīcijas bija neapskaužamas, viņš pats to atzīst, tāpēc arī neuzmetīs lūpu, ja droši apgalvosim – viņam nebija talanta! Un tas nav labi vai slikti, jo talantu nevar nopelnīt – tas vai nu ir vai nu nav. Toties pieminēto virsotni var sasniegt ar ko citu – nežēlīgu, pašaizliedzīgu darbu.

Vecāki, ja gribat palielināt iespēju, ka arī jūsu bērns savā dzīvē būs mērķtiecīgs (turklāt – ne obligāti tieši futbolā!), parādiet viņam šo filmu. Filma izcili pierāda, ka banālā frāze „Darbs nes augļus” ir ar reālu segumu. Filma pierāda, ka no vienas puses virsotni var sasniegt jebkurš (Gorkšam taču nebija talanta, tātad var jebkurš), bet no otras puses – to sasniedz tikai uzcītīgākie no uzcītīgākajiem, vīrišķīgākie no vīrišķīgākajiem. Tādi kā Gorkšs. Mazliet ieintriģējot, bet nestāstot satura nianses – man patika epizode par salauzto degunu. Teicams piemērs, ka tikai caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Filmai ir jārada vēlme katram no mums savā jomā darīt vairāk nekā „normāls” cilvēks spētu. Tai pašā laikā, ja runājam par futbolu un mazajiem, kuri tikai vēl sāk šo ceļu, filma ļaus saprast labāk, vai futbols ir tas, ko tu vēlies savā dzīvē darīt. Jo ne katrs var būt spēcīgs un lauzt ērkšķainus zarus, lai tikai sasniegtu virsotni.

Turklāt, pat izdarot visu no sirds, nav akmenī iecirsts, ka sasniegsi šo virsotni. Filma ir arī par sakritībām (cīņa ar „Newcastle”, viena izloze ietekmē tik daudz...) un veiksmi. Tāpat filma ir arī par vilšanos (QPR), kad tiec izmests kā krancis, lai gan esi saimniekam dējis „zelta oliņas”. Filma ir arī par atmiņām, dzīves piebremzēšanu un emocionālu bērnības atcerēšanos. Filma ir arī par ģimeni, tās sirdēstiem, kad tu esi kara laukā – futbola stadionā.

Starp citu, tieši ģimene, katra futbolista dzīves stāsts un rūpes, manuprāt, ir tā lieta, par kuru līdzjutēji un pat rūdīti žurnālisti nereti piemirst. Bieži vien viņiem spēlētājs ir tikai sporta tēls, kurš nedrīkst būt nospiestā garastāvoklī, kuram nedrīkst būt neveiksmes personīgajā dzīvē, kuram nemirst tuvi cilvēki, kuri neslimo un nejūtas slikti. Nē, nevēlos padarīt spēlētājus par visu pasaules nelaimju cietējiem, taču vienmēr ir vērts padomāt, vai futbolista melnas joslas iemesli nevarētu būt meklējami ārpus futbola laukuma un vai, pirms ar kritiku nolīdzināt līdz ar zemi, nav vērts būt cilvēcīgākiem... Šī tēma filmā nav plaši apskatīta, taču tieši tas jau ir skaisti – filma par futbolista pārdzīvojumiem, emocijām, tai skaitā ārpus laukuma, liek aizdomāties par daudz ko, palīdz atvērt acis plašāk.

Šī filma nav par zelta puisēnu, filma ir par īstu darba rūķi – turklāt nevis labsirdīgu ar sārtiem vaidziņiem kā no pasakām, bet, vismaz, kas attiecas uz futbola spēli, bezbailīgu, skarbiem sejas vaibstiem un spēcīgu raksturu.

Filmai gan ir viens ļoti būtisks mīnuss. Tā ir sasodīti īsa. Sasodīti īsa. Jo ko tādu vismaz es labprāt skatītos un uzsūktu sevi vēl un vēl.

Recenzijas autors - Edmunds Novickis.