Malkavs: "Fantastiski, ka esmu spēlējis kopā praktiski ar visiem kluba spēlētājiem"

"Patīkamais ir tas, ka esi daļa no komandas. Sanāk tā, ka es esmu spēlējis gandrīz ar visiem "Lekrings" spēlētājiem. Varbūt ar maksimums desmit cilvēkiem neesmu kopā devies laukumā," sarunas sākumā secina visu laiku rezultatīvākais komandas florbolists Andris Malkavs, kurš pirms šīs sezonas nolēma beigt savu spēlētāja karjeru, kļūstot par vienības galveno treneri. "Ja ar kādu neesmu spēlējis, tad noteikti ar viņiem esmu kopā trenējies, kad biju maziņš. Tādēļ sajūtas ir ļoti patīkamas. Ceru, ka izdosies parunāties ar visiem."

Cēsu "Lekrings" kļuva par čempioniem pirmajās trijās florbola sezonās, taču ceturtajā čempionātā radās finansiālas problēmas, taču izdevās apvienoties ar RTU. Arī turpinājumā ne vienmēr viss bijis rozēm kaisīts: "Labi, ka izdevies klubu saglabāt, jo gājis ir visādi, bijuši kā kritumi tā kāpumi. Pašlaik esam tur kur esam un domāju, ka turpmāk būs tikai labāk."

Kādu saredzi "Lekrings" nākotni pēc gadiem desmit, ņemot vērā florbola iespējamo attīstīšanās perspektīvu?
"Tagad Iekšlietu ministrija virza jaunus noteikumus, kas skars sportu jau no mazotnes. Bērnam būs jāizvēlas savs primārais sporta veids, par kuru tad treneri saņems savu atalgojumu. Piemēram, ja Cēsīs aktuāls būtu futbols un florbols un jaunietis izvēlētos florbolu, tad, trenējoties futbolam, viņš nebūs izdevīgs futbolistiem. Un otrādi. Jāskatās, kas būs ar bērniem, bet ja viss notiks tā kā mēs esam plānojuši, mums ir perfekti apstākļi, lai augtu un būtu stipri. Arī virslīgas komanda cenšas spēlēt un radīt savu florbola identitāti, spēlējot gana aktīvi un agresīvi. Par kvalitāti pašlaik ir cits stāsts, bet mēģinām būt tādi, lai spēlētāji, kas gatavi iesaistīties mūsu sistēmās, zinātu uz kurieni viņi nāk. Būtu gatavi daudz skriet, cīnīties ne vien uzbrukumā, bet arī aizsardzībā. Bieži vien spožumā cenšamies virzīt nevis rezultatīvākos, bet gan centīgākos un apņēmīgākos. Tos, kuriem ir lielāka pašatdeve ne vien spēlēs, bet arī treniņos."

Šosezon pirmo gadu esi nolēmis būt bez nūjas rokās. Cik viegli bija pieņemt šādu lēmumu un cik reizes bijušas situācijas, kad jau gribas iet laukumā un parādīt kā būtu jāspēlē konkrētajā situācijā?
"Lēmumu pieņemt tiešām nebija viegli. Pašam likās, ka varu, zināju, ka varu. Tomēr, no otras puses, Cēsīm kā komandai citu variantu īsti neradās, tādēļ, saskaitot visus plusus un mīnusus, bija jāpieņem mazs upuris, nesavtīgi saprotot, ka ilgākā laika posmā šāds lēmums mums kā klubam nāks par labu. Zinu, ka varu dot komandai daudz arī no malas, tādēļ viss pašlaik virzās savu ceļu. Bija nepieciešams laiks, kamēr mēs ieskrējāmies, izveidojās jauni līderi, no kuriem daži knapi sasnieguši pilngadību. Mums priekšā liels pārbūves process, gan spēles zīmējumā, gan jauno spēlētāju atrašanas ceļā – vai viņš ir viens no darba spēlētājiem, vai meistars, kurš šīs klavieres spēlēs."

Vai pēdējās nedēļās pirms pāreju perioda beigām varētu tikt meklēti kādi pastiprinājumi komandai?
"Situācija nav vienkārša. Lai piesaistītu kādu Latvijas spēlētāju, kas var būt vērtīgs mūsu komandai, priekšā būtu ļoti sarežģīts process, zinot cik nelabprāt komandas šķiras no saviem florbolistiem. Turklāt teju visas komandas joprojām cīnās par tikšanu play-off. Kas attiecas uz zemāko līgu spēlētājiem, tur ir vairāki talantīgi jaunieši, taču viņiem vēl jāpabeidz vidusskola, līdz ar to tādus ir grūti pašlaik pārvilināt uz Cēsīm. Savukārt citi labi puiši vienkārši grib uzspēlēt florbolu hobija līmenī, nedomājot par spēlēšanu virslīgā."