Andris Malkavs: "Esmu daļa no "Lekringa" komandas"

Kurus sporta veidus tu pamēģināji, pirms nonāci florbolā?
Ar florbolu sāku nodarboties jau 11 gadu vecumā, līdz tam pamēģināju kamaniņas, karatē un aptuveni divus gadus nospēlēju futbolu. Spēlējot futbolu, sapratu, ka komandas sporta veidi man patīk labāk. Beidzoties vasarai, t.i. - futbola sezonai, ziemas periodā sāku spēlēt florbolu un tā tā lieta aizgāja. Vēl joprojām patīk spēlēt futbolu, kopā ar draugiem uzspēlējam arī kādā vasaras mini turnīrā.

Kādi bija tavi pirmie soļi florbolā, vai uzreiz atklājās, ka tev uzbrucēja talants?
No sākuma gāja ne pārāk labi, jo bija citi džeki, kuri trenējās jau ilgāku laiku. Negribēju būt švakāks par pārējiem, tāpēc gāju uz treniņiem pie trim vecuma grupām. Bērnībā vienmēr spēlēju kā uzbrucējs, pašam liekas, ka veicās labi, jo vienmēr savā vecuma grupā bijām čempioni.

Kādos klubos tu esi spēlējis? Kādam jābūt piedāvājumam, lai tu nolemtu nākamajā sezonā spēlēt citā komandā?
Latvijā esmu spēlējis tikai "Lekringā". Vienu sezonu nospēlēju Norvēģijas elites klubā "Oreasen". Vienu gadu devos "Rubenes" komandas sastāvā uz Čempionvienību kausu un Czech Open turnīru. Latvijā klubu nomainīt būtu grūti, jo uzskatu, ka esmu daļa no "Lekringa" komandas. Es izskatītu tikai tādu piedāvājumu, kas nāktu no kluba ar augstiem mērķiem un labu treneri. Arī finansiālā puse nav mazsvarīga.

Tu šopavasar jau izcīnīji vienu zelta medaļu, kad par vīriešu 1. līgas čempioniem kļuva "Cēsis/CB" florbolisti. Kā tu nonāci līdz trenera darbam, kādi ir tavi plāni šajā jomā?
Par zelta medaļu paldies puišiem! Aptuveni pirms diviem gadiem saņēmu piedāvājumu no šī kluba, un, tā kā pats mācos LSPA, mani tas ieinteresēja, jo gribēju iegūt pieredzi un izmēģināt savas augstskolā iegūtās zināšanas. Esmu sapratis, ka man tas patīk, tāpēc plānoju, ka trenera gaitas turpināšu. Tālākā nākotnē vēlētos strādāt ar jauniešiem.

Ar kuriem "Lekringa" spēlētājiem tu vislabāk saproties laukumā? Vai starp viņiem ir arī tavs vecākais brālis Artis?
Vislabāk saprotos ar savas maiņas biedriem Mārtiņu Rajecki un Tomu Rīsmani. Vairākus gadus atpakaļ ar brāli spēlējām vienā maiņā, bet vēl līdz šim viens otram esam palikuši kā neatminēta mīkla...

Ar kādām izjūtām tu spēlē Latvijas izlasē? Ko mēs varam gaidīt no mūsu valstsvienības šī gada nogalē paredzētajā pasaules čempionātā?
Spēlēšana izlasē ir jānopelna, līdz ar to tu pats jūties lepns par paveikto. Spēlēt izlasē ir interesanti, jo mainās partneri un maiņu virknējumi. Man izlasē spēlēt ir grūtāk kā klubā, pie tam pilnīgi neatkarīgi no tā, kas ir pretinieki - zviedri vai japāņi. Par to, ko var gaidīt - pagaidām lielajam florbola četriniekam "iekost" vēl nevaram, bet ticu, ka būsim turpat aiz viņiem.

Kuri no taviem līdz šim gūtajiem vārtiem, tavuprāt, ir bijuši paši svarīgākie?
Domāju, ka šajā sezonā tas bija bullītis pret "Rubeni" mūsu play-offu trešajā spēlē.

Vai bieži gadās aizmest garām pilnīgi tukšiem vārtiem? Kādus vārdus tādos gadījumos tu adresē pats sev?
Bieži nē, bet gadījies ir. Parasti tādās reizēs sev saku, ka nākamo momentu noteikti realizēšu.

Ar ko tu vēl nodarbojies, ja neskaita florbola spēlēšanu un trenera darbu? Kādi ir tavi vaļasprieki?
Kā jau teicu, es studēju LSPA. Florbola treniņi un trenera darbs man aizņem gandrīz visus vakarus, tāpēc neatliek laika citiem vaļaspriekiem. Brīvo laiku cenšos veltīt ģimenei.

Vai vari pastāstīt kādu ar florbolu saistītu kuriozu (spēlē vai pat ārpus laukuma)?
Vienā no pagājušās sezonas spēlēm, tiesnesis man piešķīra divu minūšu sodu, kaut man pašam šķita, ka sods ir pretiniekam, tāpēc iebilstot jautāju: par ko man divas minūtes? Tiesnesis uz šo jautājumu atbildēja, piesitot rokas pie gurniem un rādot žestu: 2+2! Vēl vairāk apmulsis prasu: par ko 2+2? Par šo jautājumu saņēmu vēl desmit minūtes - bonusā. Kopā uz soliņa pavadīju 14 minūtes un secināju, ka reizēm ziņkārība izmaksā pārāk dārgi...

Izmantotie resursi:
floorball.lv